Dzintaru koncertzāles jubilejas un vienlaikus vasaras sezonas atklāšanas programma 4. jūnijā ilga teju līdz pusdivpadsmitiem naktī. Tā apvienoja divu koncertu saturu. Pirmajā daļā spēlējot Ādolfa Ābeles gleznieciski lirisko Vīziju un Emīla Dārziņa Melanholisko valsi, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) sava mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas vadībā uzbūra vēsturiskā 1936. gada koncerta gaisotni, kad toreizējais Radiofona orķestris ar latviešu mūzikas programmu ieskandināja tikko uzcelto Latvijā pirmo slēgto koncertzāli. Atgādinot 1962. gadā uzbūvētās Dzintaru āra koncertzāles zelta laikus, kad tur uzstājās visi padomijas slavenie orķestri, diriģenti un solisti, LNSO sniedza tēlaini krāšņu un dzīvu sava repertuāra hita – Riharda Štrausa simfoniskās poēmas Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi atskaņojumu. Grodā, no teatrāliem uzslāņojumiem attīrītā lasījumā kopā ar Krievijas pianistu, Jāzepa Vītola Starptautiskā pianistu konkursa uzvarētāju Antonu Ļahovski, izskanēja savulaik uz šīs skatuves ļoti bieži (toreizējo recenzentu skatījumā – pat pārāk bieži) spēlētā Sergeja Rahmaņinova Rapsodija par Paganīni tēmu.
Svētkus koncerta otrajā daļā turpināja Raimonds Pauls kopā ar Latvijas Radio bigbendu un četriem džeza vokālistiem – Kristīni Prauliņu, šā pavasara konkursa Riga Jazz Stage pārsteigumu, 16 gadu veco uzbekieti Sabīni Mustajevu (neparasti silta un sulīga balss), Intaru Busuli un Daumantu Kalniņu. Mūziķi izpaudās Maestro teātra dziesmu repertuārā un sniedza ieskatu jaunajā programmā Operu ārijas, kuru bigbends piektdien, 10. jūnijā, Kongresu namā cels priekšā Rīgas festivālā.
Skaņu dzīres ar Montanjanu un Lalo
Hermaņa Brauna fonda rīkoto vasaras festivālu izturību mēdz pārbaudīt dažādas nepārvaramas varas. Festivāla Artissimo atklāšanas koncerta vakarā 5. jūnijā Dzintaros nopilēja vien dažas nomaldījušās lietus piles, toties maestro Aleksandra Vederņikova pēkšņās slimības dēļ nācās mainīt gan diriģentu, gan daļu repertuāra. Glābējs – Urālu akadēmiskā filharmonijas orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents Dmitrijs Ļiss – pie festivāla orķestra diriģenta pults stājās ar dzimto krievu simfonisma bagāžu – emocionāli niansētu Pētera Čaikovska fantāzijuvertīras Romeo un Džuljeta interpretāciju un krāšņi kolorītu Nikolaja Rimska-Koraskova austrumnieciskās svītas Šeherezāde pasniegumu.
Atkāpjoties no franču mūzikas vakara koncepcijas, tika saglabāta tās serde – abi Eduāra Lalo romantiskie koncertopusi. Lillē dzimušā un Francijā mūžu nodzīvojušā spāņu komponista Krievu koncerta (vijolei ar orķestri, op. 29) izpildījums līdz ar še reti spēlētā opusa izvēli spoži apliecināja vijolnieces Elīnas Bukšas māksliniecisko vērienu. Tas, cik daudz nianšu un krāsu mūziķe izvilina no viņai uz laiku Beļģijas Karalienes Elizabetes kapelas piešķirtās Venēcijas meistara Domeniko Montanjana 1723. gadā darinātās vijoles, ir apbrīnas cienīgi.
Dižciltīgā vijole jaunās mūziķes rokās te smeldzīgi un pilnasinīgi dzied tumši piesātinātos toņos, vieglītiņām rotājas gaisīgi lidojošā mirgojumā vai glāstošā maigumā, izgaismojot skaņdarba plašo un strauji mainīgo tēlu galeriju. Frāzējums ir dzīvs, izteiksmīgs, uzrunājošs. Agoģika ir skaidra un pārliecinoša kā aktiera runa. Te katrs štrihs un katra spēles "ieelpa" ir īstajā vietā, vienlaikus valda mākslinieciska, radoša brīvība – tieši tas, kas vajadzīgs spontānajai spāniski slāviskajai mūzikas valodai. Meistarstudijās Beļģijas Karalienes Elizabetes kapelā vijolnieka un diriģenta Ogistēna Dimē vadībā izslīpētā franču vijoļmākslas izsmalcinātība Elīnas Bukšas spēlē ļoti cieši un, galvenais, dabiski savijas ar labākajām krievu izpildītājmākslas tradīcijām, kuru pamati ielikti Jūrmalas Mūzikas vidusskolā pie leģendārā pedagoga Ojāra Kalniņa. Žilbinošā virtuozitāte, kas piešķīra priekšnesumam vērienu un spožumu, ir vienkārši pašsaprotama. Bez tās šim muzikāli skaistajam, taču tehniski ārkārtīgi grūtajam vijoļkoncertam nedrīkstētu pat tuvoties.
Eduāra Lalo koncertopusu bija izvēlējies arī pasaulslavenais čellists, kādreizējais rīdzinieks Miša Maiskis, šoreiz atkāpjoties no sava iemīļotākā repertuāra, kura uzmanības centrā arvien bijis Antonīna Dvoržāka Čella koncerts un Baha svītas čellam solo. Arī Maiskis spēlē Montanjana instrumentu. Čella koncerts Eduāram Lalo padevies viengabalaināks, ne tik rapsodisks kā vijolei rakstītais. Tā ritējumu mākslinieks vērta par īstiem, dziļi saviļņojošiem čella toņa svētkiem, pilnā mērā ļaujot vaļu savam karstasinīgajam temperamentam un valdzinot ar skatuves personības harismu.