Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -1 °C
Sniega pārslas
Piektdiena, 21. janvāris
Agne, Agnese, Agnija

Māja bez spoguļa. Daugavpils teātra izrādes Tumšie brieži recenzija

Režisors Dmitrijs Petrenko lugas Tumšie brieži jauniestudējumā Daugavpils teātrī pilnībā ir uzticējies dramaturģiskajam materiālam un licis tam noticēt aktieriem.

Ingas Ābeles luga Tumšie brieži, kas oktobrī piedzīvoja jaunu iestudējumu Daugavpils teātra latviešu trupā Dmitrija Petrenko režijā, varbūt ir pats labākais postpadomju perioda latviešu dramaturģijas darbs. Jā, tieši tik skaļus vārdus gribas teikt, ne tikai balstoties subjektīvā pārliecībā, bet arī redzot, kā gadu no gada drāmas analīzes kursā šī luga uzrunā un iespaido studentus, kuri dzimuši jau pēc darba sarakstīšanas. Tāpēc ir grūti noticēt, ka kopš Viestura Kairiša un Māras Ķimeles izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī un Valmieras teātrī – diviem ļoti atšķirīgiem lugas iestudējumiem – pagājuši jau tieši divdesmit gadi.


Precīzi raksturi 

Šo trīsdesmit lappušu garo viencēlienu, kas pirmo reizi publicēts 2000. gadā, autorei vēl esot dramaturģijas studentei, var uzlūkot kā gluži hrestomātisku uzskates līdzekli dramaturģijai kā laikā un telpā maksimāli koncentrētai darbībai. Lugā nozīme ir katrai laiktelpas detaļai: desmitgadei, mēnesim, datumam, nedēļas dienai, diennakts laikam, virtuvei, kas kļuvusi par dzīvojamo istabu, pulkstenim, kas apstājies, utt. Vienā oktobra pirmdienā dienu pirms piecpadsmitās dzimšanas dienas pusaudzes Rias jau tā sarežģītā eksistence kādā nomaļā Latvijas viensētā, kur viņa dzīvo kopā ar allaž aizņemto tēvu, nomākto pamāti, nīgro vectēvu un saviem vienīgajiem īstajiem draugiem – suni un briežiem –, apmet tik dramatisku kūleni, ka piecelties pēc tam varbūt nemaz vairs nebūs iespējams.

Aiz Tumšo briežu lakoniskās formas slēpjas dziļa un daudznozīmīga pasaule. Ingas Ābeles absolūtais rakstītājas talants un konkrētās lugas spēks ir divos galvenajos aspektos. Pirmkārt, gandrīz fiziski sajūtamajā vides konkrētībā, ko savulaik Mārai Ķimelei ļoti precīzi izdevās iemiesot Valmieras teātra mazās zāles iestudējumā ar plītiņu, kurā visu laiku kūrās uguns, uz tās vārījās vistas buljons, bet cilvēki te ienāca nosaluši un atsvešinājušies. Režisors un šajā gadījumā arī telpas koncepcijas autors Dmitrijs Petrenko kopā ar kostīmu mākslinieku Gati Timofejevu Daugavpils teātrī gājuši pa tādu pašu ceļu, un tas atkal darbojas. Daugavpils teātra eksperimentālā skatuve ir visās nozīmēs Tumšo briežu stāstam piemērota un adekvāti apdzīvota telpa – naudas trūkuma un laika zoba apskrambāta, neizskaistināta, ikdienišķi pazīstama, ar lieliem logiem, aiz kuriem satumst jau trijos dienā. Arī te kuras krāsns, ir īsts vistas kautķermenis un īsta biezpienmaize, klavieres ir noskaņojušās un cilvēki neprot sarunāties.

Otrkārt, Ingas Ābeles tekstā dzīvo precīzi un apjomīgi cilvēku raksturi. Kaut arī lugas centrā nepārprotami ir tēva un meitas – Alfa un Rias – attiecības, tomēr būtiski šeit ir visi. Jo visiem varoņiem ir sava nenospēlētā melodija – sapnis par citādu dzīvi.


Oktāvu par skaļu

Opis ir mūžam neapmierināts, jo visas sievietes šajā mājā viņam šķiet slimas vai trakas, bet vienīgais dēls Alfs tik atšķirīgs no paša. Aktieris Marģers Eglinskis, kurš šajā sezonā atgriezies profesionālajā teātrī pēc ilgāka pārtraukuma, piegājis lomai ar lielu atbildības izjūtu, un redzams, ka līdz detaļām izdomājis sava varoņa raksturu – kārtu kārtām savilktas drēbes, kas vairs lāga nesilda, droši vien humpalās sameklēta micīte ar Expresspasta logo, sabristi zābaki un rokās mazs, pašgatavots soliņš, lai jebkurā vietā varētu piesēst vai pakāpties. Konkrētajā izrādes vakarā gan Marģera Eglinska spēles veids un intonācija intīmajai kamerstila izrādei bija vismaz vienu oktāvu par skaļu un intensīvu.

