Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,/ un, maigi, dziedot, pulkstens skan... Rindas, kuras pavisam drīz pie Ziemassvētku eglītes skaitīs jaunākā paaudze, bieži vien nezinot autora vārdu. Ar pieaugušajiem ir labāk – pamatskolā un vidusskolā apguvuši obligātās literatūras kursu, Jāņa Poruka vārdu zinām itin labi, un, to minot, acu priekšā noplaiksnī "bālie zēni", visiem laba vēlētāja Kukažiņa, Knipskas kaujas varonis vai varbūt zaudētājs Cibiņš un mūžīgās pērles meklētājs Ansis Vairogs... Taču bāli trauslās, romantiski ilgpilnās esamības fantoms, ar kādu mums saistās vairāk nekā pirms simt gadiem dzīvojušā dzejnieka un prozaiķa tēls, kā izrādās, nebūt nav viss.
To apliecina apgāda Dienas grāmata romānu sērijā Es esmu... tikko izdotais rakstnieces Ingas Žoludes darbs Vendenes lotospuķe, kas pārsteigtajam lasītājam demonstrē gluži citu Poruku: dzīvīgu, kaislīgu, pat vētrainu. Un norāde uz šo "citādo Poruku" mums, izrādās, visu laiku bijusi acu priekšā: kā pavēsta gan pats galvenais varonis grāmatas lappusēs, gan romāna autore intervijās, dzejnieka uzvārds, kas izrunājams ar cieto "o", cēlies no krievu valodas vārda ar nozīmi "šaujampulveris", un to Poruka sencim uzvārdu došanas laikā piešķīruši, tieši pateicoties saņēmēja vētrainajai, eksplozīvajai dabai.
Virs ierastības
Kaut gan Poruka daiļrades spilgtākās virsotnes mums pierasts sasaistīt ar lauku dzīves notēlojumiem autora dzimtajā Vidzemē XIX gadusimteņa beigās, Inga Žolude romānu sāk ar kāda gada atainojumu, par kuru vairākums lasītāju nezinās neko, bet kurš atstājis košu nospiedumu topošā dzejnieka dvēselē. Tiešā un pārnestā nozīmē atraisījies no Rīgas mecenāta Vestermaņa skavām, tikko divdesmit gadu sasniegušais vidzemnieks dodas uz Drēzdeni studēt mūzikas akadēmijā. Un ar to pašu latvisko lauku apdziedātāja ainu lasītāja acu priekšā pāršalc modernās, izglītotās, nedaudz izlaidīgās "skaistā laikmeta" Rietumeiropas kairais tēls.
Drēzdene, vācu kultūras metropole pirms abiem pasaules kariem, kuri to nopostīs līdz drupām, Drēzdene, kurā dejo, smejas un mīl, klausās Vāgneru, apmeklē maskuballes un smēķē opiju, – tā parādīs jaunajam vidzemniekam ceļu, kurš no tā brīža allaž vīsies virs ierastības, piezemētības un saprāta robežām. Tā iemācīs lietot dzērienus, kuru patēriņā Poruks allaž būs neapdomīgs un vienmēr atkarīgajiem raksturīgajā pārliecībā solīsies – vairs nekad! – vai – vēl tikai vienu glāzi, un tad vēl otru! Tā iemācīs lietot vielas, kuras šķietami nogādā citās dimensijās un par kuru atstāto graujošo iespaidu uz veselību tolaik vēl nerunāja. Un tā parādīs jauneklim vilinošo mūzu Mīlestību, kuru tās dažādajos veidolos viņš turpinās vajāt, te krītot izmisumā, te paceļoties augstākajās sfairās, līdz savai pēdējai dienai.
Rietumu elpa
Kā Bībeles stāsta pazudušais dēls Jānis Poruks no Druvienas dodas iekarot Rietumus ar tēva doto kapitālu un labdara stipendiju azotē, cerīgs iegūt mūziķa vai vismaz mūzikas paidagoga specialitāti. Taču, ak vai! – iepriekš minētās trīs moiras noauž tīklu, kurā jaunietis sapinas un, atkal atbalsojot Bībeles stāstu, "notērē savu mantojumu, netikumīgi dzīvodams". Krāšņie uzdzīves un bohēmas apraksti, kuru vidū odas gastronomiskām baudām teju pārskan tās, kas veltītas sievietēm, atstāj ēnā mūzikas garu, – un pēc gada Jānis, vīlies un smeldzes pārņemts, tā arī neieguvis nedz grādu, nedz mūžīgu mīlu, atgriežas savā Sodomā jeb Rīgā. Taču nevar piekrist, ka šis laiks būtu veltīgi izniekots.
