Šajā izstādē visi attēli ir atdarinājumi bez stilizācijas un interpretācijas. Centos, lai attēlos nebūtu autora, mākslas un estētikas. Šie vārdi pieder māksliniekam Arturam Bērziņam, taču atrodami nevis jaunākās, galerijā Māksla XO skatāmās izstādes Koki aug, kur tiem ļauj; koki aug, kā tiem ļauj anotācijā, bet gan autora maģistra darbā Bez nosaukuma (Tautiskais romantisms), kas aizstāvēts Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā vēl 2009. gadā. Atgriešanās pie dabas kā reakcija uz kādām nospiedošām un novecojušām konvencijām nav nekas jauns mākslas vēsturē: tā šķita interesanta gan XX gadsimta sākuma neoromantiķiem, gan, piemēram, tā sauktajai Franču grupai (Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis, Maija Tabaka un citi) jau 60. gados, kad tieši tuvākās realitātes vērojumi izrādījās alternatīva veikli modernizētiem socreālisma interpretējumiem.
Piekļūšanu dabai un īstenībai plašākā nozīmē Arturs Bērziņš konsekventi īstenojis nelielu ainavisku ogles tehnikas darbiņu formātā, izpelnoties arī vairākkārtējas nominācijas Purvīša balvai un ievērību vietējā mākslas dzīvē. Tomēr nebūtu pareizi Artura Bērziņa pieeju vispārināt kā vienkārši naivus mimēzes vingrinājumus. Vairākās izstādēs (Prāta darbi, 2013; Attēldarbi I–II (2015–2016)) autors spēlējies arī ar konceptuālismam tuviem grafiskiem instrumentiem un avangarda pieredzi, papildinot attēlus ar tekstiem un vizuāli reflektējot par Renē Dekarta, Jesajas Berlina, Ludviga Vitgenšteina un citu pagātnes domātāju darbiem.
Dabas stihijas sekas
Filozofu traktātus jaunākā izstāde gan interpretēt nepiedāvā, un galerijas pirmā zāle demonstrē tieši to, kas iekļauts nosaukumā, – kokus to dabiskajā vidē. Melnbaltās vai nedaudz silti ietonētās glezniņas vispirms var samulsināt skatītājus, liekot minēt, vai raugāmies uz fotoreālistisku gleznu, kas tapusi pēc fotogrāfijas vai to atdarina, vai tomēr uz pašu fotogrāfiju? Kā liecina darbu apraksti (koks, audekls, gesso, autora fotogrāfija, sudraba želatīna kopija, tonējums u. tml.), vairākumā gadījumu rezultāts tiešām ir kaut kur pa vidu starp abiem mākslas veidiem. Proti, sava veida papildināta, ietonēta fotogrāfija ar akvareļa, ogles, grafīta uzslāņojumiem, bet dažos gadījumos arī bez tiem.
Darbu izkārtojumā, ja pakļaujas ierastajai loģikai sākt no kreisās puses, var nolasīt zināmu dramaturģisku virzību no kārtības uz haosu un atkal vismaz kārtības nojausmu noslēgumā. Rātni un taisni augošiem kokiem lauku malās un izcirtumos seko meža biezokņa ainas ar krustu šķērsu sagāztiem stumbriem, kas liek domāt par dabas stihiju sekām. Tie veido iespaidīgus diagonāļu krustus un dažādvirzienu haosā levitējošus koku nogriežņus, kas atgādina supremātistu abstraktās gleznas. Toties noslēguma ainu strukturē perspektīvā aizejoša simetrija, ko pajauc tikai viens izgāzies stumbrs. Autors fiksējis ainas savā dzimtajā Olaines novadā, konkrēti aprakstot attiecīgo vietu, piemēram, Lauka mala Pārolainē Olaines novadā 21. gs. 20. gados, Mežs pie Cenas kanāla ceļa Olaines novadā 21. gs. 20. gados vai Mežs pie Melnā ezera purva Olaines novadā 21. gs. 20. gados. Doma, ka šajās ainās nav īpaši daudz "autora, mākslas un estētikas", var šķist pietiekami atbilstoša, apliecinot radošo meklējumu zināmu noturību ilgākā laikposmā.
