Pamatīgums. Pārdzīvojums. Patiesums. Pašatdeve. Tie būtu atslēgvārdi, kuri ietver sestdien, 24. janvārī, Lielajā ģildē notikušā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta bagātīgo skaņu pieredzi. Trijās apjomīgās daļās sakārtoto vakaru veidoja trīs mūsu lielo profesionālo orķestru – Latvijas Nacionālā simfoniskā, Liepājas simfoniskā un Latvijas Nacionālās operas simfoniskā orķestra – uzstāšanās savu galveno diriģentu Andra Pogas, Atvara Lakstīgalas un Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Vēl te būtu vietā piesaukt tradīciju un monolītumu, jo liepājnieku un LNSO izvēle bija monumentāli mūsu XX gadsimta klasikas opusi – Lūcijas Garūtas Klavierkoncerts (1951) un mūsu visraženākā un visdziļākā simfoniķa Jāņa Ivanova 20. simfonija (1981), pēc paša klasiķa tolaik teiktā – viņa rekviēms. Tiem līdzās – operas un baleta mūzikas kaleidoskops un Artura Maskata orķestrāli izsmalcināto, atmosfērisko Trīs Aspazijas dzejoļu pirmatskaņojums soprāna Ingas Šļubovskas un LNO simfoniķu sniegumā.
Liesmains vēriens
Esmu gatava parakstīties zem kolēģa, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta runasvīra Oresta Silabrieža vēlējuma beidzot atsvabināt Aspaziju no Raiņa, lai bez salīdzinošām atsaucēm uz rainisko lielmērogu netraucēti redzētu un sajustu dzejnieces pašas individuālo spēku un spilgtumu. Uzelpoju. Taču tikai līdz brīdim, kad ieskatījos koncerta programmbukleta neparasti dāsnajos tekstos. Nepārskatāmajā tekstu jūrā (nepaslinkoju, izskaitīju biezās, grūti pārskatāmās brošūras nenumurētās lappuses – 90!!!) uzskatāmi dreifēja tā pati vecā aksioma, gatavojot klausītājus gan "kāpt vīrišķīgas filozofijas virsotnēs", gan "veldzēties sievišķīgi trauslā maigumā".
Turpat tālāk šīs domas turpinājums jau mūsu XX gadsimta mūzikas klasiķu Lūcijas Garūtas un Jāņa Ivanova līdzīgā pretstatījumā: "Ivanovs kā Raiņa vīrišķīgās filozofijas tvēriena turpinātājs, lielu domu vēstītājs", turpretī Garūta – "kā bezgalīgas sievišķības nesēja Aspazija, tik stipra savā trauslumā". Šāds apgalvojums automātiski izslēdz komponistes domāšanas vērienu un nekādi nesader ne ar traģiskos vēstures griežos ar sirds asinīm rakstīto un mūsu tautas likteņstundā drosmīgi pirmatskaņoto kantāti Dievs, Tava zeme deg!, ne ar Klavierkoncerta emocionāli dinamisko, dziļi simfonizēto amplitūdu un pianisma faktūru bagātību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī opusa lasījuma atslēga bija pianista Reiņa Zariņa rokās un viņš spēj dubultot ikviena skaņdarba vēstījuma emocionālo un stratēģisko spēku, atrast jaunu, svaigu, no klišejām attīrītu skatījumu. Tā noticis arī ar Lūcijas Garūtas Klavierkoncertu, kuru spēlējuši jau daudzi mūsu pianisti – skaņdarba pirmatskaņotājam Hermanim Braunam sekoja Valdis Jancis, Arnis Zandmanis, Arturs Ozoliņš, Lauma Skride, Liene Circene (pēdējā – Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā 2007. gadā).
Klavierkoncerta skanējumos komponiste koncentrējusi visas savas sāpes par māsasmeitiņas Lailas pāragro nāvi. Tas sākas uzreiz ar instrumentālā koncerta žanram netipisku simfoniska vēriena un dziļuma drāmu, kas droši liekama blakus šajā pašā vakarā dzirdētās Jāņa Ivanova 20. simfonijas eksistenciālajai spriedzei. Tik augstā emocionālajā temperatūrā sievišķīgas muzicēšanas mežģīnes vienkārši sadegtu. Otra galējība būtu gremdēšanās vien bezcerīgu sēru smagumā. Reinis Zariņš ir ideāls interprets šai patiesi dramatiskajai, liesmainajai mūzikai, kura vēlāk – lēnajā daļā – iegūst introvertu, tautas dziesmu melosā sakņotu sāpju daiļuma formu, savukārt finālā žilbina ar spodru, rotaļīgu sīktehniku un atmiņportreta gaismu. Iepretim spēkam – trausls maigums, iepretim izmisīgam iekšējam protestam – samierināšanās garīgā dimensija. Plašā solista kadence kā emocionāli daudzšķautņains, iekšēji dramatisks monologs, nemaz nerunājot par pianistisko faktūru un toņa bagātību. Tās ir dimensijas, kurās Lūcijas Garūtas klavierkoncertu atklāja Reiņa Zariņa, LSO un diriģenta Atvara Lakstīgalas kopīgais lasījums. Grodi un spēcīgi!
Simfonijas gaidot
Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu tradīcijas pirmajā apaļajā jubilejā der atcerēties, ka šādu ikgadēju koncertu tradīcija pēc mūzikas vēsturnieka Arnolda Klotiņa ierosinājuma radās 2005. gadā, kad atzīmējām latviešu simfoniskās mūzikas rašanās 125 gadu jubileju. Mērķis skaidrs: celt gaismā mūsu simfoniskās mūzikas vērtības, kopt un rosināt simfonijas un citu simfoniskās mūzikas žanru attīstību. Protams, arī jaunu opusu tapšanu. Lielkoncertu virknē bijuši žilbinoši spilgti notikumi, un arī jaundarbu raža ir bagāta. Tomēr te komerciāla motivācija (klausītāji biļetes pirks, reaģējot uz mūsu slaveno solistu vārdiem), te konceptuālisms (šoreiz – nolūks 150. jubilejas gadā godināt Raini un Aspaziju) aizvien ir traucējis simfonijai būt uzticamai absolūtās, instrumentālās mūzikas formai, kādu to savā daiļradē tik principiāli kopa un aizstāvēja konkrētajā programmā pārstāvētais Jānis Ivanovs.
Nav viegli aizstāvēt simfoniskās telpas pašvērtību laikā, kad dominē stāsti un vizuālā uztvere – tostarp ārēja atraktivitāte un zvaigžņu solistu kults. To pierāda arī fakts, ka tikai tagad – pēc desmit gadiem – Latviešu simfoniskās mūzikas koncerta programmā beidzot skanēja mūsu visievērojamākā simfoniķa Jāņa Ivanova simfonija, savukārt pirmatskaņojumu līdz šim piedzīvojusi viena vienīga jauna simfonija – Ilonas Breģes 2. simfonija 2006. gadā (blakus veselai plejādei jaundarbu instrumentālā koncerta žanrā).
Tad, lūk, gaismā izvilkta Jāņa Ivanova mūža nogalē, 1981. gadā, sacerētā 20. simfonija – pēdējā, kuras orķestra partitūru meistars vēl pilnībā pabeidzis pats. Diriģenta Andra Pogas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sniegums ievilka Ivanova mūzikas skaudrajā, virspusīgiem patērētājiem neērtajā dziļumā, kurā katra nots ir pārdomāta un grūti nākusi. Viegli izbārstītu skaņu pērlīšu te nav. Interpretiem izdevās pietuvoties pasaules redzējumam, kur neiznīdējamā romantisma saknes sadzīvo ar sērijtehnikā darinātu tēmu (2. daļā Adagio), simfoniskā orķestra krāšņums ar askētiskiem unisoniem un patiesa, taču vārdos neizstāstāma drāma – ar tai kontrastējošu Menuetu no citurienes (3. daļa).
Rakstnieku cēliens
Kur tad Rainis un Aspazija? – jūs jautāsiet. Vakara noslēdzošajā – trešajā LNO māksliniekiem uzticētajā daļā. Vispirms caur basa Jāņa Norveļa dziedāto, vāgneriski majestātisko prologu mūzikas drāmai Uguns un nakts. Pēc Raiņa lugas veidotā Jāņa Mediņa drāma līdzās kolēģa Alfrēda Kalniņa Baņutai aizsāka latviešu operas vēsturi. Kad klausījos majestātiskā prologa koncertizpildījumu, atmiņā uzpeldēja, cik efektīvi šis prologs uzrunāja īstajā, 1995. gada, iestudējumā LNO, kur – atšķirībā no Lielās ģildes – dziedātajam pravietojumam nebija izmisīgi jākonkurē ar sulīgi biezo orķestra skanējumu.
Aspazijas ideju drāmas Sidraba šķidrauts dinamisko, konfliktējošo pasauli koncertā izcēla simfoniskās lappuses no Jura Karlsona baleta Sidraba šķidrauts, orķestrāli un dramaturģiski spožs meistardarbs, kas LNO orķestra un diriģenta Mārtiņa Ozoliņa izpildījumā lieliski iztiek arī bez dejas. Aspazijas dzeju savukārt godāja vakara vienīgais pirmatskaņojums – Artura Maskata vokālais cikls, kas veltīts dzejnieces mīlas lirikai un tā arī nosaukts – Trīs Aspazijas dzejoļi soprānam un orķestrim. Izvēloties dzejoļus no trim dažādiem krājumiem (Sarkanās puķes, Raganu nakts, Izplesti spārni), komponists turpina to pašu smalki niansēto muzikalitātes ceļu, kādu sastopam operā Valentīna. Tam raksturīgs melodiski harmonisko vokālo kodu savijums ar tembrāli ļoti krāsainu, taču caurredzamu orķestra skanējumu, kurā simfoniskās iespējas izmantotas sava pretstata – intīma kameriskuma – radīšanai. Tam der arī žanriski paņēmieni – piemēram, valsis (Tu nāc kā ziedons). Šīs dziesmas lieliski piestāv Ingas Šļubovskas dzidrajai, tīrajai balsij un viņas personības šarmam, tomēr vokālajā izpildījumā vēl pietrūka iekšējas brīvības, sapņaini romantiskā lidojuma. Varbūt pie šīs mūzikas vēl ir jāpierod?