Lai arī prasība nemitīgi radīt ko jaunu mūsdienās var šķist novecojis modernisma pārpalikums, novatorisms joprojām tiek sagaidīts kā pierādījums mākslinieka garīgajai "kustībai" un spējai netiražēt savus atradumus konveijera režīmā. Maijas Kurševas rokraksts, kas jau iedibinājies kā provokatīvs, mazliet infantils lokālās "zemās mākslas" etalons ar sirreālistiski humoristisku ērmu fantasmagoriskajiem piedzīvojumiem, jaunajā izstādē tiešām šķiet jūtami mainījies. Vai izmaiņas ir tikai mānīgs dūmu aizsegs vai neizbēgama radošā brieduma pazīme?
Amatnieciskais pavērsiens
Līdzīgi pasaulē daudz apcerētajiem lingvistiskajiem un vizuālajiem pavērsieniem Kurševas darbībā, šķiet, noticis amatniecisks pavērsiens uz materiāla īpašību izpēti, pievēršoties pietiekami sarežģītām porcelāna lējumu un finiera lāzergriezumu tehnikām. Aizrautība ar labi nostrādātu formu latviešu mākslai ir tikusi piedēvēta gan vēsturiskā, gan mūsdienu kontekstā, un secinājumi nereti nemaz nav glaimojoši. Tā var šķist vairīšanās no sociāli aktīvākas pozīcijas paušanas vai nespēja jebkādu pozīciju noformulēt skaidrā vēstījumā. Kurševas šokējošie stāstiņi, lai arī bez īpašas sociālās kritikas vai lineāri nolasāma satura, līdz šim ir šķituši visnotaļ orientēti uz zināmu vēstījumu. Tomēr par pilnīgi radikālu kūleni noteikti nevar runāt. Trīsdimensionāli objekti darināti arī agrāk, kā zaļais skafandrveidīgā tērpā ieslodzītais cilvēciņš, kura versiju Bēdu ieleja (2008) nupat varējām apskatīt Rīgas mākslas telpā, vai mīkstie, pūpēžiem līdzīgie radījumi izstādē Trīskājains gadījums (2010). Vērienīga siluetgriezumu instalācija bija redzama šogad Cēsu Mākslas festivāla izstādē Vasaras lasījumi, kurā dažādi grafiskie motīvi – gan ķermeniski, gan priekšmetiski – tika izcelti no plaknes un palaisti apdzīvot telpu. Arī šai izstādē pirmais acīs krīt bariņš cirvīšu vicinātāju (vai arī viens cirtējs dažādās kustības fāzēs) finiera siluetgriezuma tehnikā; lai cik nevainīgs būtu darba tiešais skaidrojums (malkas skaldīšana), asociācijas ar agrākajos komiksos redzētajiem savu un citu ķermeņu graizītājiem neatstājas. Tomēr malka kā nenoliedzams izstādes tematiskais mezglpunkts balsta prātīgi lietišķo tulkojumu – pie vienas sienas var aplūkot porcelānā atlietas graciozi trauslas pagalītes, bet pie otras – izmantoto atlējuma formu kā sienā iedziļinātu dobumu (kim? telpas tumšzilās sienas, kas kontrastē ar darbos dominējošo balto krāsu, arī ir neatņemama izstādes sastāvdaļa).
Lāzergriezumi un lūša acis
Pie šīm sienām aplūkojami arī finiera ovāli, kuros ar lāzeru izveidotos zīmējumos ilustrēts smalku porcelāna rociņu atliešanas process; rezultāts jeb gatavās rociņas savukārt šos panno tur, uzvēdinot sirreālu nojausmu par "kādu", kas stāv aiz darba. Zīmējumi gan paliek pietiekami noslēpumaini, un brīvi planējošo roku darbības asociatīvi sasaistās ar senākajiem ķermeņu fragmentācijas piemēriem. Trīs novilkumu lapas, kurās ar baltām līnijām uz zila fona tāpat attēlots kaut kas dzīvu būtņu formām līdzīgs, šai asociāciju līmenī arī paliek, vislabāk atbilstot biomorfu formu raksturam (tādas plaši piedēvētas arī modernisma klasiķiem, piemēram, Hansa Arpa skulptūrām, – kaut ko dzīvu atgādina, bet jebkāda konkretizācija izgāžas, atstājot skatītāju nemitīgā iztēlošanās un iztēles paklupienu procesā). Izskatās pēc kādreizējo mošķu atskaņām bez detaļu konkrētības – jau krietni abstraktākā līmenī. Vēl publiku ar hipnotizējošiem skatieniem pavada divas identiskas porcelāna galvas, kurām, kā laipni paskaidroja kim? darbiniece, esot iemontētas lūša acis. Akurātie baltie krādziņi liek domāt par birokrātisku perfekciju, bet pavērtās mutes ar apaļajiem zobiem, kā arī stingie skatieni – par visai neomulīgas sajūtas raisošiem ārpuszemes radījumiem.
Izstādi pavadošā audioinstalācija (teksta autors Edgars Jurjāns) meditatīvā krievu valodā apcer dažādas finiera un porcelāna īpašības tādā kā tehniskas rokasgrāmatas stilā ar viegli ezoteriski ironisku vai pat draudīgu piesitienu. Piemēram: "Jāņem vērā, ka liela porcelāna daudzuma uzkrāšanas gadījumā vērojamas "mietpilsoniskas letarģijas" lēkmes" vai "Ar rokām darināto izstrādājumu vēsturē ir ne mazāk kā desmit letālu gadījumu, kas radušies no māksliniecisko finiera darinājumu lietišķās enerģijas nepareizas nolasīšanas". Kaut kas no Kurševas drebuļstāstiņiem jaunajā izstādē tomēr ir saglabājies, atstājot iespēju nobīties no savas neprasmes pareizi lasīt enerģijas. Vai objektu amatnieciskā izveidojuma patoss tomēr nav nokāvis šausmenīšu rotaļīgo garu? Varbūt daļai tā pietrūks, bet jaunā meklējumi ir arī pašvērtīgs ieguvums.
Maija Kurševa, Seriāls
kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Līdz 17. novembrim