Saulainā Olaine
Toties Kupola zālē šis šķietami vienkāršais dabas fiksācijas uzdevums krietni mainās un arī koki te vairs īsti nespēlē galveno lomu. Olaines dabisko mežu vietā nāk manipulētas Olaines pilsētas ainavu fotogrāfijas, kurās padomju funkcionālisma ēkas papildina "padomju Latvijas mākslinieku saules" un "arhitektu koki", kā šos ielaidumus formulējis autors. Ar krāsu zīmuļiem un akrila krāsām pievienotie vizuālās kultūras elementi atgādina par pilsētiņas specifiski padomisko vēsturi.
Ikviens, kam vismaz daļa apzinātās dzīves pagājusi Padomju Savienībā, atcerēsies populāro, no krievu valodas latvisko to dziesmiņu Lai vienmēr būtu saule…, kas savu uzvaras gājienu sāka 1962. gadā. Klišejas par "saulaino bērnību" dāsni aiz pildīja padomju kultūras telpu, un ar saulainu laiku saistītā optimisma nots bija pietiekami būtisks "pareizas" mākslas kritērijs, lai arī impresionistisks plenērisms savu apogeju sasniedza 50. gadu vidū un vēlāk to nomainīja jau citas tendences.
Toties personificētu sauļu ar smaidošām sejiņām arī vēlāk netrūka ilustrācijās un monumentālajā mākslā. Arturs Bērziņš tādas ir sameklējis, piemēram, ilustratores Dagmāras Staprēnas un vitrāžista Induļa Zilbaloža darbos, kā arī kādā brālīgās Azerbaidžānas paraugā. Savukārt citu sauļu autori tomēr turējušies pie abstraktākas izteiksmes, kas ļauj nolasīt modernizācijas iespaidus. Edgara Iltnera minimālistiski lineārie saule un mēness, Ģirta Vilka ekspresīvi lauzītais šaurleņķu stils, grafiķa Gunāra Kroļļa racionālais zigzagu aplis un grafiķes Dzidras Ezergailes blīvi ekspresīvais virpuļveida ornamentālisms, Jāņa Oša varavīkšņotais aplis orfisma garā un Ilmāra Blumberga melnā (aptumsusī?) saule ļauj nepārprotami atpazīt latviešu mākslinieku daudzveidīgo rokrakstu. Šie, protams, nav Olaines izcelsmes piemēri; Arturs Bērziņš arī daudzviet norādījis sauļu pirmavotus, kā Daugavpils pionieru namu, Jaunķemeru sanatorijas lasītavu vai Rīgas 39. vidusskolas dekoru. Savukārt "arhitektu koki", kas gan nav konkretizēti pēc autoriem, atklājas kā lineāru struktūru "implanti", veidoti nosacītu apļu, spirāļu, amorfu burbuļu, šķautņainu daudz stūru un citās formās.
Kopumā šīs papildinātās fotogrāfijas var provocēt zināmu nostalģisku vai no raidošu retrospekciju par saulainā utopisma caurstrāvoto sistēmu, kuras veidošanā neizbēgami piedalījās gan arhitekti, gan mākslinieki. Abas galerijas zāles var nolasīt arī kā zināmu neskartās dabas un mākslīgās civilizācijas konfrontāciju. Vai šīs civilizācijas vizuālās izpausmes šodien šķiet absurdas un smieklīgas vai joprojām saista ar savu optimistisko patosu, paliek pārdomājams jautājums.
Arturs Bērziņš
Izstāde Koki aug, kur tiem ļauj; koki aug, kā tiem ļauj
Galerijā Māksla XO līdz 26.X