Uzreiz nomierināšu tos, kas jelkuru "iekšpusnieka" tekstu par starptautiski atzītā latviešu režisora Alvja Hermaņa teatrālajiem piedzīvojumiem ārpasaulē uztver ar aizdomām neobjektīvā "savējo slavēšanā", kā kontrargumentu internetā sameklējot katru kritisku vārdu un dāsni, pat ar zināmu mazohistisku baudu to citējot: redz, nemaz tik labi tam Alvim Hermanim neiet, kā "mums" te mēģina iestāstīt (nenovīdība, sevišķi pret panākumus gūstošajiem, kā zināms, pieder pie latviešu tradicionālajām vērtībām).
"Nomierināšu" tajā ziņā, ka Hermaņa otro iznācienu Salzburger Festspiele ar mūsdienu britu dzīvā operklasiķa Harisona Bērtvisla 1991. gadā sacerētās operas Gaveins (Zalcburgā beidzot pie operlibretista Deivida Hārsenta noskaidroju, kā vispareizāk būtu transkribējams karaļa Artūra Apaļā galda laiku personāža Gawain vārds) interpretāciju gan starptautisko žurnālistu/kritiķu pulks, gan premjeras publika uztvēra, teiksim tā, pretrunīgi. Un šādai "berzei" starp operas klausītājiem/skatītājiem un tās radikālo uzvedumu ir pamats. Taču "vainīgs" šoreiz – un tas jāpasaka bez aplinkiem – nav režisors. Bet te nepieciešamas pāris kulturoloģiskas un kontekstuālas atkāpes.
Pirmā. Festivālu neveselīgā sacensība
Vasarā visa Eiropas muzikālā teātra (lasi – operas) dzīve koncentrējas ap trim ģeogrāfiskām vietām – Provansas Ēksu, Zalcburgu Austrijā un Vāgnera Gesamtkunstwerk idejas šūpuli Baireitu. Prominentā melomānu publika, kas regulāri ceļo starp Ēksu, Zalcburgu un Baireitu, šogad bija burtiski sprukās – Ēksā vēl nebija pirmizrādīts festivāla gaidītākais hits – franču operrežijas meistara Patrisa Šero svaigi interpretētā Riharda Štrausa Elektra somu diriģēšanas virtuoza Esas Pekas Salonena muzikālajā vadībā, kad jau sākās saiets Zalcburgā ar solītajiem septiņiem jaunuzvedumiem, savukārt Zalcburgas operas sektora atklāšanas dienā – 26. jūlijā –, kad Austrijas prezidenta un citu valsts politisko atslēgfigūru klātbūtnē notika svinīgā atklāšana Zalcburgā un vakarā Gaveina premjera, muzikālkritiskās prominences neslēpti pukojās un sprieda, kā lai vēl paspēj ielēkt vilcienā uz Baireitu, kuru "vakar atklāja pati Merkele" un kurā taču gaidāms īsts sprādziens – bijušā VDR kultūrdisidenta un "tradīciju grāvēja" Franka Kastorfa iestudētais Vāgnera Rings (Nībelunga gredzens – red.) – visas četras daļas! Sevišķi amizanti bija dzirdēt no konservatīvi orientētiem mūzikas vērtētājiem, kuri preses konferencē piesējās Hermaņa idejai angļu viduslaiku poēmas un operas Gaveins darbību aiztransportēt uz 2021. gadu, ka, lūk, Kastorfs Nībelunga gredzena darbību esot "tik revolucionāri" pārcēlis uz Teksasu, Baku Azerbaidžanā, VDR un Volstrītu, bet Vāgnera zeltu aizstājis ar XXI gadsimta zelta metaforu – naftu.
