"Redzi, mana draudzene, tu esi skaista, tiešām, skaista tu esi! Tavas acis ir kā baložu acis starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtām. Tavas matu cirtas kopā ir kā ganāms pulks kazu, kas dodas lejup pa Gileāda kalna nogāzi. (..)" Jā, lai cik tas dīvaini izklausītos, tieši šādas divus trīs gadu tūkstošus senas vārsmas no Zālamana Augstās dziesmas sāk virknēties prātā, skatoties uz Helēnas Heinrihsones jaunākajām gleznām. To lakoniskajās, simboliski nosacītajās formās šķiet iepildīts tīrs, pulsējoši dzīvs erotisms.
Astoņas sievietes
Galerijā Māksla XO aplūkojamo Helēnas Heinrihsones izstādi Sieviete veido astoņu līdzīga formāta gleznu cikls. Visās izmantota viena tipa, tāda kā heraldiska kompozīcija – vilnītis apakšmalā un aplis vidū augšā. Varētu iztēloties, ka attēlota ir saule un jūra vai kalni, bet patiesībā tur ir roze un sievietes krūtis. Katrā gleznā dominē cita spilgta krāsa un noskaņa, kas ataino dažādus atmosfēriskus dabas stāvokļus, tādējādi Helēna Heinrihsone, sanāk, ir izmantojusi to pašu principu, kuru Monē, atšķirīgos diennakts laikos atkārtoti gleznojot vienas un tās pašas siena kaudzes. Tomēr viņas mērķis bijis gluži citāds, jo šis mūžīgais stāsts ir par sievieti, precīzāk, par astoņām sievietēm, kas tiek asociētas ar diennakts stundām un atšķirīga rakstura ainavām.
Sieviešu kā ainavu raksturi daudzveidību iegūst galvenokārt ar krāsu psiholoģisko iedarbību un simboliku, turklāt kolorīta izvēle ir balstīta dabas vērojumā, kas pēdējos gados ir raksturīga Helēnas Heinrihsones radošās metodes iezīme, piemēram, tuvplānā atainojot ne tikai rozes un galvaskausus, bet arī atraitnītes un jūrmalu. Liela nozīme jaunajās gleznās ir atvēlēta fonam, kurš dažkārt ir aktīvāks gan par rozēm, gan kailajām krūtīm un rada sajūtu, ka tieši šajos lielajos, intensīvajos krāslaukumos ir ietverts gleznu vēstījums. Māksliniece ne reizi vien ir izteikusies, ka viņai šķiet svarīgi pašai sevī uzkrāt gana daudz informācijas un emociju, lai būtu ko teikt visai pasaulei, un, domājams, vairākkārt lazētie foni pieļauj vēlamo piesātinājumu ar emocionālo informāciju. Zināms arī, ka, bezgalīgi variējot vienu tēmu, var pateikt kaut ko jaunu un svarīgu pasaulei.
Cieņa un bauda
Jauno, pēdējā pusgadā tapušo gleznu vēstījums ir tikpat vienkāršs kā to kompozīcija un tikpat sarežģīts kā krāsu attiecības. Izstādes anotācijā rakstīts, ka tā veltīta visām pasaules sievietēm, tāpēc arī nosaukumā iekļauts vārda "sieviete" tulkojums vairāk nekā sešdesmit valodās. Māksliniece šķietami neielaižas mūsdienu aktuālajos kritiskajos disputos par sievietes ķermeņa izmantojumu u. t. jpr., drīzāk aicina nenovērsties no gadsimtiem senās tradicionālās izpratnes par sievišķības un ķermeniskā kā harmonijas, skaistā potenciālu mākslā, skaļi un līksmi piesaucot skaistumu dabā un kultūras vēsturē. Tomēr neapšaubāmi intriģējoši būtu mēģinājumi pievērsties Helēnas Heinrihsones mākslas interpretācijai no feminisma teoriju skatpunkta, līdzīgi kā, piemēram, Dainas Dagnijas mākslai. Viņu gleznojumu atraisītā, drosmīgā juteklība, seksualitāte principā jau visu XX gadsimta pēdējo ceturksni un līdz pat mūsdienām ir radījusi bagātu materiālu feministiski reflektējošam skatījumam, ko Latvijas mākslā auglīgi iedibināja Jana Kukaine, 2016. gadā nākot klajā ar pētījumu Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte. Pagaidām gan, pierūkstot šādām interpretācijām, gleznu sērija Sieviete pašpietiekami paliek mūžsenajā sievišķās dailes un enerģētikas himniskā slavējumā, ko aizsāka Augstā dziesma un neskaitāmās vizuālās meistarības virsotnēs uzveda Rietumu kultūras tradīcijas.
Helēnas Heinrihsones ieguldījums šajā skaistuma vēstures estētisko tradīciju plūsmā iezīmējas ar viņas talantu atainot emocijas tieši, drosmi atklāt intīmas, subjektīvas sajūtas, kā arī gudrību atsegt un prasmi estētiski norādīt uz lietu pirmatnējo nozīmi. Rezultātā viņas lielās, plakātiski spilgtās gleznas ir pilnas ar maigumu, kaisli, alkām un tos ietverošiem sižetiem, kas lielā mērā baro pasaules stāstu bezdibenīgo avotu. Interesanti, ka šoziem arī Latvijas jauno dzejnieču pulciņš aktualizēja jautājumu par erotiskās dzejas izsīkumu (Erotiskie tiešsaiknes lasījumi notika feisbukā 15. februārī) un, pateicoties Ingas Gailes grāmatai, daudz tika runāts par Ivandi Kaiju. Erotika šķiet publiskajā telpā nepelnīti paslaucīta zem paklāja, jo aplami vulgarizēta cilvēciskās pieredzes daļa, tāpēc ir labi, ka laiku pa laikam kāds šo vitalitātei svarīgo aspektu risina laikmetam atbilstošā formā. Helēnas Heinrihsones gleznas sagādā baudu un raisa cieņu.
Helēna Heinrihsone
Personālizstāde Sieviete
Galerijā Māksla XO līdz 28. jūnijam