Par spīti ziepju operām radnieciskajam nosaukumam un koķetēšanai ar seksa klubiem piedienīgo gumijoto lenšu priekškariem ekspozīcijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) jaunajai izstādei Iekāres vārdā ir skaidra misija. Tur nav nekā melodramatiska, viss risināts racionāli un empātiski saskaņā ar labo nodomu darīt galu kvīru mākslas ignorancei un dzimumu lomu sadalījuma tradīcijai. Nav šaubu, ka pie mums šī ignorance ir stipri par ilgu iestrēgusi. Savukārt paradigmas maiņa attiecībā uz dzimumu lomām notiek sparīgi un daudzveidīgi. Iekāres vārdā rīkotāji turpina kuratores Elitas Ansones veidotās izstādes Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā. 1965–2023 pērn aizsākto institucionālo kritiku ar tiem pašiem paņēmieniem – koncentrējas principā tikai uz ķermeni un seksualitāti.
Neoliberālisma vējos
Laika gara pieprasītā tēma sākotnēji ierosinājusi kuratori Līnu Birzaku-Priekuli, bet tās īstenojums nokļuvis Latvijas vadošo kultūras portālu redaktoru – filosofu Lauras Brokānes un Igora Gubenko – rokās. Viņu taktikā ir jaušama konsekventa sekošana neoliberālisma ideoloģijai un progresīvo ideju valdošajiem vējiem, kā arī gādīgas rūpes gan par dalībnieku, gan apmeklētāju vēlmi un iespējām atklāti runāt par intīmām tēmām. Būtiski, ka, intīmo virknējot daudzbalsīgā ķēdē, uzskatāmi atklājas tā sociālais raksturs. Turklāt ekspozīcija aptver arī vēsturisku un kontekstuālu skatījumu: senākie darbi ir no XIX un XX gadsimta mijas, un gana daudzveidīgajā mākslas veidu pārstāvniecībā līdzās latviešu mākslas izlasei ir iekļauti igauņu un lietuviešu darbi. Marka Raidperes, Jānusa Sammas, Janinas Sabaļauskaites, Annas Stīnas Treumundas un citu Baltijas kvīru mākslinieku skatījuma klātbūtne vietējo ainu jūtami stiprina.
Izstādes mērķu vidū minēta nepieciešamība kritiski pārvērtēt sievietes ķermeņa objektivizēšanu vizuālajā mākslā un skatīt to nevis kā iekāres objektu, bet subjektu, dekonstruēt vīrišķā skatiena dominanci, iekļaut marginalizētās balsis. Tas ir paveikts ar smalkumu un vērienu, atklājot jaunus rakursus sarunai par cilvēka ķermeni un sajūtām neatkarīgi no dzimuma un seksuālās piederības. Bagātīgais muzeja, privātkolekciju un jaundarbu materiāls un svaigais skatījums no malas, revidējot "plauktiņos salikto" mākslu, savienojumā ar juteklisko tēmu nemaz nevar nenodrošināt aizraujošu ekspozīciju, un, jā, tā iedarbojas spēcīgi un plašā emociju gammā. Tomēr neizbēgami mulsinoši apsvērumi rodas, aizdomājoties, ka sirdsšķīsti atklātā un demokrātiski iekļaujošā pieeja no varas pozīcijām gribot negribot sāk uzspiest savu ideoloģiju ar tiem pašiem līdzekļiem, ar ko spieda pretējā, tagad pārvaramā vara. Bet patiesība – tas, kā īstenībā jūtas cilvēki, – ir palikusi kaut kur pa vidu apslēpta.
Piemēram, skatoties uz skulptūru karuseli ar vīriešu darinātajiem sieviešu torsiem, rodas aizdomas, ka tur nav iemesla saskatīt ķermenisku iekāri, katrā ziņā ne vairāk kā tēlnieka iekāri dabūt lielisku akmens bluķi, no kura kāri izveidot kaut ko jaunu – tiklab augu, dzīvnieku, ainavu vai ko abstraktu. Vai cits piemērs – nesenajos bārbiju un bulīmijas ziedu laikos mākslas darbi ar Rubensa vai Bērziņa miesasbūves sievietēm varēja šķist kā īsts protests pret sabiedrības normu uzspiešanu, vienalga, vai tos darinājuši vīrieši vai sievietes.
