Līdzīgi kā aktieriem, kuri iejūtas dažādu pētnieku lomās, arī māksliniekiem patīk apkārtējo pasauli atklāt caur citu jomu prizmu un piešķirt mākslas faktam pētījuma formu. Pieņemot etnogrāfa skatienu, kā arī izmantojot vismaz ārēji līdzīgu metodoloģiju, mākslinieks pievēršas kultūras kodu dokumentēšanai un izpētei un gūtās atziņas vai sajūtas vizualizē mākslas valodā. Viens no pirmajiem mākslinieka antropologa fenomenu laikmetīgajā mākslā pamanīja un kā paradigmu iezīmēja mākslinieks Džozefs Košuts 1975. gada esejā Mākslinieks kā antropologs, taču šīs mākslinieciskās stratēģijas iezīmes jaušamas arī krietni senāku posmu mākslā, nemaz nerunājot par mūsdienu kultūru, kurā šī tendence turpina pieņemties spēkā.
Nostalģisku drupu estētika
Antropologa skatījums jau ilgāku laiku pavīd arī Ievas Epneres darbos: māksliniece dokumentē realitātē satiktus personāžus caur viņu attiecībām ar kultūru, telpu un laiku. Ievas Epneres dramaturģiskais materiāls tiek meklēts ārpus lielpilsētas rutīnas un urbānā dzīvesveida simulakriem, viņa pievēršas neparastām personībām neparastās, pat marginālās teritorijās un gluži kā iepriekš piesauktie etnogrāfa profesijas pārstāvji cenšas uztaustīt vēl maz zināmus kultūras slāņus.
Laikmetīgās mākslas centrā kim? aplūkojamā izstāde Paradīze jaunam cilvēkam ir foto un video formāta ceļojums uz pamesto "spoku pilsētu" Piramīdu Norvēģijai piederošajā Svalbāras salā. No 1927. gada tā bija Padomju Savienībai piederoša ogļrūpniecības pilsēta, kas 1998. gadā strauji tika pamesta, nākamajām paaudzēm tika atstāti padomju perioda industriālās romantikas pieminekļi monumentālajā ziemeļu dabā. Patiesi paradīze jaunam (un arī ne tik jaunam) cilvēkam, kurā var veldzēties no ikdienas komforta zonas, eksotiskas dabas tūrismu apvienot ar laika nospiedumu meklējumiem – saskarsmei ar citādo (šī vārda komfortablajā nozīmē) piemīt lieliska īpašība mainīt cilvēkus, pavērt jaunus skatpunktus un perspektīvas uz ierasto.
Par šāda veida pieredzi vēsta Ievas Epneres Piramīdas ceļojuma piezīmes, kas izkliedētas divās īsfilmās, fotogrāfijās un objektos. Attiecības ar padomju perioda sociāli politiskajiem nosacījumiem te netiek risinātas, kaut arī pirmās asociācijas, kad uzzini par izstādes tēmu, raisās tieši vēstures un padomju mantojuma rekontekstualizācijas virzienā. Mākslinieces atrastajiem un iemūžinātajiem pagātnes lieciniekiem piemīt pārlaicīga nostalģisku drupu estētika, kuras piederībai konkrētam vēstures periodam šajā gadījumā nav nozīmes. Ģeogrāfiski konkrēta vieta pārtop vispārinātā stāstā par cilvēka ilgām pēc modernas paradīzes, kurā ļauties dzīves palēninājumam un vienatnībai.
Apstādinātā laika efekts
Vērojot līdzīgus "paspēlēsim antropologus" motīvus laikmetīgajā mākslā, jāteic, ka tad, kad autors atgriežas no pētnieka lomas pie mākslinieka pienākumiem, iegūtais materiāls bieži tiek pārveidots un pielāgots mākslinieciskās realitātes prasībām tādā mērā, ka liek izskatīties naivi, nenopietni vai vienkārši garlaicīgi. Ieva Epnere savos darbos parasti ievēro atturīgu distanci no aplūkojamā materiāla, neiejaucoties dabiski notiekošajos procesos un it kā cenšoties maksimāli autentiski pārnest uz izstāžu zāli savos novērojumos gūtās sajūtas.
