Izrāde Latviešu raķetes Liepājas teātrī sākas ar videoarhīva kadriem, kuros ir redzams Rolands Upatnieks. Kā raksta režisors Regnārs Vaivars izrādes programmā: "Kamaniņu sporta treneris Rolands Upatnieks laikā, kad Latvijas bobsleja vēl nebija, pilnīgi tukšā vietā radīja PSRS bobsleja izlasi, kurā 95 procenti bija latvieši. Viņš arī panāca, ka bobsleja kamanas tika ražotas Latvijā (rūpnīcā VEF). Šie bobi izraisīja revolūciju pasaules bobslejā – kamanas, ko visā pasaulē sauca par raķetēm."
Lāčplēša ausis
Veidojot izrādi, režisors un dramaturgs Regnārs Vaivars un aktieri tikās ar vairāk nekā divdesmit cilvēkiem – bobslejistiem, inženieriem, tehnisko personālu. Sportistu komandas četrus gadus ilgais ceļš uz olimpiskajām medaļām bobslejā Liepājas teātrī ir stāsts par komandas darbu un vienlaikus – par kāda vīra apsēstību ar sportu un neticamo mērķtiecību, lai to sasniegtu. Regnārs Vaivars ir paveicis teju neiespējamo – iestudējis gan treniņu, gan bobsleja braucienu procesu, izmantojot vien aktieru ķermeņus, dažus solus un sākumā – vecu koka abru. Izrādes ritms ir rūpīgi strukturēts, pirmajā cēlienā aktieru kolektīvs un skatītāji tiek turēti nepārtrauktā "draivīgā" sasprindzinājumā, otrajā cēlienā tiek atļautas pārdompilnas atkāpes. Patiešām apbrīnojami, kā Liepājas teātra kolektīvs iemieso tādas mūslaikos apšaubītas vērtības kā vīrišķība un patriotisms, nekļūstot banāls vai patētisks.
Izrādes darbība risinās scenogrāfa Valtera Kristberga iekārtotā baltā, anfilādei līdzīgā telpā, kas rada sniega un ledus sajūtu un vienlaikus – nebeidzamu perspektīvu. Šajā baltajā telpā ik pa laikam parādās melni, mīksti manekeni, kuri atdzīvojas, piesieti aktieriem, – tie ir gan Leonīds Iļjičs Brežņevs, gan sporta funkcionāri, piemēram, Starptautiskā Bobsleja federācija, kas apšauba PSRS (lielākoties latviešu) komandas panākumus. Absolūti vīrišķīgajā izrādes sastāvā kā negaidīts izņēmums un epizode, kuras jēgu man atminēt neizdevās, parādās melns tēls ar salmu krāsas biželēm – Brežņeva mazmeita. Tērpu māksliniece Madara Botmane pirmajā cēlienā ietērpusi komandu sarkanos PSRS treniņtērpos, otrajā – neatkarīgās Latvijas baltajos treniņtērpos, bet galvenajam varonim – Mārtiņa Kalitas Rolandam Upatniekam – piešķīrusi… Lāčplēša ausis, par kurām kontekstā kļūst no trenera galvas tikai ļoti retos brīžos noņemtais rudais "pižiks".
Aktieru ansamblis darbojas kā vienots organisms. Uz skatuves ir redzamas divas paaudzes: tā sauktais Klaipēdas kurss, trīsdesmitgadnieki, kuri jau tuvojas 40 gadu slieksnim un uz kuriem pēdējos padsmit gadus turējies Liepājas teātra repertuārs, un jaunieši – Liepājas kurss, divdesmitgadnieki, kuri kā diplomēti aktieri pievienojās Liepājas teātrim pirms trim gadiem. Izrādes fiziskās aktivitātes pieprasa no aktieriem labu formu un izturību. Izmantojot Dainara Albuža video un Mārtiņa Feldmaņa pārdomāto gaismu partitūru, kas ataino nobraucienus, atraktīvi parādīti braucieni ar bobu: pirmajā cēlienā treniņu procesā aktieri sasēžas viens aiz otra kā bobā – divniekā vai četriniekā – un ar ķermeņa kustībām imitē straujos trases līkločus. Kustības iestudējis pats Regnārs Vaivars un paveicis to lieliski. Otrajā cēlienā, kad bobslejisti jau tikuši pie saviem bobiem, brauciens pa trasi tiek attēlots, strauji kustinot solus. Šis, manuprāt, nav tik veiksmīgs risinājums, tomēr uztur izrādes tempu.
Aktieriskais centrs
Regnārs Vaivars ar aktieriem strādājis ļoti gudri, motivējot viņus gan kolektīvām un pat gluži anonīmām izpausmēm (paslēptiem aiz melnajiem manekeniem), gan individuāliem monologiem, kas atklāj sportistu slēptākās emocijas, dažkārt visai rūgtās pārdomas, taču pāri visam – gluži vai neticamo mērķtiecību. Pirmo reizi jaunākā Liepājas aktieru kursa puiši – Valts Skuja (Krustnesis), Kārlis Ērglis (Hudīnī), Hugo Puriņš (Mēmais), Kārlis Artejevs (Andropovs jeb Krievs) un Artūrs Irbe (Tumbiņš) – parādās kā vienota molekula. Interesantu personāžu – sporta žurnālistu Mairi Lāci, kurš spiests savas reportāžas piebārstīt ar padomju varu slavinošām virāžām un kurš tik atpazīstami mīksti izrunā "l" un "r", – atveido Sandis Pēcis. Uzticama pleca sajūtu rada Kaspars Kārkliņš Mehāniķa (Resnā) lomā, savukārt Armands Kaušelis padomju varas pārstāvja – trenera Grigorija Grigorjeviča Grigorjeva – lomā atklāj gan šī cilvēka divkosīgo dabu, gan cilvēciskās ambīcijas un vienlaikus prieku par audzēkņu sasniegumiem.
Tomēr izrādē ir viens aktieriskais centrs, un tas ir Mārtiņa Kalitas Rolands Upatnieks – latviešu bobsleja radītājs. Viņam piemīt plaša amplitūda no skaļas, uzbudinātas kliegšanas, uzmundrinot komandu treniņos (te nu darbs teātra skaņiniekam, jo šo kliegšanu, ko pastiprina aktieriem pieliktie mikrofoni, skatītājam ilgtermiņā ir grūti fiziski izturēt), līdz pieklusinātām, dziļām pārdomām un cilvēciskiem kontrapunktiem (pavisam mazliet ieskicēta arī viņa ģimenes dzīve).
Izrāde ir nozīmīga ne tikai ar pārsteidzošas sportiskās neatlaidības un mērķtiecības atainojumu, tajā ir nolasāms arī Latvijas vēsturei svarīgais neatkarības atgūšanas laiks, kas nāk ar milzīgu sportistu patriotisma vilni un arī ar saviem zaudējumiem, pielāgojoties tirgus kapitālisma apstākļiem. Bez dažām ainām, manuprāt, varēja iztikt (piemēram, mirušā Brežņeva aicinājumiem Upatniekam pievienoties viņam paradīzē, kur gaida sniega bābas ar lieliem pupiem), taču Regnāram Vaivaram ir ļoti savpatna, viņam vien piemītoša humora izjūta. Tomēr tas ir stāsts par izcilu personību izcilas komandas priekšgalā Latvijas vēstures griežos.
Latviešu raķetes
Liepājas teātrī 17.IV plkst. 19, 20.IV, 26.V, 16.VI plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 14–25