Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +13 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 16. septembris
Asja, Asnate, Dāgs

Skelets spēlē nāves vijoli. Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas izrādes Danse macabre recenzija

Skaņas un kustības izrāde Danse macabre Cēsu Mākslas festivāla atklāšanā perfekti iederējās tieši konkrētajā situācijā un vidē, viegli un rotaļīgi reflektējot par baiso un neizbēgamo

Lai gan kovids nekur nav pazudis un lēmums par to, vai festivālam šovasar vispār būt, ticis pieņemts vien maijā, Cēsu Mākslas festivāla programma ir gana bagāta ar notikumiem un žanriem. Reflektējot par rituālu un mītu tēmu, kas ir tikpat sena un joprojām dzīva kā cilvēce, tas piedāvā gan vizuālo mākslu, gan mūziku, gan teātri un kino. Dažreiz arī kopā vienotā notikumā, kā tas bija komponista Edgara Mākena, mākslinieka Kriša Salmaņa un horeogrāfa Rūdolfa Gediņa kopdarbā – festivāla atklāšanas skaņas un kustības izrādē Danse macabre/Nāvesdeja. Vainagojot Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas programmu 10. jūlijā, uz speciāli sarūpētas divstāvu skatuves Cēsu Laikmetīgās mākslas centra pagalmā to izpildīja deviņu mūziķu grupa un tikpat daudz jauno dejotāju, kas tikko beiguši Latvijas Kultūras akadēmiju. 

Nāvesdejas Danse macabre tradīcijai un estētikai Eiropā ir sena un krāšņa tradīciju vēsture. Laika gaitā tajā pārmaiņus prevalējis didaktiskais, filozofiskais, simboliskais, tēlaini romantiskais, sociālkritiskais un virkne citu aspektu. Tikpat liela ir žanru daudzveidība no viduslaiku mistērijas un parodijas līdz dzejai, gleznām, kokgriezumiem, kas atgādina par cilvēka mirstību, mēģinot visvisādi iztēloties viņsaules telpu un komunicēt ar aizgājušo gariem. No intonatīvi askētiskās, taču zīmīgās viduslaiku sekvences Dies irae, kas gregoriskajā sakrālajā mantojumā simbolizē neizbēgamo Dieva tiesu un tikusi citēta visu turpmāko gadsimtu mūzikas darbos, līdz vērienīgai simfoniskajai mūzikai vai pavisam vienkāršām bēru rotaļām, kādas ir zināmas arī latviešu tradicionālajā kultūrā.

Atļauts smieties

Jaundarba autoru pieeja Danse macabre ir izteikti ironiska. Tā ir autoru spēle ar un par uzskatāmajiem, vispārzināmajiem tēlainajiem un semantiskajiem simboliem -– ar skeletu, kas, miroņkauliem pārkārtojoties, pārvēršas par milzīgu nāves vijoli. Arī Edgars Mākens nav metis līkumu daudzu priekšgājēju citētajai un dažādi apspēlētajai Dies irae tēmai un tembrāli dīvainām viņsaules skaņām. Galu galā, pat pašu skatuvi divos stāvos varam simboliski uztvert kā iedomātu dzīves un aizsaules teritoriju, kurai ir strikta robeža. Tomēr katrā jokā ir daļa no patiesības. Mūsu mirstīgumu neviens nav atcēlis, bet nāves deja un nāves pļauja diemžēl ir kovidlaika skaudrā aktualitāte.

Ņemot par pamatu to pašu Anrī Kazalisa dzejoli Danse macabre (1872), ko vispirms dziesmā, bet pēcāk jau simfoniskajā poēmā (1874), tikai nu jau bez vārdiem, komponējis Kamils Sensānss, Edgars Mākens izveidojis kamermūzikas partitūru, kuras skanējumā dabisko mūzikas instrumentu (vijoles, alta, čella, flautas, trompetes, sitaminstrumentu) tembri mijas ar paša autora spēlētās elektriskās ģitāras un elektrisko ērģeļu skaņām. Īpašs specefekts ir uz muzikālā zāģa spēlētās kosmiskās melodijas un multimākslinieces Elizabetes Balčus balss kopā ar elektronikas specefektiem. Instrumentārijā ir arī tuba, kuru, ja reiz meklējam simbolus, varam uztvert kā biblisko pastardienas tuba mirum

Mūzikas valodā, kuras saknes ir režisora Elmāra Seņkova izrādei Ezeriņš (Nacionālā teātra 2014. gada iestudējums) veidotajā, ar Spēlmaņu nakts balvu novērtētajā mūzikā, jūtama minimālisma estētika savienojumā ar lēnināti ambientu, ainavisku domāšanu un gandrīz klasisku rondo formu ar refrēnu un epizodēm. Apmēram stundu garajai izrādei šāda mūzikas materiāla organizācija nāk tikai par labu, jo, ik pa brīdim atgriežoties, refrēns atgādina un nostiprina atmiņā jau dzirdēto. 

Izrādes mūzikas izmantošanu saturiski pamato tas, ka arī tajā – septiņu aktieru izspēlētajās deviņās Jāņa Ezeriņa novelēs – ir stāsts par dzīvi un nāvi. Turklāt šīs izrādes mūzikai ir pašvērtība, kas ļauj tai turpināt dzīvi jau citā kontekstā. Līdzi nāk ne tikai nāves tēma, skaniskie atradumi un zīmes, bet arī mistika ar skaitli deviņi: deviņas noveles toreiz, deviņi dejotāji un deviņi mūziķi tagad. Bet droši vien tā ir tikai sakritība.

Dzīvojam tālāk    

Edgara Mākena, Kriša Salmaņa un Rūdolfa Gediņa Danse macabre pilda arī solījumu ieraut neierastu vizuālo efektu pasaulē. Rūdolfa Gediņa horeogrāfijas un tās izpildītāju uzdevums ir piešķirt formu un kustību Kriša Salmaņa mākslas darbam, no gariem finiera taisnstūru "kauliem" un apļiem izveidojot gan kaut ko līdzīgu klaviatūrai, gan skeletu – milzu saliekamo lelli, kas ilgi nespēj savienoties ar pašas galvu –, gan "nāves vijoli" ar visu lociņu, kas uz tās spēlē, saskaņoti ar elektrisko ģitāru skatuves lejas stāvā. Visbeidzot mums ir milzu skelets, kurš nu jau pats spēlē nāves vijoli. Kad nāves uzvara ir nosvinēta ar skatuves uguņu salūtu un melnbaltajās, groteskajās tēlu pārbūves rotaļās iesaistās citas krāsas, iegūstam arī šā gada Cēsu Mākslas festivāla ģeometrisko vizuālo pazīšanas zīmi. 

Nepretendējot uz lielo mākslu, radīts asprātīgi grotesks muzikālas un vizuālas kustības notikums, kas perfekti iederējās tieši konkrētajā situācijā un vidē, viegli un rotaļīgi reflektējot par baiso un neizbēgamo. Viss kārtībā. Pagaidām varam dzīvot tālāk.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja