Šķir vaļā – un ir! Šo pat nevarētu saukt vienkārši par grāmatu, bet pamatīgu, augstā kvalitātē iespiestu bilžu un atmiņu pierakstu albumu, kuru var atvērt vaļā jebkurā vietā, pat neapgrūtinot sevi ar attiecīgās nodaļas sākuma meklēšanu, izvēloties, lai pareizi krīt gaisma, aplūkot attēlus un palasīt gana lieliem burtiem nodrukāto tekstu, mēģinot uzminēt, kura dalībnieka stāsts šis ir. Jo arī intervijās ir piedzīvots, ka viņi runā ne gluži visi kopā kā korī, bet viens teikumu iesāk, otrs turpina, cenšoties to padarīt kaut drusku nopietnāku, bet tad iespraucas nākamais ar kādu joku, dodot iespēju klausītājam izvēlēties, ņemt to par pilnu vai ne. Šādi draiskojoties, mūziķi sāka deviņdesmitajos gados un mēģina to saglabāt joprojām, kaut varbūt nevis mēģina, bet vienkārši tā sanāk, jo visi ir kopā saauguši kopš bērnības un nekas nav mainījies, kad atkal satiekas, par spīti tam, ka grupa ir bijusi uz iztukšotības un izjukšanas robežas. Par to arī Alīnas Katrānes-Šilingas grāmatā Prāta vētra. Meklēt vienam otru tiek stāstīts.
Es gan nezinu, vai pirmoreiz, jo jau sen grupas aktualitātēm sekoju līdzi, tikai dodoties to intervēt, – viss taču ir zināms jau tik sen. Un stāsta to visu (šoreiz – katrs atsevišķi) paši grupas dalībnieki, jo tekstuāli tie ir tieši atmiņu un domu plūsmas pieraksti, lai izvairītos no tādām neveiklībām kā "Renārs atceras", "Māris uzskata", "Kaspars saka" vai "piebilst Jānis", kas jāpiekabina citātu beigās. Protams, savi stāsti ir arī cilvēkiem, kas viņu gaitās bijuši līdzās kaut epizodiski, – sākot ar pirmo fanu kluba avīžu veidotāju Gunu Zučiku, kura vēlāk kļuva par Prāta vētras menedžmenta komandas locekli starptautiskajos jautājumos (šos jautājumus Guna tagad risina ar tiešajiem Vētras pēctečiem no Carnival Youth), un beidzot ar bijušo Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura, tā starp citu, atklāj arī kādu nezināmu faktu, ka reiz tuvu iepazinusi Eniju Lenoksu, pavadot diendienā gandrīz nedēļu ar viņu kopā. Tas tā, lai akcentētu, ka arī neaizsniedzamākās zvaigznes ikdienā varbūt ir pavisam citādi cilvēki.
Kāpēc pirmā?
Fakts, ka par Prāta vētru līdz šim vēl nebija iznākusi neviena grāmata, ir vienlaikus pārsteidzošs un likumsakarīgs. Popularitāte, protams, ļautu labi pārdot jebkādu izdevumu, kas ir saistīts ar šiem mūziķiem, un pat prese izmanto katru iespēju uzlikt viņus uz vāka, jo skaidrs, ka tad labāk pirks, kaut grupa jau kopš deviņdesmitajiem centusies ierobežot savu parādīšanos medijos, lai cilvēkiem pārāk neapniktu. Šī iemesla dēļ arī likumsakarīga ir nepārcenšanās ar savu bāšanos virsū, kaut vismaz daļai fanu mēra sajūtas, protams, nav – tik dod, un mēs ņemsim pretī, jo jebkas par Prāta vētru liek atcerēties seno un nodrāzto teicienu, ka atkārtošana ir zināšanu māte.
Nav otras tādas grupas, par kuru trijos gadu desmitos būtu publicēts tik daudz, lai kas tas arī būtu. Interneta laikmetā katrā klikšķu vietnē var parādīties pat ziņas, ko pati grupa nemaz negribētu redzēt, un visam tur atrodamajam nevar arī ticēt. Lūk, Renārs esot ļoti jūtīgs pret kritiku un grāmatā apgalvo, ka nelasot pat recenzijas, par komentāriem pie tām un citiem rakstiem nemaz nerunājot, jo tad nekam citam dzīvē vairs neatliktu laika.