Vēlme pieturēties pie vēstījuma dokumentalitātes un tā faktūrā izcelt interesantāko un raksturīgāko vērojama abos izstādes videodarbos – Piramīdas četras versijas un Ieejot miglā, viss ir labi. Pirmajā skan kādreizējo Piramīdas iedzīvotāju un gidu stāsti, ko apvij vizuāli perfekti turienes kadri, kas ar Ievai Epnerei raksturīgo neuzkrītošo, it kā caurspīdīgo kameras skatienu slīd pāri ainavām, pagātnē sastingušiem interjeriem un cilvēku vaibstiem.
Otrajā video sieviete pastaigājas pa Piramīdu un lēnām kļūst par arvien mazāku punktiņu ainavā, līdz pazūd pavisam. Ja ilgi vēro, statiskais video sāk izskatīties pēc fotogrāfijas, sasaucoties ar izstādes vizuālās identitātes foto, kurā tā pati meitene lūkojas uz Piramīdas kalnu gleznojumu. Zīmīgi, ka video un foto kā mediji šajā izstādē tiek saplūdināti, mainīti vietām – video izskatās pēc fotogrāfijas, un fotogrāfijas ar pietuvinājumu un attālinājumu tiek filmētas kā video. Statiskais un kustīgais mijas viens ar otru, pastiprinot apstādinātā laika efektu, ko var spēcīgi nojaust Piramīdas spokainajā atmosfērā.
Fotogrāfiju sērija savukārt ataino spontānus vizuālus uzplaiksnījumus, kuri pretēji video sniegtajai faktoloģiskajai informācijai iemieso to cilvēka atmiņas slāni, kas ārpasauli reģistrē maznozīmīgās detaļās. Šādu kadru izvēle nepakļaujas racionāliem izskaidrojumiem, kāpēc konkrētā aina vietas sajūtu atklāj spēcīgāk nekā citas, visnotaļ līdzīgas priekšmetu, gaismu un ainavu kombinācijas. Mazāk veiksmīgas šķiet Piramīdas telšu konstrukcijas, kas funkcionē tikai kā formāla atsauce uz Piramīdas vēsturi. Atšķirībā no pārējiem eksponātiem, kas ir uzlādēti ar mākslinieces personīgi piedzīvoto, abas telšu struktūras uz to fona nolasās kā klišejiski interjera dizaina objekti, kas padara interesantāku tikai telpu, nevis izstādes vēstījumu.
Varētu didaktiski norādīt, ka viena no laba mākslas darba iezīmēm ir spēja kļūt par skatītāja domas piedzīvojumu, bez atraktīvu specefektu palīdzības rosinot uz dziļākiem iztēles un intelekta kairinājumiem. Saskaņā ar šo kritēriju Ievas Epneres izstāde iedarbojas precīzi, jo neparastās vietas un tās iedzīvotāju stāsti stimulē pārskatīt mūsu pašu attiecības ar ikdienu un apkārtējo vidi un atver plašu telpu pārdomām – gan fiziskie, gan mentālie ceļojumi piedzīvoto liek vērtēt augstāk par materiālajām lietām. Ievas Epneres stāstā par Piramīdu centrālais varonis ir cilvēks, nevis vieta, un pamestā pilsēta ir kā savdabīgs spogulis, caur kuru sevi iespējams uzlūkot un ieraudzīt jaunā rakursā. Šo iemeslu dēļ tālā ziemeļu pilsēta patiesi izklausās un izskatās pēc paradīzes.
Ieva Epnere
Izstāde Paradīze jaunam cilvēkam
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 27.IX