Spēcīgs latviešu mūzikas jaundarbs un divi spilgti mūsu simfonisko meistardarbu aranžējumi pūtēju orķestrim, kas piešķir tiem jaunu dzīvību, šādi atzīmējot arī mūsu klasiķa un mūzikas tēva Jāzepa Vītola gadu (Jāzepam Vītolam – 150), – tāds bija profesionālā pūtēju orķestra Rīga jaunpienesums sezonas noslēguma koncertā. Programmas izvēle un mākslinieciskais izpildījums orķestra galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā attaisnoja grezno un pašapzinīgo nosaukumu Latvijas dārgakmeņi, apliecinot latviešu mūzikas vitālo dažādību un veselīgi konkurējot citu orķestru piedāvājumam uz valsts galvenās simfoniskās skatuves.
Horeogrāfiskas fantāzijas
Neslēpsim – latviešu mūzikas atskaņošana un klausīšanšas nereti tiek izprasta kā pienākums, kura pildītājiem tiek pasaules nepateicības alga. Ja nespēlē – pārmet. Ja spēlē – uz milzīgu tautas interesi nav ko cerēt. Pat ja koncerts pieejams ar bezmaksas ielūgumiem, kā tas bija šoreiz. Taču pūtēju orķestris Rīga pret šo sindromu ir atradis labas zāles, piedāvājot atzītus, publikas iemīļotus skaņdarbus jaunās skaņās. Šoreiz – Jāzepa Vītola instrumentāli un žanriski krāšņo simfonisko svītu Dārgakmeņi (1924). Visu piecu daļu – Ametista, Smaragda, Pērļu, Rubīna un Briljanta – austrumnieciskās, vijīgās melodijas un izsmalcināti graciozo instrumentu saspēli Vilnim Šmīdbergam ir izdevies radoši "pārtulkot" pūtējiem tā, ka skanējums acumirklī rosina iztēlē horeogrāfiskas fantāzijas.
Vieniem tās varbūt atsauc atmiņā vēl šopavasar redzēto humoristisko svītas interpretāciju Elzas Leimanes un Raimonda Martinova horeogrāfijā, kura centrs negaidot izrādās – apollonisks vīrietis. Citiem varbūt atgādina Dārgakmeņu vēsturisko mirdzumu mūsu leģendāro 60. gadu baleta prīmu Martas Bilalovas, Ināras Ābeles, Marutas Dingas, Ināras Ginteres un Intas Karules izpildījumā klasiski daiļajā Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfijā. Kaut arī partitūra ir sarežģīta un tajā ir "zemūdens klintis", orķestra spēlē apbur vieglums, spozme, grācija un krāsainība, kuras radīšanā kā melodisks solo instruments noderējis pat šķietami klumzīgais eifonijs.
Vīrišķības skarbums un ironija
Orķestra Rīga sezonas noslēguma koncertā savas tiesības uz dzīvi versijā pūtējiem apliecināja Artura Maskata Tango. Nešaubos, ka aranžējuma autorei Ilonai Breģei tas bijis liels izaicinājums – iztikt bez simfoniskajām "dvēseles stīgām" – vijolēm, altiem un čelliem –, taču saglabājot šī opusa firmas zīmi – solo akordeonu, kuru spēlēja Evita Dūra-Andersone. Viena no spilgtākajām epizodēm reljefajā, emocionāli uzrunājošajā partitūrā bija Oskara Petrauska soprānsaksofona solo. Teicams papildinājums uz bis bija Raimonda Paula smeldzīgā melodija no filmas Ilgais ceļš kāpās orķestrim un saksofonam solo, ko Oskars Petrauskis katru reizi improvizē atšķirīgi.
Pamatīgs, patiess un profesionāli nostrādāts ir nu jau par vecmeistaru godājamā Viļņa Šmīdberga jaundarbs – Koncerts alta saksofonam un pūtēju orķestrim. Tas izrādījās kas vairāk par jaunu, radošu alta saksofona izteiksmes iespēju pētījumu, kurā galavārds uzticēts neierobežoti virtuozajam un muzikālajam solistam Oskaram Petrauskim. Šis koncerts trijās tēlaini, žanriski un stilistiski bagātīgi kontrastējošās daļās ir īstena simfoniskās mūzikas profesionāļa darbs un godprātīga laikabiedra redzējums par laiku un vidi, kurā mums nākas dzīvot. Tas ir gan dramatisks, vīrišķīgi skarbs, skaļš un stiprs, gan ironisks un pat sarkastisks vēstījums mērķtiecīgi sabiezinātā skanējumā iepretim liriskai patvēruma oāzei, gan arī zemtekstos "maskots" pārdzīvojums, kas jaušams negaidītajās valša pārvērtībās visa lieldarba cikla malējo daļu džeza, blūza un roka ritmiskās enerģijas ietvarā. Par ritma pulsu stāsts ir īpašs, jo tas nemitīgi mainās, nekur neļaujot orķestrim primitīvi dragāt uz priekšu. Ritma pulsa sīkvienības orķestrim vairs nenogurdina arī nu jau atkārtoti atskaņotajā Kanādas un Latvijas komponista un saksofonista Nika Gothama pašiedvesmas mantrā, minimālisma veiksmes formulā Every Day.
Lai dzīvo turpinājums!
Pūtēju orķestris Rīga ar apbrīnojamu mērķtiecību atrod iespējas pasūtīt un atskaņot arvien jaunus latviešu mūzikas opusus un aranžējumus. Iepriekšējo gadu jaundarbu raža ir tiešām iespaidīga: Ērika Ešenvalda kantāte Latvija. Gadalaiku impresijas (2008), Ilonas Breģes Rekviēms (2010), Nika Gothama Every Day (2010), Anitras Tumševicas koncerts čellam un pūtēju orķestrim Saules mūzika (2010), Viļņa Šmīdberga Simfonija pūtēju orķestrim (2010), Andra Dzenīša Drone (2010), Imanta Mežaraupa kantāte Aizvestajiem (2011). Patlaban izsludināts starptautisks komponistu konkurss, kurā komponisti aicināti "debatēt ar J. S. Bahu".
Sezona ir beigusies, lai dzīvo turpinājums! Ilgi nebūs jāgaida, un tā būs izdevība 14. jūnijā Sv. Pētera baznīcā līdzās mūsu klasikas zelta fondam – Andreja Jurjāna kantātei Tēvijai, Jāzepa Vītola kantātei Ziemeļblāzma un Jēkaba Mediņa Leģendas jaunajam aranžējumam – dzirdēt laikmetīgi suģestējošo Anitras Tumševicas Zvaigzni un Saules mūziku ar čellista Ērika Kiršfelda solo.