Latvijas koncertdzīves ābolu ķocis. Sanktpēterburgas operas viesizrāde Rigoleto Jēkabpilī

Vērtējums piecu punktu skalā.

Inese Lūsiņa * * * *

Spītējot praktiskās izdzīvošanas sūrumam, Jēkabpils pašvaldība mērķtiecīgi cenšas padarīt savu pilsētu par nozīmīgu kultūras centru. Tur vienā nedēļas nogalē uzstājās gan Maskavas virtuozu pirmā vijole Aleksejs Lundins, gan Sonoras Vaices un Krievijas arfistes Elizabetes Aleksandrovas duets, savukārt brīvdabas estrādē, kur jau agrāk rādītas tepat Latvijā iestudētās operas, notika Krievijas Valsts kamermūzikas teātra Sanktpēterburgas opera pirmā viesizrāde Latvijas un šī teātra vēsturē. Publikas netrūka, lai gan dienā pamatīgi lija un Rigoleto programmiņā pazīstams bija vienīgi režisora Jurija Aleksandrova vārds. Izrāde pārsteidza ar lieliskām solistu, galvenokārt jaunu dziedātāju, balsīm, viņu skatuvisko atdevi un aktiermeistarību izcili saliedētā skatuves ansamblī. Džilda - Oļesja Gordejeva - savā spēcīgajā soprānā apvienoja gan maigu, sirsnīgu lirismu, gan dramatismu un vēl arī spodras, perfektas koloratūras. Sergejs Kaļinovs krāšņi izdziedāja un izspēlēja titulvaroņa traģēdiju kā tēvišķīgā un dēmoniskā sadursmi. Larisas Pominovas sulīgais mecosoprāns zīmēja bendes māsu Madalēnu vitāli pašapzinīgu, un, kad uz skatuves, alkstot atriebes, parādījās izmisušais grāfs Monterone, Vladimira Feļauera varenais bass lika baisās sastingt un nodrebēt. Vokālā spēka netrūka arī Hercoga lomas atveidotājam, taču viņš dziedāja krievu, nevis itāļu operas manierē. 5 5 5 5 5

Atis Rozentāls * * * *

Šis ir gadījums, kad «bravo» jāsauc pirmām kārtām par pašu faktu - producenta Spartaka Leimaņa un Jēkabpils domes drosmi uzaicināt Pēterburgas māksliniekus, kuru uzvārdus lielākā daļa publikas iepriekš nebija dzirdējusi. Pēc izrādes varēja dzirdēt sarunas: «Jāpieraksta, kā sauc to, kas dziedāja Rigoleto.» Notikušais ir brīnums arī tāpēc, ka visu dienu lija, bet izrādes laikā mākoņi atkāpās. Tāpēc sajūsmu par izrādi gandrīz nemazināja pat nesabalansētā skaņa un brīžiem čerkstošie mikrofoni. Atmiņā paliekošs ir vitālais, vēl pajaunais, bet vokāli un aktieriski pārliecinošais Sergeja Kaļinova Rigoleto, kā arī biklā, trauslā Oļesjas Gordejevas Džilda. Nelielajā, bet sižetam būtiskajā Monterones lomā redzējām un dzirdējām atmiņā paliekošu mākslinieku - Vladimiru Feļaueru. Mantujas hercoga lomā Sergejs Aļeščenko centās dziedāt maksimāli skaļi, taču viņa lomas interpretācija likās aizlienēta no kādas komiskās operas. Režisoram Jurijam Aleksandrovam piekabinātais «otrā Dzefirelli» tituls šķiet lieks, jo viņa iestudējumos uzsvars ir nevis uz krāšņu kopskatu (to rada kostīmi), bet aktīvu, mērķtiecīgu darbību. Daža dūmu vāla vai audekla skrandu plīvojuma varēja arī nebūt, taču kopumā šis iestudējums Krustpils saliņas estrādē sagādāja gandarījumu un deva cerību, ka arī nākamgad varam cerēt uz operas izrādi.