Smagā/vieglā māksla

Te stāv aktu vāki, grāmatu un žurnālu saiņi, pārpalikumi no iepriekšējām izstādēm un projektiem, fotogrāfijas, veci kalendāri, nevajadzīgas mēbeles un LMC direktores velosipēds kā netieša atsauce uz Marsela Dišāna pirmo redīmeidu. Šis mantu krāvums arī ir mākslinieču veidotā skulptūra. "Un tā būtu māksla, par kuru tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda?" kāds sašutis varētu iebilst. Atbilde būtu – jā, tā ir māksla, un, starp citu, tiklab mākslinieces, kā mākslas centrs ir tādi paši nodokļu maksātāji kā visu citu profesiju pārstāvji. Robežu, definīciju un saprašanas kategoriju satura maiņa jeb, precīzāk, šī satura paplašināšanās ir neizbēgama, dabiska un pat ļoti vēlama parādība, atskaitot varbūt totalitārā režīma apstākļos, kad par eksperimentu un uzdrošināšanos draudēja nāvessods. Tiesa, arī Latvijā laikmetīgajai mākslai reizēm tiek parakstīti ne mazāk skarbi spriedumi, bet šajā gadījumā par to drīzāk jāpriecājas – "tautas" ņurdēšana parāda, ka mākslas attīstības pulkstenis iet vienā taktī ar laikmetu. Un šajā laikmetā skulptūras taisa gan no vecām mikroviļņu krāsnīm, gan pilsētas ielās atrastiem atkritumiem. Svarīgi ir jautāt – ko ar šīm izejvielām mākslinieki izdara, kādam mērķim tie kalpo? Ievas Saulītes un Agneses Rudzītes–Kirillovas instalācija ir projekta Sadarbība + Konteksts noslēdzošā daļa. Pasākumu kopums ietvēra seminārus, sarunu ciklus un piknikus, kā arī vēl divas izstādes – Jirkas Fāla _Fin des Siècles _un Evas Vēveres un Lauras Prikules Zikurātu (te var lasīt Fāla http://www.arterritory.com/lv/blogi_video/blogi/792-skistosa_kafija/ un Zikurāta http://www.diena.lv/kd/maksla/eksotiska-edienkarte-biroja-darbiniekiem-recenzija-13940833?cp=1#comments recenzijas). Pasākumu sērija ir mēģinājums pozicionēt mākslas institūciju kā nereglamentētu sadarbības vietu, kur māksliniekam, teorētiķim, kuratoram un skatītājam ir iespēja atbrīvoties no tradicionāli iedalītās lomas, vienlaikus domājot par vidi, kur šāda satikšanās kļūst iespējama. Patiešām, ja sievietes vada valsti, bet vīrieši auklē zīdaiņus, tad kāpēc gan vērtību pārvērtēšana beidzot nenotiku arī Rīgas nelielajā mākslas ģimenē?Savu kopdarbu abas mākslinieces raksturo kā "sausu faktu uzskaiti", ko veido gan Mākslas centra birojā atrastie nederīgie, gan potenciāli derīgie, taču pašreiz neizmantojamie priekšmeti. Nepieciešamie un nevajadzīgie lietu uzkrājumi šoreiz kļūst par institūcijas uzbūves spoguli, kurā var ieraudzīt tās vērtības, uztveres formas, dzīvesveidu un profesijas specifiku. Mākslinieces aicina domāt vēl plašāk un mākslas institūcijas atspulgā saskatīt analoģijas ar citiem sabiedriskiem veidojumiem, piemēram, valsts pārvaldi vai laulību. Lai šī analoģijas būtu skaidrākas un sakārtojums – autentiskāks, izstāde notiek četros etapos, kad mākslinieču un LMC pārstāvju veidoto ekspozīciju izjauc un no jauna sakārto dažādu profesiju pārstāvji – advokāti, reklāmas aģentūras darbinieki un automehāniķi. Katrs no viņiem ir atbildīgs par "kārtību" savā jomā, attiecīgi – sabiedrisko taisnīgumu, vizuālās pasaules izpratni un mobilitāti. Pielikti pie darba, viņi neviļus ieklausās, ko saka priekšā profesionālā pieredze, kas tādējādi parāda pati sevi. LMC vadītāja Solvita Krese atklāja arī, ka izstādes noslēgumā paredzēts kaut kas līdzīgs garage sale akcijai, kad birojam nevajadzīgās lietas tiks izpārdodas. Kā var redzēt, šis mākslas darbs sastāv no virknes mākslai šķietami netipisku priekšmetu un norišu. Mākslinieces ir vien definējušas spēles laukumu un noteikumus, ierosinot darbību, ko vēlāk pārtver un turpina kāds cits. Darba uzdevums var arī nebūt nekas sarežģīts vai grūti izpildāms, ja nu vienīgi smagi ir grāmatu saiņi un papīru ķīpas. Taču rezultātā viena otru nomaina struktūras, kas alegoriski apzīmē tās vērtības un pasaules redzējumu, kas piemīt šo struktūru autoriem, vēl vienu reizi apliecinot sen zināmu patiesību, ka kārtības formulas mēdz būt ļoti atšķirīgas.