Latvijas soprāns, nu jau viena no visspožākajām operas pasaules zvaigznēm Kristīne Opolais un čehu tenors Pāvels Černohs savulaik bieži dziedāja kopā. Tolaik vēl pavisam jaunos māksliniekus varēja dzirdēt tepat Latvijas Nacionālajā operā, kur viņi abi kļuva par publikas mīluļiem. Galā koncerts, kuru viņi pagājušajā sestdienā (5. augustā) sniedza Dzintaru koncertzālē kopā ar itāļu diriģentu Sesto Kvatrīni un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, viņiem bija atkaltikšanās Latvijā desmit gadus pēc abu pirmās sadarbības Džuzepes Verdi operas Traviata iestudējumā (2007).
Saskaņa un spēks
Vēl tagad daudziem spilgtā atmiņā ir abu mākslinieku ekspresīvais individuālais sniegums un lieliskā skatuves partnerība skaistajā un bezgala traģiskajā Violetas un Alfredo attiecību stāstā. Ir tikai likumsakarīgi, ka bez Verdi Traviatas romantiskajiem mīlētājiem neiztika arī galā koncerta programma, kurai mākslinieki bija izvēlējušies pašu pirmo duetu, kad mīlestība vēl tikai piedzimst un plaukst. Tam blakus vēl viens līdzinieks pēc būtības – Džakomo Pučīni operas Bohēma mīlētāju Mimī un Rūdolfa pirmās sastapšanās duets. Abos valdzināja ne tikai vokālā saskaņa un pavasarīgi gaišais tonējums, bet arī mākslinieku tiešā, kaislīgā komunikācija. Kaut gan bija koncerta apstākļi, izpaudās arī dziedātāju aktiermeistarība. Koncerta otrajā daļā sekoja eleganta un šarmanta satikšanās Franča Lehāra operetes Jautrā atraitne un Ernesto de Kurtisa populārās dziesmas Non ti scordar di me repertuārā, un tam nebūt netraucēja tas, ka Kristīne Opolais arī Hannas un Danilo rotaļīgi piemīlīgajā valsī sevi apliecināja ne kā tipiski vieglo operešu soprānu, bet gan kā apjomīgas, spēkpilni skanīgas balss īpašnieci.
Kristīnes Opolais balss pašlaik jūtami mainās. Tā ieguvusi tembrāli pilnasinīgāku skanējumu, vokālu dziļumu un pieņēmusies spēkā. Dziedātājas balss virzās uz dramatisma pusi, taču nezaudē sievišķību un siltumu. Tā ir kā bagātīga krāsu palete, kuras toņus var arī meistarīgi, pat iepriekš neparedzami sapludināt, iegūstot arvien jaunas nianses. Izteikti, pat neierasti dramatiski Kristīnes Opolais balsī izskanēja Džakomo Pučīni Turandotas liriskās varones, mīlestībā pašaizliedzīgās verdzenes Liu ārija, kuras noslēgumā Liu izdara pašnāvību. Tas paver jaunas iespējas jaunā gaismā ieraudzīt kluso un pazemīgo, bet iekšēji tik spēcīgo jaunavu!
Mērķtiecīgā dramaturģiskā kāpumā Kristīnes Opolais interpretācijā atklājās melodiski skaistā Fidēlijas ārija no Džakomo Pučīni mazpazīstamās operas Edgars. Dvoržāka Nāra, viena no Kristīnes Opolais repertuāra zelta lomām, valdzinoši plūstoši uzbūra mistiskās ezera būtnes mīlas sapņu pasauli. Nebīstoties vokālā vēriena un uguns, izskanēja Lehāra operetes Judīte titulvarones ārija.
Pārsteidzoša izaugsme
Pārsteidzoša ir Pāvela Černoha profesionālā izaugsme. Savas karjeras sākumā viņš bija teju vai pastāvīgais viestenors Latvijas Nacionālajā operā, kur atveidoja gan dzimtā repertuāra lomas (Štēvu L. Janāčeka Jenūfā un Princi A. Dvoržāka Nārā), gan Alfredo Dž. Verdi Traviatā. Pēc tam Černohu Rīgā dzirdējām vien H. Berlioza Fausta pazudināšanas izpildījumā, kuru Vasilijs Sinaiskis pērnruden diriģēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 90. jubilejas sezonas koncertā.
No jaunā un glītā, bet vokāli vēl ne tik stabilā tenora, kuram publika visu piedeva skatuviskās harismas un temperamentīgās pašatdeves dēļ, Černohs izveidojies par pasaules klases tenoru. Viņa balsij ir patīkams tembrs, un viņš šo priekšrocību prot gudri izcelt, bez vajadzības neforsējot skanējumu. Černoha tenors ir pilnskanīgs un izlīdzināts visā diapazonā. Arī diapazona augšējā daļā tas skan bez nervoza saspringuma un metāliska asuma jeb, citiem vārdiem sakot, tenors augšās nekļūst griezīgs un šaurs. Mākslinieks ir pašpārliecināts šī vārda veselīgi pozitīvajā nozīmē. Ir pazudis sākotnējais narcisms, kas ne vienmēr ir zvaigžņu slimība un jauniem māksliniekiem nereti ir sava veida emocionālās pašaizsardzības vairogs. Mūsu priekšā ir nobriedis mākslinieks, kurš zina, ko grib, un apzinās, ko spēj. Ne velti pēdējos gados tik intensīvi un veiksmīgi izvērtusies Pāvela Černoha pasaules karjera. Viņš dzied Itālijas, Vācijas, Francijas, Spānijas, Šveices, Beļģijas, Nīderlandes, Somijas un Krievijas galvenajos opernamos. Parīzes Nacionālajā operā, kur aizvadītajā sezonā ar panākumiem atveidota Ļenska loma P. Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins, viņš oktobrī atgriezīsies ar titullomu Džuzepes Verdi operā Dons Karloss. Drīzumā gaidāma arī debija Ņujorkas Metropolitēna operā.
Arī dziedoņa repertuārs kļuvis ļoti daudzveidīgs: tajā ir čehu, krievu, itāļu un franču komponistu operu galveno varoņu lomas. Ieskatu šajā daudzveidībā guvām koncertā Dzintaros, kur Pāvels Černohs izcili nodziedāja Gabriela Adorno āriju no Džuzepes Verdi operas Simons Bokanegra un slaveno Hosē otrā cēliena (zieda) āriju no Žorža Bizē operas Karmena. Tās skanēja gan impulsīvi kaismīgi, gan muzikāli niansēti. Augstās virsotnes viņš sasniedza dabiski, pašsaprotami – tās bija nevis sportiskas, bet patiesi izjustas. Par visa koncerta augsto māksliniecisko līmeni un karsto emocionālo temperatūru jāpateicas diriģentam Sesto Kvatrīni, kurš operas pasaulē jūtas kā mājās, gan iejūtīgi un atbalstoši sekojot solistu balsīm, gan zinoši un ar dedzīgu aizrautību vadot orķestra epizožu interpretācijas. Ļoti gribētos Latvijā sagaidīt kādu viņa veidotu operas koncertuzvedumu paša vadībā.
Neapstrīdams princips
Lūsiņai galīgi nav kauna?
Zinu