Ko es, latviešu lasītājs, zinu par Jāni Ezeriņu? Jā, izcils pagājušā gadsimta sākuma noveles meistars, kas slīpējis un tālāk variējis Rūdolfa Blaumaņa latviešu literatūrā ieviesto žanru, reālismu pārstrādājot groteskā, fantasmagorijā, farsā. Vārda mākslas meistars ar spožu ironijas, paradoksa un metaforas partitūru. Ko vēl? Baidos – zinu maz. Un varbūt tāpēc, ka par Ezeriņu ir dzirdējuši visi, bet zināms tik maz, Andris Akmentiņš savu jaunāko, sērijā Es esmu... tapušo romānu nodēvē par Meklējot Ezeriņu. Rakstnieks meklē rakstnieku; vai atradīs – nav zināms. Taču meklējumiem izsekot ir gana intriģējoši, jo autors sava spalvasbrāļa pēdās uzrīko īstu detektīvsižetu.
Kods ir jāmin pašam
Kā viegli konstatēt, ieskatoties rakstnieka bibliogrāfijā, noveles, kas, daudzuprāt, ir Ezeriņa īstenākā firmas zīme, autors sāk publicēt neilgi pirms pāragrās aiziešanas mūžībā, tiesa, publicē tās ļoti dāsni. Taču teju viss romāns ir veltīts laikam pirms šī visiem zināmā Ezeriņa: tas vēsta par Ezeriņu – dzejnieku, franču un angļu dzejas tulkotāju, skolotāju, tautas teātra režisoru, publicistu, kritiķi un, protams, cilvēku. Attiecībā uz pārējām lomām Andra Akmentiņa rīcībā bijis bagātīgs autora rokrakstu, skolēnu atmiņu pierakstu un entuziastu savāktais materiāls, savukārt Ezeriņa cilvēka kods ir jāmin pašam rakstniekam kopā ar lasītāju.
Romāns veidots trīsdaļīgs. Pirmajās divās daļās mūsdienīgi biogrāfisks stāstījums mijas ar teksta sākumā un katras daļas beigās ievietotu stilizētu noveli, trešajā daļā teksts veidots pēc polifonijas principa – vairs ne hronoloģiski, bet uzplaiksnījumos mijas daudzas balsis: pats Ezeriņš, viņa sieva Antonija, māsa Marija, literārie kolēģi Antons Bārda, Rihards Valdess un citi.
Meklējot Ezeriņu sākas ar ievada noveli Tuvinājums. Mūsdienas, kurā autors (varbūt Akmentiņš, varbūt Ezeriņš, varbūt neviens no viņiem) 2019. gadā ar kruīza kuģi atgriežas Rīgā no Stokholmas un lieliski stilizētā pagājušā gadsimta sākuma novelista stilā – trāpīgā, apvaldīti ironiskā, erudīti rezignētā – izklāsta vārda tiešajā un pārnestajā nozīmē mirkli pirms vētras, t. i., pirms romāna, sākuma. Kamēr kuģis ceļas un krīt Baltijas jūras viļņos, vēstītājs prasmīgi skicē uz klāja sastaptos mazliet komiskos, mazliet fantasmagoriskos tipāžus, vienlaikus apcerēdams darba pienākumu, kas to sūta atgriezties simt gadu tālā pagātnē, grūtības, kas rodas, mēģinot iztēloties citādu pasauli un domāšanu, līdz ainava sagriežas fantastiskā virpulī un stāstītājs tieši no kuģa ieveļas tekstā – jūrā, bet varbūt ezerā?
Tālāk autors laiku pa laikam gaumes robežās turpina apspēlēt sava personāža uzvārdu kā simbolu kaut kam gleznainam, noslēpumainam un pašpietiekamam, kas turklāt, līdzīgi kā daudzie ezeri Ezeriņa dzimto māju tuvumā, nekad nav pilnībā pārskatāms. Līdzīgi praktiski neiespējami ir gūt pilnīgu pārskatu par Ezeriņu kā personību. Stingrs, bet aizrautīgs skolotājs, kas dievina savu darbu (te autors vietumis paņirbina pirkstus jau pa iepriekšējā romānā Skolotāji atrasto skaņkārtu), bohēmists, kas lielu daļu no jau tā ne visai garajiem mūža gadiem notrallina krogā, dzejnieks, kas lieliski pārzina sava laika dzejas stilus, bet bikli un pārlieku sīkumaini analizē paša veikumu, līdz beigās kļūst slavens ar prozu, ražīgs tulkotājs, kas atzīst savu paviršību, romantiķis, kas nespēj būt uzticīgs vienai sievietei, vidzemnieks ar Rīgas dendija šarmu... Cik personību spēj apvienoties vienā cilvēkā?