Atšķirība ambīcijās
Rīgas izstāde ir samērojama ar Viļņas muzejā MO vienlaikus notiekošo Mēs to nedarām. Intimitāte, normas un fantāzijas Baltijas mākslā. Tās iniciators ir arī Latvijā labi pazīstamā mākslinieka Deimanta Narkeviča dēls Adams Narkevičs, kurš pieaicinājis kuratores no Latvijas un Igaunijas – Ingu Lāci un Rebeku Peldsamu – līdz ar iespaidīgu gleznu, skulptūru, video, foto un citu darbu klāstu no kaimiņvalstu kolekcijām. Abām izstādēm ir daudz kopīgā (arī mākslinieku vārdi atkārtojas), abas tiecas parādīt cilvēku kā juteklisku būtni, kam ir svarīgi iepazīt sava ķermeņa dabu, arī iekāri, tomēr atšķirīga nianse ir ambīcijās.
Viļņas izstāde, šķiet, pretendē pārrakstīt Baltijas mākslas vēsturi, atkārtoti aplūkojot kanoniskus mākslas darbus un iesaistot tos negaidītos, asprātīgos dialogos ar iepriekš marginalizētiem vai slepenībā radītiem un rādītiem darbiem. Tematiskās mākslas darbu kopās ir apvienoti normatīvie priekšstati par dzimumu, ģimeni un seksualitāti un intīmas fantāzijas, kas tos apgāž vai vismaz stipri satricina un provocē jaunu lasījumu. Šādu pretenziju īpaši efektīvu dara no albumu reprodukcijām pazīstamo lielformāta gleznu klātbūtne, kuru stilistikā un naratīvos iekapsulēts sava laika gars.
Sekss un mīlestība
Izstāde Mēs to nedarām sākas ar apgalvojumu par seksualitātes prioritāro nozīmi cilvēka dzīvē un izdevīgumu to kontrolēt. Hronoloģiski tā vētī liecības no Hruščova atkušņa laika līdz mūsdienām, bet tematiski atsperas kuriozajā izteikumā, ka Padomju Savienībā nav seksa, kas momentā folklorizējās pēc 1986. gada televīzijas tilta starp ASV un PSRS. Patiesībā gan izstādes tekstos nav minēts, ka tulka un auditorijas smieklu gāziens izteikuma autores cēlo domu "nav seksa bez mīlestības" bija neglābjami sagrozījis. Saprotams, ka padomju totalitārā ideoloģija, sadalot un pretstatot jēdzienus "sekss" un "mīlestība" tajā laikā, kad aiz dzelzs priekškara uzvaroši norisa seksuālā revolūcija, radīja nepieciešamību pretoties mākslīgajam nošķīrumam.
Abās izstādēs vērojams, kā šī pretestība attīstījās padomju laikā un kā pēc politiskās brīvības atgūšanas, turpinot cīnīties ar puritānismu un tikumības kontrolētāju tumsonību vai liekulību, kad visiem brīvi pieejama ir gan erotika, gan pornogrāfija (man mīļākais ir mammas stāsts, kā viņa šī gadsimta sākumā kioskā pie skolas izvēlas, kuru žurnālu mazbērniem labāk pirkt – Žirafi vai Princesi). Turpretī sociālās konvencijas arvien vēl turpina piesegt izstumšanu un vardarbību, kuru iegansts visbiežāk ir ķermenisks, seksuāls.
Līdz ar izstādi Iekāres vārdā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā var teikt, ka seksualitātes tēmu un kvīru mākslu arī mūsu valstī var uzskatīt par institucionalizētu. Kaut arī ekspozīcijas trajektorija it kā nav iezīmēta un apmeklētājam ļauts brīvībā maldīties savās un svešās domās un pieredzē, atcerieties, ka šoreiz – pretēji ieradumam – aplis jāsāk iet pulksteņa rādītāja virzienā.
Iekāres vārdā
LNMM līdz 28.VII