Katrā ziņā triju vadošo Eiropas operfestivālu – Ēksas, Zalcburgas, Baireitas – notikumu grafiku pārklāšanās tendence kā sīvas konkurences izpausme jau iegūst groteskas formas, par ko atļāvās rūgti paironizēt Zalburgas festivāla intendants Pereiras kungs, jo viņš spriež racionāli – sameklēt privātus sponsorus ar šādu savstarpēju festivālu kašķēšanos var kļūt aizvien apgrūtinošāk (der zināt, ka valsts kultūrpolitika visu triju festivālu gadījumā ir apmēram vienāda – tā nodrošina vienu trešdaļu festivālu finansējuma, kas, protams, salīdzinot ar Latviju, varētu likties milzīgs – desmitos miljonu eiro mērāms). Protams, pāris minūšu pie Zalcburgas elegantās Haus für Mozart ieejas pačalot par to, ka Merkele un Gauks ar prāvu svītu ieradušies Baireitā, "ka pat Vāgnera mazmeitas nespējušas liekus koka krēslus Zaļajā pakalnā atrast", kamēr Francijas prezidents Fransuā Olands "nekad mūžā" līdz Ēksanprovansai netiks, jo franču populistam "lācis uz ausīm uzkāpis", allažiņ ir jautri. Tāpat kā satikt pēkšņus prominentus modernās operas vai Hermaņa daiļrades cienītājus no Latvijas. Lepnums iecērtas vaigos arī tad, kad dzirdi Salzburger Festspiele biļešu tirgotavā, ka nu jau stabilā radošā dueta – Hermaņa un Mecmahera – DVD ar spožo Cimmermaņa Zaldātu iestudējumu (2012) ir šogad visvairāk pirktais izrādes ieraksts Zalcburgā.
Otrā. Ātro spriedumu risks
Četras dienas kopš Gaveina premjeras es ar lielu pārsteigumu vācu masu medijos, precīzāk gan – internetā, lasu atsauksmes par izrādi. Iemesls manam pārsteigumam ir tas, cik daudz tā sauktajās recenzijās ir bez pēdiņām nekaunīgi citēta informācija no preses konferences, kurā kopā ar žurnālistiem operas autori (komponists un libretists) un radošā komanda (režisors, festivāla intendants un diriģents) apsprieda Gaveinu. Līdz šim biju domājis, ka tieksme "aizņemties" jeb zagt svešas domas raksturīga ekspadomju informatīvajā telpā strādājošajiem. Bet, kad ieraugu precīzu citātu no diriģenta Ingo Mecmahera skarbā joka par "pasaciņu Gaveins, ar kuru mūsdienu skatītājam varētu būt uztveres problēmas" kā kritisku viedokli mūzikas aprakstnieka recenzijā, ziniet, aptrūkstas valodiņas. Teikšu godīgi – vācu revolveržurnālisti ir ārkārtīgi pavirši un virspusēji, jo galvenais taču – pēc iespējas operatīvi "uzcept" tekstiņu par pirmizrādi. Rakstīt ātri, uz karstām pēdām Gaveina gadījumā ir pat noziedzīgi – galu galā nopietns dzīva autora darbs un tā uzvedums prasa elementāru iedziļināšanos operas libreta smalkajos līkločos, sarežģītajā muzikālajā struktūrā un visbeidzot – radikālajā režijas interpretācijā. Šie operatīvie skribenti patiesībā nodara milzu ļaunumu pašai Zalcburgas festivāla pamatidejai, par kuru tik aktīvi cīnās intendants Aleksandrs Pereira, – lai Zalcburga kļūtu par vietu, kurā atskan un tiek uzvestas jaunas mūsdienu operas (Zalcburgas festivāls jau ir pasūtījis trīs operas komponistiem, pirmajai vajadzēja būt gatavai šogad, bet komponists nepaspēja darbu pabeigt, un 1991. gadā sacerētais sera Bērtvisla Gaveins savā ziņā ir "avārijas variants"). Var tikai brīnīties par spalvas brāļiem un māsām, kam, izrādās, ērtāk ir aprakstīt kārtējos Verdi, Mocarta, Vāgnera gabalus, lai gan vārdos tie uzdodas par modernās operas līdzjutējiem. Bet es cilvēciski saprotu mūzikas kritiķus – ir viegli virpināt vārdus par vispārzināmo, nevis atklāt un provēt novērtēt jaunu muzikālo pasauli.