Kā divi galēji pretēji vīriešu tipi lugas tēlu sistēmā eksistē kupcis Leons un pasaules apceļotājs biologs Augusts. Savā ziņā viņi iezīmē tā ceļa galus, ko Ria dusmās met sejā tēvam: "Visi jūs sākat kā biologi un beidzat kā miesnieki!" Leonu Ritvars Gailums spēlē lietišķā darījumu cilvēka konkrētībā, kurā interesanti savienojas bezkaislīga miesnieka filosofija (brieži viņam ir tikai gaļa un nauda) ar sadzīves sentimentu, kad svaigi cepta, silta plātsmaize jaukas sievietes rokās atmaidzina dvēseli. Savukārt grūto Augusta lomu Egils Viļumovs eleganti notur uz šaurās robežas starp gļēvu dienaszagli un talantīgu pasaules pētnieku, kurš spēj būt gan šarmants, gan nožēlojams, tomēr ir saglabājis tik daudz godaprāta, lai ļaunprātīgi neizmantotu kādreizējā drauga un reiz mīlētas sievietes meitu.

 

Finālā - cerība

Māris Korsiets un Līga Ivanova nospēlē vienu no savām labākajām lomām, raisot patiesu empātiju pret saviem varoņiem. Katrā skatītāju zālē noteikti ir gan kāds Alfs, gan Nadīna – kārtīgi un labi, bet darbā, ikdienā un mīlestības trūkumā pilnībā apdzisuši cilvēki. Līgas Ivanovas Nadīnas slēpto potenciālu iezīmē brīdis, kad viņa paņem ģitāru un iedziedas zemā, skaistā balsī, savukārt Māra Korsieta Alfu no iekšējā sastinguma izrauj tikai Rias izmisuma solis (sižeta atrisinājums lai paliek intriga tiem, kas to nezina). Māris Korsiets spēlē ārēji atturīgi, bet skatīties uz aktieri ir ļoti interesanti – kā no galējas vienaldzības, kurā nekas īsti vairs nevar ne sadusmot, ne sarūgtināt, ne ieinteresēt, pamazām atkal atgriežas vīrietis un tēvs, kurš tomēr spēj ne tikai kaut ko just, bet arī rīkoties.

Zandas Mankopas Ria (diemžēl neesmu redzējusi, kā otrā sastāvā šo lomu spēlē šī gada Latvijas Kultūras akadēmijas t. s. Valmieras aktierkursa absolvente Agnese Laicāne) ir brīnišķīga. Tik jauna un īsta, ka pati pat nenojauš, cik skaista ir. Un nez vai šajā mājā vispār ir spogulis. Nomīdītās botās, neķemmētiem matiem, biezā āra jakā – viņa vienā brīdī var spēlēt futbolu un nākamajā mirklī tieši tāda iegāzties vienīgajā gultā. Kad ir pavisam slikti, viņa slaidā lokā uzlido uz palodzes, kur spēj gan nostāties pilnā augumā kājās, gan sarauties šausminoši vientuļā un nelaimīgā kamoliņā.

Kopumā Dmitrijs Petrenko arī šoreiz sev raksturīgajā režijas valodā ir pilnībā uzticējies dramaturģiskajam materiālam un licis tam noticēt aktieriem, un Inga Ābele visus ir aizvedusi līdz mākslinieciski harmoniskam un emocionāli ietekmējošam rezultātam. Atzīstos gan, ka nerodu izskaidrojumu vienīgajam režisora jaunievedumam: izrādē darbojas kaimiņu zēns, reāls puika, ar kuru Zandas Mankopas Ria ik pa brīdim spēlē futbolu un kurš kā simbolisks mēmais liecinieks ir klātesošs arī finālā. Bet konceptuāli režisors kopā ar Alfas un Rias lomu tēlotājiem lugas traģisko finālu tomēr izlasījis līdzīgi kā savulaik Māra Ķimele – ar cerību. Divi vistuvākie cilvēki, kuri ļoti nodarījuši viens otram pāri, varbūt tomēr vēlreiz satiksies.

Ingas Ābeles luga uzreiz pēc uzrakstīšanas nonāca vairākos starptautiskos dramaturģijas festivālos un kādā no tiem tika pieteikta apmēram tā – teksts teritorijā starp Čehovu un Strindbergu postpadomju telpā kokaīna iespaidā. Drusku pārspīlēti, bet principā precīzi – par tumsu dvēselē un ceļu ārā no tās.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja