No Jelgavas nākusī grupa Prāta vētra darbojas jau ceturto gadu desmitu, krietnu daļu no šī laika atrodoties latviešu populārās mūzikas virsotnē. Ansambļa trīspadsmitā studijas albuma pirmais magnēts līdz ar rotaļīgi intriģējošo nosaukumu Pūķa lietošanas instrukcija ir pasaulslavenā mūziķu fotogrāfa un drauga Antona Korbeina uzņemtā uz plates vāka redzamā bilde. Tā tapusi Barselonā, kur radošajās sesijās sacerētas jaunās dziesmas, kā jau tas parasti notiek grupām, kas ikdienā vairs laiku kopā nepavada kā bērnībā un agrā jaunībā, kad galvenais bija draudzība, nevis pienākums pret sevi kā nopelniem bagātiem popmūzikas māksliniekiem un arī klausītājiem, kuri pieraduši ik pēc laika nogriežņa sagaidīt kaut ko jaunu.
Prāta vētra uzsver, ka šis albums ir ierakstīts dzīvajā, visiem spēlējot kopā vienā laikā un telpā. Mūziķi jau bija izjutuši šādu nepieciešamību pēc iepriekšējā albuma Gads bez kalendāra (2021), kas pandēmijas dēļ tapis, savstarpēji kontaktējoties ar tehnoloģiju palīdzību – tās ļauj sasniegt nevainojamu rezultātu, bet vērīga auss tomēr var saklausīt, ka kaut kas tur neelpo, taču šādai situācijai tolaik bijām pakļauti mēs visi.
Albuma Pūķa lietošanas instrukcija materiāls sacerēts radošajās sesijās Barselonā un ierakstīts Stokholmā un Rīgā zviedru producenta Povela Ulsona vadībā
Vai nav par ātru?
Pūķa lietošanas instrukcijas ievaddziesma Pirmajā dienā liek vairākas reizes pārliecināties, vai ieraksts netiek atskaņots par ātru, bet tomēr ne – viss izrādās pareizi. Ja tā turpinātos, pēc pirmajām trim dziesmām jau varētu nokrist bez elpas, bet tālāk temps stabilizējas un tu jau jūties gatavs maratonam vai vismaz tam īsākajam skrējienam, kā mūsdienās pieņemts, lai varētu piedalīties arī nebūt ne tik spriganie, kuriem četrdesmit divus kilometrus noskriet nav pa spēkam. Aranžējumi vairākās dziesmās bagātināti ar pūšamajiem instrumentiem (īpaši dramaturģiski iederīgi – gabalos Smilšu milzis un Faraonu dziesma).
Atzinības vārdus par prasmīgi atrastiem taustiņinstrumentu tembriem un melodijām pelnījis Māris Mihelsons, kurš spēlē Rhodes elektriskās klavieres albuma tituldziesmā un šobrīd aktuālā singla Gribēju būt rokstārs ievadā Ojāra Vācieša balss ieraksta fonā, pēc tam viņš citē vienu ritmiski atkārtotu noti kā deviņdesmito gadu superhita Ziema akordeona pamatmotīvā.
Vai katrai nākamajai dziesmai sākoties, piemeklē sajūta – vai vismaz cerība –, ka šī būs labāka par iepriekšējām, tas ir labs rādītājs, ja vērtējam tās kā āķus, ko dzirdi radiostacijās, kur tu vēl nemaz nepaspēj līdz galam saprast, vai šī dziesma tev patiešām patīk, kad tā jau ir beigusies. Un tad tu ieintriģēts pārslēdzies uz kādu straumēšanas platformu, lai to noklausītos vēlreiz, un pie viena uzķeries arī uz albuma. Grupai izdevīgi, radiostacijām – ne īpaši. Lipīgu un pat gaumīgu hitu tradicionālajā izpratnē te netrūkst, bet īpaši aizkustinoši romantiska ir dziesma Mellužu stacija par kādu tikšanos, no kuras visspilgtākajā atmiņā Renāra Kaupera liriskajam varonim esot palikusi oranžā jaciņa. Jo ko gan citu tu pamani pirmo, kad no vilciena tikko izkāpušo pūlī meklē savu vienu vienīgo?
Jau tuvojoties albuma noslēgumam, saprotu, ka mani mīļākie laikam tomēr ir atlikušie divi gabali – Satiksimies rīt un pats beidzamais – Krāces – ar Māra Mihelsona klavierēm un blūzīgu Jāņa Jubalta ģitāru, kas vainagojas noslēdzošajā pantiņā, ka gan jau reiz pienāks laiks uzzināt pilnīgi visu. Šīs kompozīcijas noslēgums kādam dīdžejam saudzīgi jāpārmiksē uz ritmiski saderīgo tautasdziesmu Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt… Un tu saproti, ka albuma klausīšanās nav bijusi veltīga un neviena dziesma tur nav lieka – katra atklāj mums no šokolādes saldējuma beidzot izaugušos jelgavniekus.
Zem adatas vēlreiz
Klausīties kādu jaunu albumu, par kuru gribas, vajag vai vienkārši "aiz neko darīt" prasās izteikt savu viedokli, ir kā darboties ar sietu – vispirms tu ļauj tam izbirt cauri pilnīgi visam, kā pārliecinoties, ka viss saturs ir jau gana sauss, lai sietu nesabojātu, jo zini, ka tas tev vēl noderēs. Pēc divām pirmajām izsijāšanas reizēm tu izlem, vai jau piekto reizi meklēsi čības, celsies no dīvāna un slāsi pāri savam mūzikas klausīšanās kabinetam pie atskaņotāja, lai liktu to sarkano vinila plati klausīties trešo reizi vai tomēr lai pārāk piņķerīgu rūpību pieprasošo aparātu izslēgtu un turpmāk albumu klausītos mūzikas straumēšanas platformās. Bet čības tev glītas un ērtas, Prāta vētras mūzikas skanējums ausīs negriež, jo viss ir perfekti nostrādāts kā vienmēr, un tu liec to plati zem adatas griezties vēlreiz. Un tad jau sāk nostiprināties kas vairāk par pirmā mirkļa subjektīvo neapmierinātību ar tiem "O-o-o-ō" kora piedziedājumiem, kādi nereti sastopami arī citu mūsu mākslinieku – Dona, Astro’n’out, Aijas Andrejevas – ierakstos kā tāda popmūzikas himniskās varenības papildu uzsvēršana. Protams, protams, tā droši vien ir klišeja, kas darbojas uz masām, aicinot šim "O-o-o-ō" piebalsot arī klausītājus, kuriem vārdus izdziedāt šķiet par grūtu.
Ja palūkojamies vēsturē, kurš gan ar šo sērgu popmūzikas pasauli aplipinājis, nonākam pie vecā labā Roberta Plānta – Led Zeppelin laikā šādi viņa kaucieni pauda mežonīgu kaisli, bet vēlākās solokarjeras 1993. gada dziesmā 29 Palms tos "Oh, oh, oh" (angļu valodas rakstība) jau kā pēc nošu partitūras labi nostādītās balsīs skandēja piedziedātāju koris, gluži kā visos mūsdienu piemēros, kuru netrūkst arī ārpus Latvijas, – lūk, pat Prāta vētras ierakstu ilggadējam producentam zviedram Povelam Ulsonam tas šķitis gana iederīgi, bet arī viņš nav nekāds ģēnijs, kam uzticēt savas dziesmas, kas saturiski pelnījušas ko svaigāku.
Varbūt grupai pienācis laiks nākotnē pateikt savam ziemeļu partnerim paldies par līdzšinējo sadarbību un atkal pamēģināt pastrādāt ar citu producentu? Labs piemērs ar teicamu rezultātu bija sadarbībā ar Gustavo tapušais 2008. gada albums Tur kaut kam ir jābūt. Šajos laikos tas varētu būt, piemēram, Aleksis Luriņš vai ansis, varbūt Evija Vēbere vai Sign Libra?