Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Salabot ceļus, salabot likteņus. Natalkas Vorožbitas lugas Sliktie ceļi iestudējumu recenzija

Haosa pārņemtajā pasaulē jebkurš var kļūt par jebkuru un atrašanās vienā vai otrā situācijā ir tikai nejaušība. Ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas luga Sliktie ceļi – Kijivas Drāmas un komēdijas teātra un Jaunā Rīgas teātra versijā.

Nevar nepamanīt, ka pēdējo divu sezonu Latvijas teātra dzīves skaļākie notikumi saistāmi ar Dailes teātra radošo darbību. Nomainoties mākslinieciskajai vadībai, teātra Lielā zāle kļuvusi vēl plašāka – esam pieredzējuši starptautiskus, dārgus, vizuāli krāšņus un tehniski virtuozi izstrādātus skatuves darbus, kuru norisē nejaušībām nav paredzēts ieviest iepriekš neaprēķinātas korekcijas. Tie ir kvalitatīvi bagātinājuši mūsu kultūrpieredzi un ļāvuši iztēloties vietējā teātra vidi ārpus provinces robežām, kurās iesprostoties gan varam tikai mēs paši.

Tāpēc nav arī pārsteigums, ka tieši Dailes teātris bija atradis iespēju 1. jūnijā Rīgā izrādīt ar vairākām Ukrainas nacionālajām teātra balvām augstu novērtēto iestudējumu – Dņepras kreisā krasta Kijivas Drāmas un komēdijas teātrī 2019. gadā tapušo tā galvenās režisores Tamāras Trunovas izrādi Sliktie ceļi, kuras pamatā ir ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas tāda paša nosaukuma luga. Savulaik, kad ukrainiete vēl bija pazīstama ar vārdu Natālija, viņas darbu versijas Latvijā vairākkārt piedāvāja Regnārs Vaivars – Galka Matalka un Drakula. Dēmoni Latvijas Nacionālajā teātrī un Gogolmogols Liepājas teātrī.

Demarkācijas līnija

Luga Sliktie ceļi balstīta nesenā Donbasa kara notikumos, pēc kuriem centieni salabot Doneckas un Luhanskas izdangātos ceļus vēl būtu nieks, salīdzinot ar to cilvēku izpostītajiem likteņiem, kuri šos ceļus ir mērojuši.

Sēžot skatītāju rindās, no visai komfortablām pozīcijām ziņkārīgi uzlūkojam upuri, kurš dziedē atkal jau uzplēstās brūces. Taču izrādē nav ne miņas no asarainiem jūtu izvirdumiem, kas apstiprinātu tikai visiem zināmo – karš ir ciešanas. Šis iestudējums ļauj spriest, ka laikmetīgs teātris Ukrainā ir pazīstams, ja ar to saprotam izrādes, kuru vēstījuma veidošanā rakstītais vārds nav daudz svarīgāks par multimediāliem efektiem, daudznozīmīgu horeogrāfiju un aktieru ķermeņu eksponēšanu. Praktiski bez laika distances ukraiņu mākslinieki lietišķā nopietnībā, bet brīžam ironiski vai pat ciniski dzēlīgi pievēršas neatgriezeniski izmainītajiem ukraiņu un krievu dzīvesstāstiem, kurus vieno teātra galvenā mākslinieka Jurija Larionova iekārtotā spēles telpa.