Tulkojuma tulkojums
Ļoti gudrs ir gājiens uzticēt grāmatas rakstīšanu autorei no Krievijas – viņa nav visa latviešu vidē pieejamā informācijas blāķa ietekmē, kā tas neizbēgami notiktu, ja realizētos pirms daudziem gadiem iecerētais un iesāktais projekts ar mani kā grāmatas autoru vai no sava skatpunkta to uzrakstītu Prāta vētras ierakstu kādreizējais izdevējs, bundzinieks un tagadējais pantiņu dižpārdokļu autors Guntars Račs. Nevienam nav interesanti rakstīt to, ko viņš sen jau zina, vai intervijās grāmatas tapšanas laikā piekto reizi klausīties jaunu versiju tam pašam stāstam, par kuru pat grūti atcerēties, vai tas jau reiz paša dzirdēts, kaut kur izlasīts vai nosapņots.
Alīnai Katrānei-Šilingai lielākoties puišu stāstītais bija kaut kas jauns, turklāt Prāta vētras dalībnieki to viņai, visticamāk, ir stāstījuši, no savām domām pārtulkotu krievu valodā, kuru pārvalda lieliski. Viņa visu pierakstījusi, un tad tas "attulkots atpakaļ" latviešu valodā. To, lai stāsts iegūtu baudāmu, nevis tehniski izkropļotu kluso telefonu efektu, lieliski paveicis vārda meistars un filosofs Ilmārs Šlāpins, kurš ar grupas dalībniekiem savulaik pat esot mācījies kopā vienā skolā, tātad to drēbi zina no bērna kājas, kad Prāta vētras dalībnieki, pat īpaši nemeklējot, jau bija atraduši viens otru, trešo, ceturto un piekto, tāpēc grāmatas nosaukumu Meklēt vienam otru tomēr prasās atzīt par viņu stāstam īsti neatbilstošu un pārāk klišejisku, kaut tāds ir arī vienas viņu dziesmas nosaukums. Tomēr jāņem vērā, ka pirmavots (ar nosaukumu Tu neesi viens. No smilšu kastes līdz stadionam) tapis Krievijas tirgum, iepretī kuram pat lieliski pārdošanas apjomi Latvijā ir kā piliens jūrā, tai pat nesakustoties.
Ar bulciņu mutē
Protams, brīnumainā fotogrāfija, kā uz vāka skatāmā bilde nosaukta grāmatas iekšpusē, kur tā iespiesta arī uz lokanāka materiāla, var kaitināt kā tās autoram, slavenajam Antonam Korbeinam, pārāk salda, bet labi vismaz, ka tikai iekšlapām ir atstāts viņa uzņemtais inscenētais kadrs, kurā Prāta vētras dalībnieki ar bulciņām mutē izliekas, ka tās ir viņu mēles. Grāmatas bagātīgajā ilustratīvajā materiālā, kas priecē gandrīz katrā atvērumā, izcili dažādu autoru fotodarbi mijas ar bildēm, kas vienkārši fiksē svarīgus momentus, kā nu tas tobrīd ir bijis iespējams, arī hronoloģija netiek ņemta vērā – katra iesaistītā stāsti sadalīti nodaļās Draudzība, Dzīve, Brīvība, Mīlestība, Raksturs, Panākumi, kuru nosaukumi nepasaka neko un reizē visu, bet lielais formāts un pabiezais, smaržojošais krītpapīrs ļauj ātri pārcelties no vietas uz vietu, nevis lasīt grupas stāstu no sākuma līdz beigām, jo beigu kā tādu vispār nav un dzīve turpinās.
Katram grupas cienītājam šis izdevums noderēs kā ikdienas laika kavēklis, ko nolikt plauktā redzamākajā vietā rokas stiepiena attālumā. Tāda kā kolekcionāru lieta, kas uz literatūras statusu nepretendē.
Grāmatu var iegādāties: www.diena.lv/eveikals