Šo daudzšķautņainību Andris Akmentiņš akcentē, atsevišķās epizodēs dēvēdams savu varoni par Iekārtotāju, Iedvesmotāju, Pārzini un tā tālāk. Un tāpēc Ezeriņa kods ir nemitīgā meklējumu procesā; autoram nav bijis ambīciju uzrakstīt precīzu spalvasbrāļa portretu, labi apzinoties, ka tas nav iespējams. Viņš izspēlē dažādas variācijas, kuras neapstiprina un neapstrīd, un tas arī nav vajadzīgs – lasītājs, līdzīgi vēstītājam, tāpat no stabilā realitātes kuģa ir ievēlies teksta ūdeņos un spēlē līdzi.
Sāpīgi cilvēcisks
Andra Akmentiņa interpretācijā stāsts par rakstnieku vienlaikus ir arī stāsts par teksta tapšanu: par pabeigto, ko šobrīd rokās tur lasītājs, par nepabeigto "latviešu Pūcesspieģeli", kuru raksta Ezeriņš, bet visvairāk – par rakstnieka mūžu kā noveli, žanru, "kam nav ne sākuma, ne nobeiguma, tas pieliek lasītājam spārnus un palaiž lidojumā", un šādi romāna teksts skatāms kā ietilpīga metafora. Andris Akmentiņš necenšas imitēt Ezeriņa noveļu stilu, taču gan trim atsevišķajiem vēstījumiem (intensīvāk), gan romānam kopumā (mazāk izteikti) raksturīgas noveles žanra stila un sižeta iezīmes: trāpīgs vērojums, groteska, rotaļīgums, ironiska izteiksme un ritmisks tēmas kāpinājums ar strauju izskaņu (kur nu vēl straujāku izskaņu kā tuberkuloze Kristus vecumā!).
Taču, veidodams stāstu par rakstnieka dzīvi kā noveli, autors nemeklē attaisnojumu sava varoņa cilvēciskajām vājībām, dažbrīd pat šķiet, ka viņš tās ar nolūku paspilgtina – ne velti romānā divreiz atkārtojas Ezeriņa šarmanti izaicinošā četrrinde ar izskaņu "Kungs, nepiedod man!". Un, kaut arī attaisnojums netiek meklēts, lasītājs piedod – nevis tāpēc, ka aprakstīts kaut kāds īpaši cēls grēcīgums, bet tāpēc, ka Ezeriņš autora atveidojumā, tāpat kā viņa noveļu varoņi, ir līdz sāpīgumam cilvēcisks.
Zibšņa nospiedums
Laikmets, kurā aizrit Ezeriņa trīsdesmit trīs gadus garais mūžs, ir gana pilns sarežģītu, vēsturiski politisku virāžu: Piektā gada revolūcija un tai sekojošais soda ekspedīciju gads, Pirmais pasaules karš, Latvijas valsts dibināšana un neatkarības cīņas – tomēr romānā tas viss, gan parādīdamies nepārprotami, ir fonā. Draiskulīgi autors pavirpina arī mūsdienas, pieminot gan vienu otru mūsdienu dzejnieku, gan pats savu dalību šai literārajā projektā – tieši Ezeriņa garā paspēlēdamies ar faktiem, bet neiegrimdams tajos.
Viens gan jāatzīmē – romāns noteikti vairāk sniegs lasītājam, kurš pazīstams ar XX gadsimta sākuma tendencēm latviešu literatūrā: kaut gan teksts par Antonu Austriņu groteski stilizēts, bet Antona Bārdas loma ietērpta dienasgrāmatas formātā, tomēr zināšanas par šo un citu aprakstīto autoru darbiem atsedz tekstā papildu slāņus.
Ezeriņa vienīgais dzejoļu krājums, ko viņš rada un kārto praktiski visu romānā aprakstīto laiku, iznāk jau pēc autora nāves ar nosaukumu Krāšņatas. Nosaukums šķiet kā darināts no divām daļām – "krāšņas" un "krāsmatas": paradokss, kuru atbalso arī Ezeriņa noveļu neatkārtojamai, traģikomiskajai savdabībai veltītais autora apzīmējums "kaut kas aizlauzts, bet krāšņi maģisks".
Kad aizšķirta romāna pēdējā lappuse, lasītāja metaforiskajā redzeslaukā paliek spoža zibšņa nospiedums, kā aizverot acis pēc mirklīgas, varavīkšņoti postošas supernovas. Vai tas bija vai nebija Ezeriņš? Vai autoram izdevās pietuvoties, vai mums izdevās atšifrēt? "Ezeriņam viss ir iespējams, un par viņu neko nevar samelot," romāna pēcvārdā teic rakstnieka radiniece un dzimtas koka pētniece Daina Ziemele, savukārt Andris Akmentiņš piebilst: "Reizēm šķiet, ka samelots ir gandrīz viss."