Pāri visai skatuvei ir novilkts no vertikāliem dzelzs mietiem veidots žogs – demarkācijas līnija dzīvei un mākslai, kas, kā zināms, nav viens un tas pats. Centrā ir spožs skārda slīdkalniņš, kas ved no blokmājas otrajā stāvā ierīkotas pieticīgas viesistabas, kur karājas kristāla lustra, putekļus krāj vecmodīgs televizors un klubkrēsls, pie sienas piesprausts paklājs ar Jēzus attēlu. Spēcīga metafora beznosacījumu ticībai, vienlaikus apzinoties, ka augstāks spēks varbūt nav nekas vairāk par apdrukātu tepiķi. Tā ir savdabīga paradīze, kurā gan nav nekā neikdienišķa, ja atskaita jumtu virs galvas, kas jau ir luksuss kara apstākļos. Skatuves malā vēl ir automašīnas vraks, no kura tukšā salona spīd sarkanas gaismas. Skatuves dibenplānā video projekcijā vijas bezgalīgs lielceļš, ko izgaismo tam garām skrejošu laternu mirga. Dažbrīd turpat tiek demonstrētas vecmeistaru un vispārzināmu modernistu gleznu melnbaltas reprodukcijas, Marku Šagālu, Frīdu Kalo un Renē Magritu ieskaitot. Būtu banāli to skaidrot ar mums visiem vienu kopīgi ejamo ceļu, kuru uzrokot vienā pasaules malā, galamērķī nenonāks neviens. Bet – varbūt ir īstais laiks atkārtot vispārzināmas patiesības.

Distancētam skatītājam visiedarbīgāk risināts šķiet pirmais stāsts, kas ievada mānīgi rāmā, taču neapšaubāmi spriedzes uzlādētā atmosfērā. Aktrises Katerinas Kačanas pētnieciskā žurnāliste bezkaislīgā intonācijā uzrunā publiku un ar skumjajām acīm, kas cieši raugās tumšajā parterā, cer saskatīt saprotošu klausītāju, nevis nejaušu garāmgājēju. Viņas sarkanajā putekļu mētelī tērptā puskailā stāva trauslums augstpapēžu zābaciņos efektīgi kontrastē ar nepārkāpjamā žoga nelokāmību, kura pakājē ne tikai tiek izcīnīta tautas brīvība, bet arī izsāpētas personiskas drāmas, to vidū – kara piespēlēta un drīz arī atņemta neiespējama mīlestība. Viņa lēnām slīd no viena skatuves gala uz otru, citu aktieru ieskauta. Bars nepārtraukti vieglītēm dipina un līgojas. Kad viens no viņiem ierunājas, pārējie spēji noliecas. Šķiet, ka tas ir dzīvs, vienā ritmā elpojošs organisms vai vispārinot – tauta ar vienotu likteni, un ikviens tai piederīgais tajā atrod savu domu un izjūtu mierinošo atbalsi.

Teātris raksta, ka luga ir par dzīvi, kurā dominē nāve. Lai saprastu, vai par to ir arī izrādē, tomēr būtu nākusi par labu iespēja ilgāk pakavēties pie ukrainiski izteikto repliku tulkojuma titros angļu valodā un atpazīt tekstā un skatuviskajā darbībā noteikti iekodētas ukraiņu auditoriju vienojošas zīmes.

Atmiņas un pieredze

Tāpat nav arī pārsteigums, ka tieši Jaunais Rīgas teātris pirmais pievērsies šo aktuālo sociāli politisko notikumu interpretēšanai no mūsu skatpunkta. Režisore Kristīne Krūze-Hermane nule JRT Mazajā zālē piedāvājusi savu lugas Sliktie ceļi iestudējumu.

Izrāde ir ļoti ilustratīva – pa visu skatuves gala sienu plešas fotogrāfija ar sagrautu ēku drupām kā uzstājīgu atgādinājumu par skumjām, kas gulst zem katras šķembas un saliekta armatūras stieņa, Oskara Pauliņa rēgaini apgaismoto spēles laukumu piepilda kara gruvešu radītā dūmaka, atskan suņa kaucieni un grandu dārdi, šalc Azovas jūra, tarkšķ krievu televīzija un pulsē ukraiņu mūzikas motīvi. Savukārt pa visu skatuvi ir izvietotas rotaļu laukuma konstrukcijas, kas veidotas no aprūsējuša metāla caurulēm izbalējušās zili dzeltenās krāsās un daudz aizraujošu mirkļu diezin vai kādam vairs var sniegt. Atmiņas un pieredze, kas smagi velkas līdzi, nav tikai iepriekšējo paaudžu nasta, Austrumukrainā piespiedu kārtā daudziem tā par problēmu kļūst joprojām.

