Izstādes nosaukumā minētie meistars Vu un meistars Lī ir divi fiktīvi tēli (dažās fotogrāfijās tie redzami pūdelīšu vai baltu priekšmetu veidolā), caur kuriem mākslinieks personificējis garīgas apskaidrības pieredzi – it kā pa jokam, it kā aplinkus, taču ar to precizitāti, kas skatītāju aizrauj un aizkustina, pat ja saviļņojuma avots pašam nav līdz galam saprotams. Izstādes darbos izmantots ierastais Romāna Korovina lirikas arsenāls, un tai raksturīgā hiperironija pirmajā brīdī liek meistaru satori uztvert kā pasmiešanos par sabiedrības apsēstību ar garīgajām praksēm un neparastiem apziņas stāvokļiem, jo Romāna Korovina izstādē to visu apzīmē ikdienišķas trivialitātes un vides tvērums, kas uzkrītoši balansē uz banalitātes robežas.
Nepabeigtības estētika
Autora pozīcija tomēr nav līdz galam viennozīmīga, un viņš, kā ierasts, ir nopietni nenopietns – viņa fiksētie brīži, ainas un situācijas ilustrē arī personisko pārliecību par šādu nejaušu apskaidrību svarīgumu. Lai gan tiešai vēstījuma formulēšanai mākslinieka darbi nepakļaujas, tie aptuveni atgādina, ka prāta apskaidrību var gūt, arī lūkojoties aizaugušā Mangaļsalas nomales krūmājā, lai vai ko mums mācītu reklāmas, – dzenbudisks harmonijas un pasaules sapratnes stāvoklis nav tikai ekskluzīvs brīnums, kas pieejams eksotiskās zemēs aiz trejdeviņām jūrām. Saskatīt kādu augstāku kopsakarīgu jēgu pelēcīgā Austrumeiropas sadzīvē arī ir sava veida prāta treniņš, un visu šo (kā pierasts uzskatīt) necilo vietu un lietu poēzija ir mākslinieciska provokācija, kas ietver arī patiesu, tādu kā zemnieciski dabisku sirsnību pret visu vienkāršo.
Atgriežoties pie pašas ekspozīcijas, jāuzsver, ka fotogrāfijas un gleznas ir tikai viens no izstādes elementiem un tā noteikti nebūtu jāreducē līdz attēlu izstādes formātam. Kā aktīvi elementi tiek iesaistīti teksti, pati telpa, ekspozīcijas prelūdijā arī videodarbs un tās vidū fototapešu murskulis, kas it kā izsprāgst no sienas un izveido telpisku satori metaforu. Izstādē atkārtojas Romānam Korovinam raksturīgais diptiha princips gan meistaru dueta motīvā, gan telpas scenogrāfijā, kurā gleznojumi sakārtoti gar vienu sienas pusi un fotogrāfijas gar otru, nosacīti saplūstot vienviet caur papīra satori. Arī paši attēli bieži veidoti kā pāru kompozīcijas, taču tās papildina viena otru ar to, kas nav attēlots vienā vai otrā, – šis paņēmiens kaut kādā ziņā atsauc prātā priekšstatus par dzenbudisma filozofiju, kas liek meklēt nosacītu jēgu tukšumā un neesamībā un pievērst uzmanību šķietami maznozīmīgām detaļām.
Gan fotogrāfijām, gan gleznām raksturīga Romāna Korovina nepabeigtības estētika, kas tiecas uz pirmā iespaida autentiskuma uzsvēršanu – saglabāt mākslinieciskā impulsa dzīvīgumu, pirmatnējību, neapaudzējot to ar "skaisti", "pareizi" vai "konceptuāli". Vērtīgs ir nerafinētais un neapstrādātais, pēc skiču principa atstājot kompozīcijās tikai svarīgāko. Fotogrāfijās dominē amatieriska izteiksme un piezemētība tajā, ko mākslinieks izvēlējies iemūžināt, saglabājot arī tīšus vai netīšus tehniskus misēkļus. Gleznās savukārt turpināta naivā ekspresionisma stilistika, uz sienas ar zīmuli uzšņāpti (un arī nosvītroti) darbu nosaukumi, kas funkcionē arī kā komentāri un ko veido gleznās burtiski redzamais, apzināti pievēršoties antiliterārismam, kā arī ironizējot par mākslas un teksta attiecībām, kurās rakstītā valoda bieži vien dominē pār vizuālo.
Lēnuma dimensija
Tehniski radītais rezultāts ir nejaušības, necilības un nenopietnības elementu montāža, laikmetīga impresionisma versija ārpus tradicionālo izskaistinājumu robežām. Protams, attēli nav tikai vizuālā primitīvisma manifestācija – Romāna Korovina naivums ir smalks, niansēts un asprātīgs. Nosacīto vēstījumu veido atsevišķu elementu savstarpējās attiecības, kas Romāna Korovina darbiem piešķir lēnuma dimensiju, un to vērošana patiesi pietuvina meditatīvam apziņas stāvoklim.
Meistara Vu un meistara Lī satori turpina jau ierasto mākslinieka meklējumu loku gan tematikas, gan formālā rokraksta ziņā, caur lecīgu izsmējību apšaubot pasaules kārtību un visdažādākās tās konvencijas. Taču plašākā Romāna Korovina darbības atskatā izstāde intonācijas ziņā ir pieklusinātāka, abstraktāka. Darbos ir mazāk rokenrola un groteskas, un, ņemot vērā radikālākus attēla mākslas aktuālos procesus, apzīmējums "robežu pārkāpējs" uz Romāna Korovina daiļradi ir grūtāk attiecināms. Droši vien nebūs pārspīlēti apgalvot, ka viņa kādreizējais panciskums, ālēšanās, rupjību un "lopiskuma" – kā mākslinieks pats to nodēvējis – manifestācijas Latvijas mākslā ir devušas spēcīgu stimulu mainīt skatītāja attiecības ar fotogrāfisku attēlu, trivialitātes, mirklīguma un patiesīguma lomu mākslā.
Iebliezt pa galvu, sadot iekšās, noraut jumtu – šī stratēģija Romāna Korovina mākslas apgaismības ceļā vairs īsti netiek izmantota, taču darbu iedarbības spēks nav mazāk jaudīgs. Tās nav novecojušas rokzvaigznes gaudas, epatāžu nomainījusi interese par eksistenciālo, transcendentālo, trauslo robežu starp materiālo un nemateriālo, uz kuras balansē arī māksla, taču apskaidrība tiek meklēta caur piezemēto, proti, pašam sevī meklējot vienkāršo, prasto un raupjo, un pazemīgi pieņemot šīs īpašības kā daļu no lietu kārtības vai, ja gribas, dievišķas pasaules būtības.
Romāns Korovins
Izstāde Meistara Vu un meistara Lī satori
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 13.V