Pamazām atteikdamies no sapņa piejaucēt vijoli, Jānis sāk apjaust, ka viņa talants slēpjas pavisam citur, un sāk rakstīt – vispirms sava iecienītā Vāgnera iespaidā tapušās, bet ne visai izdevušās lielās muzikālās drāmas un filozofiskus traktātus, bet pamazām pāriet pie viņam vēlāk visvairāk raksturīgā stāsta un garstāsta žanra. Taču Drēzdenes (romānā nodēvēta par Elbflorenci) iespaidi, Rietumu brīvā, spožā elpa arī turpmāk cauraudīs latviešu romantiķa darbus, nekad neļaujot tiem nolaisties tikai līdz "būdiņas un skala gaismas" idealizācijai.
No Vācijas pārvesto iespaidu vidū neizdzēšams būs austrumnieciski noslēpumainais lotoszieda tēls, kuru mūsdienu autore izvēlējusies kā centrālo simbolu autora būtības raksturošanai. Jā, pats Poruks lotosa ziedu visu mūžu asociēs ar skaistas sievietes simbolu un par Vendenes lotospuķi sauks savu pēdējo mīlestību Ernestīni, taču šķiet, ka vismaz romāna kontekstā lotosa tēlā iemiesojies viņš pats – noslēpumaini krāšņs un svešāds, brīžiem garīgi pārlieku trausls robustajai sadzīves videi.Trešā romāna daļa aizved dzejnieku uz Vendeni, t. i., Cēsīm, kur tas šķietami atradīs alkto – mīlestību un sapratni, atzīšanu literārajās aprindās –, beidzot itin kā stabilizējoties pēc daudzajiem gadiem, kas pavadīti, mētājoties starp darbavietām un sievietēm, kaislībām un savas vietas meklējumiem. Taču izrādās, ka tas, pēc kā alkst romantiķa sirds, atrodas virs un aiz tā, kas šai pasaulē vispār sasniedzams. Cienījami, ka autore nerāda pašu dzejnieka mūža noslēgumu un pievienotajā pēcvārdā atklāti atzīst, ka nav pilnībā noskaidrots, vai Poruks, kā esam pieraduši domāt, sava mūža pēdējos gadus tiešām aizvadīja gara aptumsumā vai arī tā ir vien versija par vairs nenoskaidrojamo jūtu un emociju haosu, kas plosīja pārlieku jūtīgā rakstnieka dvēseli. Un egoistiskais lasītājs zemapziņā jūt, ka patiesībā tam nav lielas nozīmes, jo uzrakstītais turpina dzīvot un iepriecināt.
Kaislība radīt
Laikmets, par kuru raksta Inga Žolude, ir pārpilns vēsturiskiem notikumiem un kultūras faktiem, un daļēji tas parādās arī Vendenes lotospuķē – pazib Dziesmu svētki un 1905. gada revolūcija, uz skatuves uznāk un no tās noiet ievērojami tālaika mūziķi un literāti – no Emīla Dārziņa, kuru nepatiesi apvaino Melanholiskā valša motīvu zagšanā, līdz Rūdolfam Blaumanim, ar kuru Jāni Poruku kādu laiku saista itin tuva draudzība, līdz pēdējais konstatē, ka "zilais vīrs" (blauer Mann), kā viņš to turpmāk sauks, bezkaunīgi "aizņēmies" viņa topošā stāsta Skroderu dienas Silamačos nosaukumu un ideju savai vēlāk slavenajai lugai (kurai gan ar Poruka stāsta oriģinālo ieceri nav nekā kopīga). Šīs abas epizodes, kurās atklājas mākslinieka greizsirdība uz paša radīto, bailes un nemiers, ka kāds varētu tā sirds lolojumu uzdot par savu, paradoksāli dublē viena otru, netieši rādot, ka Jāņa Poruka dzīvē, par spīti romantiskajai un aizrautīgajai vīrieša un sievietes mīlestības apcerēšanai teju vai ik darbā, īstā kaislība bija viena – uz radīšanu.
Vendenes lotospuķes tekstu samērā blīvi caurvij atsauces uz dažādiem, to vidū mazpazīstamiem, Poruka darbiem, citāti un sižetu pārstāsti, tāpēc ieinteresētam lasītājam noderīga būs arī romāna noslēgumā atrodamā sadaļa, kurā norādīti atsauču avoti. Tieši šeit vislabāk apjaušam, ka ar skolas obligāto programmu, ar Pērļu zvejnieku, Asarām, Kauju pie Knipskas un Kukažiņu rakstnieka atstātais mantojums ne tuvu nav izsmelts, un daudziem tā būs atklāsme – atsaucoties uz romāna tekstu, kurā Poruks meklē sevī līdzības ar bibliskā teksta autoru, gaišredzīgo vai varbūt dīvainu vīziju apmāto apustuli Jāni no Patmas. Ir neizsakāmi aizraujoši redzēt un atklāt ko jaunu tajā, uz ko esam skatījušies tik ilgi, ka jau šķitis: mēs to pazīstam.