Kaut arī Katrīnas Neiburgas scenogrāfija ir funkcionāla, jo visi objekti tiek iesaistīti skatuviskajā darbībā, dzīves konkrētībā balstītajiem stāstiem tiecoties piešķirt skarbu poētiskumu, tā ir izteikti statiska – slīdkalniņš, vingrošanas instalācijas, šūpoles un karuselis stāv cieši viens pie otra, it kā būtu noglabāti citiem laikiem un cilvēkiem. Pirmajā ainā par dzīvu atribūtu ir izmantots arī tikai no mugurpuses redzamais Jāņa Grūtupa karavīra ķermenis, kas dzīvu miesu pielīdzina lietai, kā tas karā arī notiek. Skatuves noformējums raisa plašas asociācijas, kādēļ to nevar raksturot kā plakātisku. Jāatgādina gan, ka šajā sezonā Valmieras Drāmas teātra izrādē Mans tēvs – Pīters Pens scenogrāfe Madara Mela sarežģīto bērnību jau bija ieslodzījusi līdzīgas spēļu konstrukcijas krātiņā.

Lugā karš ir līdzdalīgs fons, kas piespiež varoņus domāt un just no jauna, atšķirīgi, saasināti, ne mazākajā mērā nepievēršot uzmanību, vai no malas tas varētu izskatīties smieklīgi, vulgāri vai patētiski. Ar atsevišķām varoņus raksturojošām iezīmēm vai rekvizītiem dramaturģe viņus sasaista savā starpā, norādot, ka haosa pārņemtajā pasaulē jebkurš var kļūt par jebkuru un atrašanās vienā vai otrā situācijā ir tikai nejaušība. Atšķirībā no ukraiņu versijas šo paņēmienu ir izmantojusi arī Kristīne Krūze-Hermane, atsevišķus aktierus nodarbinot vairākās lomās.

Aktieri, kuriem skatuves laiks ļāvis izvērst savus tēlus, atklāj pilnasinīgus cilvēkus no mūsu vidus, taču bez uzskatāmā izrādes iepakojuma būtu grūti noticēt, ka viņi ir tepat tuvumā notiekošā kara liecinieki, un aktieru skatuviskā eksistence šķiet pārāk inteliģenta, lai jēlības un necenzēto leksiku, kas caurauž lugas varoņu dzīves vērojumus, uztvertu kā kara degradētās realitātes nepieciešamību. Iespējams, tā bijusi apzināta izvēle, lai saglabātu skaidru skatu uz lietām, jo reizumis aktieri par saviem varoņiem kaut ko bilst arī trešajā personā.

Ar intonatīvu krāsainību, dzīvīgi atklājot savu varoņu izjusto nedrošību pret trauslo dzīves īstenību, izceļas Marija Linarte. Pirmajā stāstā viņa ir žurnāliste, kura frontē sastapusi un arī zaudējusi liktenīgu mīlestību pret Doņeckas lidostas kiborgu Sergeju, vēlāk citā stāstā – brīvprātīgā kareive, kuras tā jau neatļautās jūtas pret precētu komandieri pārsvītro viņa bojāeja. Acīmredzamu profesionālu progresu parāda Jānis Grūtups šim komandierim pakļauta kareivja lomā, un citā ainā viņš atveido karavīru, kurš pats jau vada karaspēka vienību. Viņa varoņu ārēji cienīgi apvaldītais stāvs iemieso cilvēciski pretrunīgas izjūtas par šo karu, tā ieguvumiem, zaudējumiem un jēgu, galu galā. Vairāk saintriģē, vai patiess ir viņa virsnieka godavārds, ka mazā Ļudka ukraiņu kazarmās tik tiešām pilda mājasdarbus, nevis tas, vai Viļa Daudziņa vitālā dzīves izjūtā tvertais skolas direktors, kurš reibumā ar kalašņikova maketu bagāžniekā iemaldījies armijas kontrolpunktā un nu bažījas par savas audzēknes tikumību, ir melīgs separātists.

Mazmeitas un vecāsmātes paaudžu konfliktu traģikomiski spilgti iezīmē Sabīne Tīkmane un Regīna Razuma. Uz bombardēšanas fona graužot saulespuķu sēklas, viņas bezkaislīgi strupā un rupjā vārdu apmaiņā izsaka atšķirīgas prognozes par meitenes uzskatītā frontinieka pārrašanās iespējām un vienlaikus apstiprina, ka mūžīgajai ideālu un realitātes sadursmei nav vietas, laika un apstākļu robežu.