Ekoloģiskā katastrofa
Tagad par būtisko. Operizrādi Gaveins, kuru diriģēja Ingo Mecmahers, režisēja un "dekorēja" Alvis Hermanis, palīdzot kostīmu māksliniecei Evai Desekerei, gaismu partitūras autoram Gļebam Fiļštinskim un multimediju studijai no Maskavas Raketamedia, ar ko sadarbojas slavenais mākslinieks Grigorijs Cipins (Lielā teātra Grand Opening Gala, Soču olimpiādes atklāšanas šovs, TV šova Večerņij Urgant dizains u. c.). Pēdējie izrādei Gaveins radījuši jaudīgu videoprojekciju komplektu – dokumentālu filmu par Japānas cunami un grafisku apokalipses ainu uz Jātnieku skolas 42 metrus plašās skatuves aizmugures klinšu sienām – woow! Kā jau Hermaņa iestudējumos ierasts, arī Gaveins vispirmām kārtām pārsteidz ar stilistisko tīrību (mēdz saukt arī par gaumi) un māksliniecisko grandiozitāti, kuras iemiesojumu raksturo vārds "perfekcija". Taču tas nav galvenais, kas izsauc diskusiju, – kaut gaume, kā zināms, atšķiras un tieši par gaumi cilvēki visdedzīgāk strīdas.
Galvenais Gaveinā ir patiesi radikāls mākslinieciskais koncepts, kurš, cik nojaušams, nav bijis pa prātam arī dažiem no operas ansambļa, konkrētāk – tieši britu solistiem. Hermanis, formāli pārceldams mitoloģisko, folklorizēto Apaļā galda bruņinieku laika (atkārtošu – runa tātad ir par XIV gadsimtu) teiksmu uz nākotni, 2021. gadu, un par to vēsta titrs uz skatuves sienas, gluži kā no Lūkasa Zvaigžņu kariem, savā veidā ir "apgānījis" nacionālo dārgumu. Man šis pārliecināto "karaļartūristu" arguments šķiet smieklīgs – varu saderēt, ka Zalcburgā un visā vācvalodas teātra teritorijā par tādu karaļa Artūra pasakas epizodi neviens nav pat dzirdējis. (To, ka dīvainais derību notikums ar Gaveinu un Zaļo bruņinieku ir margināls sižets visā karaļa Artūra ģenealoģijā, atzīst paši briti – vismaz Zalcburgas preses konferencē.)
