Laika ziņas
Šodien
Migla

Labrīt, Latvija! Laura Gundara romāna Apglabāt uz valsts rēķina recenzija

Laura Gundara romāns Apglabāt uz valsts rēķina atgādina krāsainu animācijas trilleri ar parodijai raksturīgiem pārspīlējumiem.

Britu rakstnieks Čaina Mjevils 2009. gadā izdeva ļoti neparastu fantāzijas romānu Pilsēta un pilsēta, kas tulkots arī latviešu valodā. Darbība notiek divās pilsētvalstīs, kas ģeogrāfiski aizņem precīzi vienu un to pašu vietu, turklāt dalījumu nerada vis kāds Berlīnes mūris vai cita mākslīga robeža, bet pašu iedzīvotāju prāts, kuri jau no bērnības apgūst prasmi neredzēt "otras" pilsētas ēkas, iemītniekus un notikumus pat tad, kad tas viss atrodas tiem tieši deguna priekšā.

Šis pats uzstādījums nāk prātā, kad lasi Laura Gundara jauno romānu Apglabāt uz valsts rēķina, kurā autors ķēries pie aktuālas un sāpīgas tēmas – latviešu un krievu attiecībām mūsdienu Latvijā –, tēmas, kuru oficiālie informācijas avoti visbiežāk muļļā kā karstu kartupeli, ko ne norīt, ne izspļaut, bet iedzīvotāju virtuves sarunas un sociālo mediju ieraksti tostarp zīmē ainu, kas stipri atšķiras no rožaini politkorektas ilūzijas.

Laura Gundara romāns asām, nesaudzīgām un ne pārāk smalkām švīkām skicē Rīgu kā tieši šādu dubultpilsētu, kuras iedzīvotāji ir apguvuši prasmi neredzēt to otru vidi, kas aizņem tieši to pašu telpu, kuru viņējā, tos citus, kas mitinās tepat līdzās, un to otru valodu, ko dzirdam, saprotam, bet nereti izvēlamies apzināti uztvert kā fona troksni.

 

Izsaukums Pārdaugavā

Romānā Apglabāt uz valsts rēķina šī tematika izvērsta uz detektīva, pat trillera sižeta fona. 9. maija Uzvaras svinību laikā – teju vienīgajā gada dienā, kad no apziņas pagrabiem strauji izlec visu nenoskaidroto nacionālo konfliktu mošķi, – nesaprotamu iemeslu dēļ uz tautasbrāļu pakaitināšanu saposies krievu tautības taksometra šoferis Aleksejs, apkarinot savu braucamrīku ar Latvijas karodziņiem un dodoties tieši lauvam rīklē, atvainojiet, uz Uzvaras parku.

Piedzīvojis tur jau sagaidāmo konfliktu, taksists saņem pēkšņu izsaukumu turpat, Pārdaugavā. Taču, kamēr viņš gaida klientu, notiek kas baiss – uz Alekseja mašīnas motora pārsega tiek brutāli nogalināts cilvēks, kā jau tūlīt noskaidrojas – nacionāli noskaņotais parlamenta deputāts Ints Bērziņš. Alekseju nekavējoties arestē kā galveno aizdomās turamo, jo bilde taču tik lieliski sakrīt – zīmīgais datums, abu tautības... Un tālāk sākas riņķa dancis visa romāna atlikušo vairāk nekā piecsimt lappušu garumā. Nozieguma izmeklēšanā iesaistās arvien jauni un jauni personāži, sižets met kūleni pēc kūleņa 90. gadu bandītfilmas garā.

Slepkavība ir saasinājusi starpnacionālās attiecības, no lietas tiek atstādināta krievu izcelsmes izmeklētāja, masu mediji vārās... Šai putras katlā rosās gan izmeklētāju pāris – latvietis Valdis un viņa mīļākā, jauktas izcelsmes blondīne Sveta –, gan gļēvais deputāts ar netradicionālu orientāciju Laimonis, viņa sieva un gultasbiedrs, gan Inta vecāki un jaunākais brālis ar garīgās attīstības traucējumiem – ģimene, kurai arī ir ne viens vien skelets skapī –, gan Alekseja radikāli noskaņotā sieva un tēvs, pensionēts grāmatvedis ar oranžu žigulīti, gan distonijas nomocīta nekustamo īpašumu mahinatore... Raibā kompānija aulekšo uz priekšu ne mazāk samudžinātajā sižetā, kurā netrūkst ne sazvērestību un nolaupīšanu, ne kautiņu, pakaļdzīšanās un seksa. Visu caurauž televīzijas ziņu raidījuma Labrīt, Latvija! reportāžu atreferējumi, kuros tiek intervēti notikumu līdzdalībnieki un politiķi.

