Brektes vārdam stabili pielipusī provokatora un skandālista slava (konservēti dzīvnieciņi à la Demjens Hērsts, sabrauktās radības, mutanti un plēsoņas, sadomazohistiskas rotaļas utt.) mazliet tika koriģēta 2010. gadā ar izstādi Rīgas madonnas – visnotaļ reālistiskiem prostitūtu tēliem –, kurā akvareļa dubļainie notecējumi simboliski varētu saistīties ar drūmā aroda netīro pusi. Šīs madonnas uzskatāmas par sociāli ietonētiem konkrētu personu portretiem, savukārt vēlākajos projektos, arī jaunākajā izstādē, Brekte no jauna ķēries pie epatāžas jeb publikas tracināšanas. Skatītājus gaida zemapziņas monstru plejāde, kuru laikam nevajadzētu aplūkot kopā ar maziem bērniem. Varētu teikt – pārsteigumu pamaz, Brekte kā jau Brekte, tikai šoreiz ar akcentēti pornogrāfisku piešprici. Konsekventi izvērsta jau agrāk manītā skeletsieviešu tēma – atbaidošu galvaskausu un miesisku ķermeņu hibrīdi seksuālās pozās un manāmi agresīvās seksuālās spēlītēs; arī galerijas pirmās zāles tumsā spīdošais rozā uzraksts Glory hole ir naktskluba vai striptīzbāra ieejas mīmikrija. Akvareļa un tušas asinssarkanie šķaidījumi gan turpina Madonnu formas atradumus – plūstošās krāsas amorfo īpatnību izmantojumu. Sekss, vardarbība un nāve izstāžu zālēs gan sen nav nekāds jaunums; vai dažādu nejaucību aplūkošana jau neraisa apnikumu un garlaicību, ir stipri vien uzmācīgs jautājums.
Riebuma māksla
No mākslas zinātnē neizbēgamās klasificēšanas viedokļa Brekte ir tipisks abject art pārstāvis; ar nostabilizētu virziena latviskojumu, šķiet, vēl nav nācies sastapties, un atliek izlīdzēties ar aptuveniem "riebuma" vai "pretīguma" mākslas variantiem. Fenomens, kura ģenēzē pētnieki saskatījuši gan mehāniskās reproducēšanas laikmeta, gan psihoanalīzes, gan postmodernisma un 60.–70. gadu sociālo revolūciju ietekmi, Rietumu mākslas scēnā klejo aptuveni kopš 1980. gada un saistās ar tādiem vārdiem kā Kira O’Railija, Lenijs Lī, Sindija Šērmena, Andress Serano, Kiki Smita, Roberts Gobers, Džeiks un Dinoss Čepmeni, Džoels Pīters Vitkins un daudzi citi, priekštečos ieskaitot pat krietni agrākās Vīnes akcionistu asiņainās performances. Virzienu, kuru raksturo interese par līķiem, ķermeņa izdalījumiem u. tml. lietām, kas liek novērsties, kodificēja izstāde Abject art, always breaking taboos (Riebuma māksla, mūžīgā tabu pārkāpēja) Vitnija muzejā Ņujorkā 1993. gadā. Riebuma (abjection) teorētiskajā aplūkojumā lielākie nopelni, protams, ir Rietumu intelektuāļu, un īpaši feministu, iecienītajai literatūrzinātniecei Jūlijai Kristevai – savā grāmatā Powers of Horror (Šausmu spēki, 1980) viņa par to izsakās gana plaši. Kopsavilkums – tas, ko tradicionāli uzskata par pretīgu, apdraud mūsu ķermeņa veselumu, līdz ar to arī identitāti un patību, kā arī sociālo kārtību. No tā gan iespējams arī secināt, ka riebuma sajūta ir dabisks un pat vajadzīgs aizsargmehānisms, nevis tikai liekulīgu morālistu izgudrojums.
Psihoanalītiķa dīvāniņš
Nesen gadījās aizdomāties par komentāra jeb anotācijas lomu vairāku izstāžu sakarā, arī ņemot vērā nebeidzamo spriedzi starp komentāra uzkundzēšanos laikmetīgajai mākslai, no vienas puses, un tā nepietiekamību, no otras, kas savukārt liedz "pa nopietnam" tuvoties mākslas darbam. Nesenajā Ērika Apaļā izstādē kim? autors pats piedāvāja izsmeļošu rokasgrāmatu ar Anrī Ruso un Žaka Lakāna idejām, kas un kā viņa darbos saskatāms, bet šai gadījumā psihoterapeita Artūra Utināna apjomīgais skaidrojums izskatās pēc mīksta spilvena starp darbiem un publikas morāli, sākot jau ar izstādes nosaukumu – tās atbruņojoši zinātnisko iesaiņojumu. Pēc psihoterapeita vārdiem atklāšanā, šī ir izstāde par cilvēkiem un viņu zemapziņas tēliem. Pirms sašust un moralizēt, skatītājs tātad varētu palasīt un pavingrināties uzdot sev speciālista ieskicētos jautājumus: "Ieklausieties savā zemapziņas balsī un nosakiet, kāds ir jūsu dziļumā dusošais "es"." No niknuma līdz estētiskai baudai un vienaldzībai – visiem gadījumiem tiek piedāvāts atbilstošs skaidrojums. Zināma piesardzība pret freidiskajiem secinājumiem gan nenāk par ļaunu – kā viens no spēcīgākajiem XX gadsimta diskursiem tas dažbrīd pārlieku privileģē zemapziņu, instrumentalizējot un reducējot estētisko pārdzīvojumu. Izstādi var tulkot kā nopietnu psihoanalīzes seansu, vienlaikus tai ir arī krietni rotaļīgāka puse – varbūt abject art latviskā versija arī ir drusku intuitīvi nenopietnāka? Autors arī vienkārši amizējas, piemēram, sapārojot divus redīmeidus – formas ziņā gandrīz identiskus rūķīšus, no kuriem viens ir seksa rotaļlieta, bet otrs – parasta dekoratīva figūriņa. Zinātniskās anotācijas un Brektem tipiskā "negantnieka" ampluā (atceroties neseno Sniedzes Kāles kūrēto izstādi Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji) salikums ir pārdomāts un iespējamos uzbrukumus amortizējošs. Te gan nav būtisku argumentu pret iebildi, ka mākslas darbs nav (un tam nav jābūt) psihoanalītiķa dīvāniņam. Taču kāpēc gan ne, ja mākslas funkcijas ir pietiekami mainīgs lielums tās evolūcijas gaitā?
Kristians Brekte. Uzmācību neirozes jeb Kastrācijas draudi
Galerija Alma
līdz 15. maijam
Svilpe
ks
jaja