Hermanis, banalizējot un šķietami atpazīstamās klišejās ietērpjot britu folkloras sižetu, to paradoksālā kārtā padara… dziļāku un apjomīgāku. Jo režisors neko neparodē, izņemot pašu Gaveina izejas punktu – Holivudas grāvēju virtuoza Rolanda Emeriha cienīgu apokaliptisko noskaņu – uz skatuves ir mākslinieciski izbūvēta patiesi reāla ekoloģiskā katastrofa – vienā skatuves daļā redzams "dokumentāls" interjers no kāda Pripjates ciema nama pēc Černobiļas atomkatastrofas 1986. gadā, otrā – automašīnu sanesu kaudze pēc 2011. gada traģiskā cunami Japānā. Pa vidu siro karaļa Artūra galma "kristieši" – cilvēkēdāji, jo viņi elementāri cīnās par izdzīvošanu. Izdzīvošanu pēc pasaules bojāejas. Izrāde divās daļās ilgst pusotru un divas stundas, kuru laikā skatītājs vēro ne tikai kanibāliskus rituālus (stilizācijas no buto teātra klasiskā repertuāra – t. s. zemes dejas dramatisko aktieru trupas izpildījumā), seno elku pīšļu apgānīšanu (nāvējoši jautrs sveiciens Latīņamerikas dancojošo skeletu kultam), aiz bada halucinējošu seksuālu orģiju ainas (kas ļoti asprātīgi un pārsteidzošā vīzē tik naivi poētiski izrādē tiek atrisinātas ar filca segu un porolona paklāju palīdzību) – visa izrādes vizuāli dinamiskā struktūra uzbur iespaidīgu postapokaliptisku vizuālo gleznu, kurā ar pārsteiguma prieku var sameklēt arī pulka citātu jeb atsauču no Alvja Hermaņa iepriekšējām režijām – te klātesoša ir gan orientālā teātra ķermeniskā eksotika (izrāde Marķīze de Sada), gan ironija par katra režisora fantāzijām tuvo "ceļošanu laiktelpā" (izrāde Pojezdprizrak aka XX gadsimts), gan telpas kā hermētiskas teātra "rituālu kapsulas" idejas attīstīšana (aizsākta izcilajā, nenovērtētajā AH izrādē Tālāk), un pat Hermaņa dzīvnieku mīlestībai atradusies vieta – uz skatuves atraktīvi rosās divi skaisti suņi (nenocietīšos nepateicis, ka suņi arī ir mīļi kanibāli)…
Pāris atsevišķu rakstu viela ir Hermaņa izrādes Gaveins uzkrītošā aseksualitāte (vai jauns pavērsiens režisora daiļradē, kuram taču sekss un jutekliskums bija ļoti nozīmīgi izrāžu formveides motīvi?) un, bez šaubām, konceptuāli būtiskākā "pievienotā vērtība" Gaveinā – izrādes kontekstuālā sasaiste ar, iespējams, visradikālāko XX gadsimta ekoloģiskās mākslas pionieri – vācieti, Fluxus ideju tēvu, dižāko savas paša personības mistifikatoru, ģeniālo akcionistu Jozefu Boisu. Kas ir pats aizraujošākais – "citāti" no Boisa akcijām un mākslinieciskajām performancēm ir tik organiski iekļauti Gaveina struktūrā, ka tos "uz sitiena" neatšifrēja pat pāris centīgu Jozefa Boisa mākslas zinātāju, – Boisa akcija ar mirušo zaķi (ar to tiek aizstāts upurdzīvnieks – irbīte – Gaveinā), leģendārās Boisa filca performances (sk. augstāk – filca sekss), Boiss, kurš parādījās savos priekšnesumos kā riktīgs pasaku rūķis (Gaveins melnā kapučmētelī), slavenā Boisa akcija ar koijotiem Es mīlu Ameriku, Amerika mīl mani, ragaviņu šovs utt. Un pats stindzinošākais, ka citās laiktelpas mērvienībās pārceltā skatuves darbība ne sekundi nekonfliktē ar Bērtvisla operas libreta tekstu! Sakiet, ko gribat, – bet tā ir augstākā režijas pilotāža. Un to pieņemt nav viegli.
Turklāt Alvis Hermanis ar operas Gaveins starpniecību skatītājiem raida spēcīgu vēsti – par mākslinieka (Gaveina – Boisa) neatbilstību mesijas tēlam. Mākslinieks rāda, nevis glābj pasauli, kuru paši cilvēki sava stulbuma dēļ sadraņķējuši līdz iznīcībai. Laiks aprast ar domu, ka līdz apokalipsei, pēc kuras mums atliks vien aprīt citam citu, daudz laika vairs nav atlicis. Nākotne allaž būs un ir interesantāka par tagadni, kad un ja tā – nākotne – vispār ir iespējama. Taču, ja nākotne pat sapņos ne ar ko neatšķiras no tagadnes, tad ziniet – nākotnes vienkārši nav.