Kliedziens bez skaņas

Bez šaubām, izrādes emocionālā kulminācija ir Ingas Tropas-Fišeres ukraiņu gūsteknes un Kaspara Znotiņa krievu zaldāta vardarbīgā divcīņa, kurā ieskicēta doma par upura un vajātāja mainīgajām lomām un par loģiski neizskaidrojamo viņu savstarpējo pieķeršanos. Kaut arī aktieri ir radījuši baiļu nospriegotu noskaņu, tomēr neizdodas notvert brīdi, kurā Juļka pieņem lēmumu atriebties Stasam ar viņa paša metodēm. Šī nav vienīgā aina, kurā dramaturģe varoņu rīcības motivāciju atklājusi daudznozīmīgi, atstājot atvērtu viņu personības novērtējumu. Aktieri šīs vietas ir uztaustījuši, bet izrādē priekšplānā izvirzās dokumentāli politisks, ne emocionāli vispārcilvēcisks vēstījums, režisorei pārdroši izmantojot Ukrainas simbolus.

Elvita Ragovska koši izrakstītajā ukraiņu nacionālajā tērpā un ar ziediem bagātīgi dekorētu kokošņiku pirmajā ainā izstāsta žurnālistes bērnības atmiņas, acīmredzami romantizējot tās, bet tagad majestātiskā nopietnībā apber mirušo krievu kareivi ar saulespuķu sēklām un apklāj ar saulespuķu ziediem. Šis rituāls vairāk atgādina grēku atlaišanu, nevis Ukrainas brīvības sēju, kas raisa bažas par to, vai patlaban būtu īstais brīdis runāt par nāciju samierināšanu.

Savukārt noslēdzošajā ainā jau pati Natalka Vorožbita visai komiski konfrontē godprātīgas žurnālistes apņemšanos līdz pēdējam atlīdzināt skādi par nejauši sabrauktu vistu un zemnieku alkatību, kas, cik pēkšņi radusies, tikpat ātri arī izplēn. Dramaturģe šķietami maznozīmīgajā dzīves situācijā ierakstījusi mīklaini simbolisku vispārinājumu, taču režisore tam nav atradusi atbilstošu izteicēju, tādēļ tā izskan neobligāti – Ingas Tropas-Fišeres jaunā sieviete izmisīgi pārdzīvo, savukārt Sandra Kļaviņa un Jevgēnijs Isajevs zemnieku pāra lomā nodežurē ar jau ierastiem izteiksmes līdzekļiem.

Iespējams, tāpēc izrādei ir pievienots epilogs, kurā aktieri, ieskaitot Martu Lovisu un Dāvidu Pētersonu, kuri izpildījuši epizodiskas lomas – koķetu pagalma cacu un bezkaislīgu kareivi –, nu jau ikdienas drēbēs drudžainām acīm ieurbjas viedtālruņos un viens pēc otra dalās ar šausminošām ziņām par Ukrainas civiliedzīvotāju piedzīvoto vardarbību. Kaut arī mēs nedrīkstam pierast pie netaisnības kā neizbēgamības, tomēr nepamet doma, ka režisore manipulē ar skatītāju, mudinādama ļauties histērijai, neko nepasakot par izskanējušās informācijas avotu un vispārinot ļaunumu, lai gan tam ir konkrētu cilvēku sejas. Troksnis pieņemas spēkā, kad aktieri sāk runāt vienlaikus, un, bālas gaismas pavadīta, līganā gaitā uz skatuves atkal ierodas Ukraina. Veroties publikā, viņa ar rokām aizspiež ausis un izmisīgi kliedz bez skaņas. Ukraina/māte/cilvēces sirdsapziņa nespēj noticēt notiekošajam un… bezspēka izmisumā ir gatava ar to samierināties?

Sliktie ceļi
JRT Mazajā zālē 16., 17.VIII plkst. 18.30, 15., 17.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–25

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja