Nejauša sakritība – īsi pēc Raida Kalniņa izstādes apmeklējuma noklausījos divus raidījumus Latvijas Radio. Pirmais acīmredzot bija veltīts zinātnes popularizēšanai: tajā mācīti vīri ar grādiem aizgūtnēm stāstīja, ka mūsdienu pasaulē bez racionālām pētniecības un analīzes prasmēm nu nekādi neiztikt. Gandrīz noticēju! Tūlīt pēc tam sekoja saruna ar kādu mazpilsētas uzņēmēju pāri – dāmas uzņēmējdarbība bija astroloģija (bez parastās likteņa pareģošanas, liekas, vēl arī kursi dāmām un skoliņa bērniem), kungs savu biznesu bija metis pie malas, jo sievai izrādījies plaukstošāks. Jāatzīst, dzirdētais ieviesa korekcijas manās pārdomās par izstādes saturu.
Biju gatavs par to runāt kā par ekstravagantu māksliniecisko kaprīzi, bet nākas konstatēt arī sūra reālisma klātbūtni: patiesi, tumsonība un māņticība taču joprojām ir sabiedrības ikdiena tāpat kā gadsimtiem senā pagātnē! Jo īpaši lauku apvidos, kuros cik necik dzīvības ienes vien spēļu zāles un viesu nami, kuros vietējās teikas un pašizgudroti rituāli ir pārvērsti tūrisma produktos. Kā īpašs fenomens būtu pētāma komercializētā latviskā dzīvesziņa dažādu dziednieku un pirtnieku izpildījumā, kas, lai arī cēlusies no folkloras kustības uzplaukuma pagājušā gadsimta 80. gados, sen ir zaudējusi saikni ar avotiem un ietiekusies tīrā fantāzijas žanrā.
Uz šī fona Raids Kalniņš izceļas ar autentiskumu un humora izjūtu. Mākslas autentiskums gan nekādā ziņā nav mērāms ar folkloras vai tradīciju pētniecības instrumentiem – vienīgais, ko iespējams nojaust, ir mākslas darba atbilstība autora iecerei, plašāk – viņa personiskajai un radošajai identitātei. Raidam Kalniņam tā visnotaļ krāšņa, nešaubīgi pazīstam uz aci, lai gan ne tik viegli izsakāma vārdiem. Smagnējā pārstāstā viņa darbu radītais iespaids zaudē tik būtiskās spontāna tiešuma, mirklīgas aizrautības un pēkšņa pārsteiguma kvalitātes. Lai gan šo to var nojaust jau pēc viņa līdzšinējo izstāžu nosaukumiem: Nelaime ciematā (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2006) un Nelaime ciematā. Dinozauri izēd kapus (Liepājas muzejs, 2014).
Raids Kalniņš ir ilustrējis arī krievu absurda klasiķa Daniila Harmsa latviski izdoto grāmatiņu Gadījumi (izdevniecība Neputns, 2007), un, zinot to, var teikt, ka viņa mākslas centrējums specifiskā humora izjūtā iegūst noteiktākas aprises. Lai gan Raida Kalniņa zīmēšanas un gleznošanas manieri virspusēji varētu raksturot kā naivisma stilizāciju, tajā nemana ne naivistiem raksturīgo mazizglītotību, ne stilizētājiem raksturīgo lēnīgo atdarināšanu. Autora iztēles spilgtums nav noliedzams, bet par gana rafinētu pieeju liecina gan apzināti amatieriskais materiālu lietojums, gan kultūras kodu ironiskā apspēle – sākot ar gotiskiem šausmu attēlojumiem un beidzot ar populāro žanru klišejām. Pie tām šoreiz pieskaitāma globālā apsēstība ar vampīru un staigājošo miroņu tēmām, kā arī jau minēta kvazireliģiskā latviskā dzīvesziņa. Faktiski Raids Kalniņš ir reizē margināla, bet arī pamanāma parādība – pēc Jāņa Viņķeļa aiziešanas un Miķeļa Fišera pievēršanās arvien nopietnākiem ezoteriskiem vēstījumiem viņš ir ārpus konkurences.
Jaunā izstāde Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks ir iekārtota gluži piemērotā vietā – nelielā galerijā 427 ārpus parastā izstāžu apmeklētāju maršruta – Stabu ielā 70. Miniatūrais baltais kubs, kas šurp esot pārcēlies no iepriekšējās kuratora Kaspara Groševa telpas Maskavas priekšpilsētā, ir akurāt tikpat neiederīgs kvartālā starp Čaka un Avotu ielu kā Raida Kalniņa ekspozīcija priekšstatos par labu mākslu. Tomēr šoreiz galvenais uzsvars likts nevis uz zīmējumiem/gleznojumiem (tos gribētos skatīt vēl vairāk!), bet vienotu telpas instalāciju.
Atbilstoši Raida Kalniņa pieejai arī tā balansē uz gaumīgas laikmetīgās mākslas un parodijas robežas. Telpā novietoti finiera kapi ar visām plāksnēm, no kurām viena ir nobīdījusies, lai kā tās apsargātu uz slaidiem postamentiem izvietotie glazētas keramikas totēmi. Skaidrs, ka viens no sargājamiem ir izbēdzis! Man bija izdevība vērot arī vienreizēji uzjautrinošu performanci, kurā autors dramatisma kāpināšanai pildīja tukšo kapavietu ar sauso ledu, kas tūdaļ pārvērtās dažādu šovu vērotājiem labi pazīstamos dūmos. Tādi paši dūmi veļas no postamentiem. Šī esot tikai pirmā daļa no iecerētās triloģijas par izbēgušo bruņinieku, kaut gan leģenda rādās būt drūma: "nav saules/dzīvība zūd/mitrums" (no dzejoļa izstādes anotācijas vietā). Jāaiztur smiekli līdz turpinājumam!
Raids Kalniņš
Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks
Galerijā 427 (Stabu iela 70); izstāde atvērta līdz 13.XI trešdienās un ceturtdienās plkst. 16–19
www.fourtoseven.info