Viss notiek aizgūtnēm – personāži skrien, lec, drudžaini spiež telefona taustiņus un izskaidrojas augstos toņos, ne uz mirkli nepaliekot mierā un neļaujot arī lasītājam atslābt un padomāt, kur tad viss šis auļojums ved. Brīžiem rodas sajūta, ka, traucoties līdzi savu varoņu gaitām, autors kaut kur pa ceļam ir pazaudējis sākotnējo uzstādījumu – izgaismot divkopienu valsts iekšējo spriedzi –, jo jau pirmajā teksta trešdaļā nacionālo attiecību samezglojumi strauji izslīd no fokusa un to vietu ieņem slepkavības izmeklēšana ar košajām sižeta mežģīnēm: to blīvums vairs neļauj koncentrēties uz notiekošā psiholoģisko motivāciju un citiem smalkumiem, jo nepārtraukti jālauza galva, cenšoties izsekot notikumu mudžeklim.

Vēl akūtāku šo sajūtu padara fakts, ka rakstnieks iecienījis varoņu dialogus risināt aprautā, nepabeigtā manierē, – tā ka daļa no sakāmā paliek tikai nojausmu līmenī, daļa, cik noprotams, ieslēpta žestos un mīmikā, kuru lasītājs neredz un tāpēc bieži spiests minēt, kas īsti pateikts, – šāda dialogu struktūra, protams, vienlaikus ir absolūti reālistiska.

 

Ar dunci un dakšām

Jau pieminētais teksta salīdzinājums ar 90. gadu bandītfilmu nav nejaušs. Šķiet, autors ir apzināti centies darbu veidot maksimāli kinematogrāfisku, vēstījums slīd pāri notiekošajam kā kameras acs, nepieciešamības gadījumā uzurķējot arī tēlu domas un jūtas, taču vienlaikus šāda pieeja raisa asociācijas par vēstītāju kā demiurgu, kurš jau apzināti un savlaikus bīda lasītāja domu gaitu vienā noteiktā virzienā.

Vienīgais sižeta noslēpums līdz pat beidzamajām lappusēm ir vainīgā identitāte, visu pārējo motivācija un gaitas jau no pirmajiem mirkļiem ir kā uz delnas, un autors tēlus pārbīda kā figūriņas komplicētā šaha spēlē, kuras spēj virzīties tikai pa iepriekš noteiktu trajektoriju pat tad, ja šī trajektorija dažbrīd izraisa lasītājā šaubas par attiecīgās rīcības ticamību (vai tiešām trausla un ne visai jauna sieviete, bruņojusies vien ar kūts dakšām, spēj uzveikt vairāk nekā simt kilogramu smagu agresīvi noskaņotu vīrieti?). Īpaši tas sakāms par siržu kaislībām, kuru gultnes rakstnieks, šķiet, griež tā, kā vajag, neatkarīgi no loģikas.

Varbūt autora nolūks nemaz nav bijis reālistisks vēstījums, bet gan tieši tas, pēc kā teksts izskatās, – krāsaina animācija ar parodijai raksturīgiem pārspīlējumiem. Varbūt ar šo marionešu teātri, kura figūras autors rausta aiz aukliņām, to pat īpaši neslēpjot, tiek akcentēts galvenais – situācija, kurā vienas valsts iedzīvotāji, tāpat kā fantāzijas romānā, iemācījušies raudzīties cits citam cauri, ir vienlaikus nedabiska un sprādzienbīstama. Tāpēc par to ir jārunā – un, iespējams, ne politkorektos pieklusinājumos, bet tieši šādi – ar dunci un dakšām, ar sarkano karogu un sarkanbaltsarkano. Un raidījuma nosaukums varbūt ir nevis banāla frāze, bet aicinājums beidzot pamosties.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies dizainers Modris Bakmanis

Pagājušajā nedēļā zemes klēpī guldīts dizainers Modris Bakmanis, aģentūru LETA informēja Latvijas Mākslinieku savienības pārstāvis Igors Dobičins.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja