Izstāžu zāle Rīgas mākslas telpa ir liela, tajā ir daudz vietas, kur izplesties idejām. Izstādē No laika gala piedalās četri mākslinieki, kurus nekas īpaši nevieno, izņemot to, ka viņi katrs savā nodabā ģenerē jaunas un lielas domas par laiku. Māksliniekiem pievienojas izstādes kurators Vilnis Vējš, kataloga ievadā saistoši izvēršot pārdomas par laiku kā filosofijas, mitoloģijas, vēstures un valodas kategoriju, ap kuru neizbēgami gribot negribot vērpjas radošo profesiju pārstāvju darbības trajektorijas.
Kas no tā sanāks
Mākslinieku kvartetu No laika gala kurators, šķiet, komplektējis intuitīvi, pēc apsvēruma, ka šiem māksliniekiem "robežšķirtnes starp dažādiem laika posmiem nav nepārvarami šķēršļi". Vilnis Vējš turpina: "Viņi izvēlas tēmas ar lielu vispārinājuma potenciālu un iedvesmojas no iepriekšējo gadsimtu formām, reizē piedāvājot nesajaucami oriģinālus un mūsdienīgus risinājumus" (lasāms izstādes anotācijā). Zināms, mūsdienu māksliniekiem ir neierobežoti plašas iespējas smelties iedvesmu senākā mākslā, no tā šajā izstādē pavīd tiešas atsauces uz antīko skulptūru, romantismu, modernismu, minimālismu un primitīvismu. Intervijā Ingvildai Strautmanei Kultūras rondo (LR1, 03.02.2017.) Vilnis Vējš atklāj, ka viņam bijis prieks strādāt ar izvēlētajiem māksliniekiem un valdzinoši skatīties, kas no tā sanāks, kaut gan izstādes iecere nākusi no Aijas Zariņas un Ivara Runkovska. Savukārt Aija Zariņa tajā pašā radio intervijā pagūst pateikt, ka viņa ir vīlusies mūsdienu mākslas dzīvē vadošajās t. s. kuratoru izstādēs, jo tās tikai veicina situāciju, ka cilvēki vairs nespēj domāt un atbildēt paši par sevi un mākslai ir atstāta tikai formas funkcija.
Tas paskaidro pirmā iespaida radīto mulsumu izstādē, kur šķietami katrs par sevi uzstājas nejauši kopā nokļuvuši dažādu paaudžu un uzskatu mākslinieki. Kurators ir brīvdomīgi respektējis katras personības izpausmes, ar pētnieka interesi gaidot, kas no eksperimenta sanāks. Arī darbu eksponēšanas veids – eļļas gleznas uz audekliem bez rāmjiem, smagākās gleznas uz riteņiem, skulptūra uz kāpnēm, instalācija "notek" no galējās sienas – akcentē tādu kā neobligātuma, nepabeigtības sajūtu, attieksmes: "Lūdzu, mums glīti un konceptuāli iesaiņota doma kā konfekte!" noliegumu.
Svarīgi par pasauli
Nav šaubu, ka Aijas Zariņas balss izstādē No laika gala ir dzirdama visskanīgāk. Viņa eksponē desmit gleznu no cikla Anno Domini, kas aizraujoši komentē mītus par mūsu civilizācijas izcelšanos. Kā allaž, Aijas Zariņas lakoniskais rokraksts un krāsu izjūta pārliecina, līniju, krāsu un tēlu izteiksmīgums nostrādā. Tomēr, tuvojoties gleznās ietvertajam domu izvirdumam, es jau laikus apbruņojos ar aizdomām par it kā brīvās mākslas nevilšo angažētību, proti, atceros Aijas Zariņas iespaidīgo personālizstādi galerijā Alma pirms diviem gadiem, kuru aplūkojot mani pirmoreiz sagrāba bažas, cik viegli un nemanāmi māksla var iebarot nepieņemamas idejas. Toreiz māksliniece, domājams, neapzināti šķita piesūcinājusi savas skaistās gleznas ar klaji prokrieviskas ideoloģijas vēstures interpretācijām.
Jaunākajos darbos viņa vairāk pievērsusies kosmosa tēmai, tas ļauj uztvert vēstījumu simboliski – kā pašradītu mītu vai pasaku. Kosmoloģisko stāstu, sazvērestības teorijas iedvesmotu noslēpumu gleznošana Aiju Zariņu vedina piepulcēt t. s. mesidžārtistiem (apzīmējumu ieviesusi Inga Šteimane, runājot par Miķeļa Fišera un Jāņa Viņķeļa darbošanos 90. gados), tomēr būtisku atšķirību iezīmē fakts, ka Aijas Zariņas attieksmē nav ne miņas no jautrības un ironijas. Košie audekli atgādina milzu pergamentus, kuros līdzīgi kā seno civilizāciju ciļņos iekalta vai tiklab bērnu darbos uzzīmēta svarīga informācija par pasauli. Katram attēlam līdzās novietots verbāls notikuma izklāsts, kas paralēli vizuālajam ar tādu pašu tēlainību pauž un skaidro, un ievelk skatītājus Aijas Zariņas pasaules izjūtā, kuras centrā ir pārliecība par kārtējo krīzi pasaulē un sociāli aktīva pilsoņa vēlme kaut ko darīt lietas labā.
Muskuļu varavīksne
Aijas Zariņas spēcīgās gleznas šķiet it kā pagriezušas muguru citiem izstādes dalībniekiem, tomēr ir ieinteresētas mierīgā līdzāspastāvēšanā. Kaspars Teodors Brambergs, kā ierasts, darbojies laikmetīga abstraktā ekspresionisma garā un izstādē pārstāvēts ar pieciem fundamentāliem objektiem – gleznām no cikla Plūsma. Šajos darbos šķietami nav nekāda naratīva, lietots ir pilnīgi cits valodas kods – vieliskums, materialitāte –, kompozīcija sarunājas tiešā līnijā ar skatītāja maņām. Laika jēdziens šajā sarunā izvirzās priekšplānā, jo darbi ne tikai atgādina mūžības skartas virsmas, bet tie ir arī veidoti, izmantojot izturīgas substances – smiltis un sveķus.
Pavisam nomaļus atrodams Gintera Krumholca Saulriets – antīkas skulptūras replika, kas virtuozi atveidota plastilīnā. Muskuļotā atlēta ideālā figūra dabiskā lielumā zaigo visās varavīksnes krāsās. Saskaņā ar klasicisma laika tikumiem šādiem ķermeņa dailes demonstrējumiem tika piešķirta sava alegorijās slēpta nozīme, kas mūsdienu skatītājam visdrīzāk paliks neizprotama. Jautājumus varētu uzdot saistībā ar materiālu: vai klasisku cildenumu var paust necildeni materiāli u. tml.
Savukārt Artūra Virtmaņa darbs Fucking Times! šķiet kā emocionālas mūsdienu cilvēka pārdomas, kas māksliniekam raksturīgā veidā īstenotas romantiskus laikus atdzīvinošā instalācijā. Darbā dekonstruēts avīzes The New York Times šrifts – zīmes, kurām jau vairāk nekā 150 gadu piemīt vara pār pasauli. Hipertrofētie gotiskie burti, tāda kā Fuko svārsta projekcija, ogles zīmējumi un švīkājumi fonā rada vitāli piesātinātu kompozīciju – skeptisku, niknu tagadnes odu laikam.
Izstāde
No laika gala
Rīgas mākslas telpā līdz 26.III