Vienu no iepriekšējām 2021. gada Purvīša balvas laureātes Amandas Ziemeles izstādēm sauca Zivs ar kājām (2018/2019). Šāds radījums liek domāt par kādām aizvēsturiskām dzīvības formām, savukārt Amandas Ziemeles jaunākās, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Kupola zālē skatāmās izstādes Saule ar zobiem nosaukums skan krietni ikdienišķāk un pazīstamāk. Tas drīzāk izklausās pēc brīdinošiem bērnu dienu atgādinājumiem neaizmirst cepuri un cimdus arī jaukās agra pavasara dienās, kad saulīte gan spīd, bet vēl ir ar zobiem, proti, necik nesilda. Citiem vārdiem – nosaukums var vedināt uz pārdomām par juteklisko iespaidu mānīgo dabu, bet droši vien ne tikai par to.
Amanda Ziemele studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā un pēc tam Drēzdenes Mākslas akadēmijā, kur ieguvusi balvu Freundeskreis der HfBK Diplompreis par labāko 2018. gada absolventu diplomdarbu. Purvīša balvas 2021 katalogā (Rīga: Indie, 272. lpp.) rakstīts: "Amandu interesē glezniecības formālās īpašības un tām pietuvinātais ideju un kontekstu lauks. Ziemele izmanto specifiski telpai pielāgotus uzstādījumus, kas spontāni raisa situatīvas asociācijas. Viņas intervences savu formu atrod, pateicoties katra konkrētā medija īpatnībām, tālab telpiskais un estētiskais pieredzējums ir pastarpināts ar humorpilnu attieksmi, paverot durvis arī paradoksāliem pavērsieniem." Teiktais pilnā mērā attiecināms arī uz jaunāko izstādi. Kā no jauna saliedēt gleznieciskās formas ar idejām un kontekstiem, nenonākot ne pasīvi modernistiska formālisma, ne deklaratīvu lozungu teritorijā? Tas varētu būt sintēzes tipa uzdevums visiem pagājušā gadsimta mākslas līkloču zinātājiem, liekot vienlaikus atrast savu individuālo izpausmes veidu.
Biomorfie audekli
Gan Purvīša balvu ieguvušo izstādi Kvantu matu implanti (2019), gan šobrīd skatāmo Amandas Ziemeles darbu parādi un citus piemērus var salīdzināt ar noteiktu Rietumu glezniecības parādību – līdz šim, šķiet, latviski īsti netulkoto shaped canvas tendenci. Šis "neregulāro audeklu" strāvojums iezīmē atteikšanos no klasiskajiem četrstūra formātiem, kas galvenokārt norisinājās XX gadsimta 60. gadu Ņujorkas mākslas scēnā. Tika pieļauta arī audeklu deformēšana, caurumošana un pārvēršana daudzslāņainās trīsdimensiju pamatnēs. Šādi eksperimenti ar glezniecības transformēšanu plakanākos vai telpiskākos objektos iekļāvās minimālisma, pēcgleznieciskās abstrakcijas, "cietās malas" (hard-edge) vai "krāslaukumu" (colour field) glezniecības, daļēji popārta un citu virzienu kopainā. Prātā var nākt, piemēram, amerikāņu mākslinieku Keneta Nolanda un Elsvorta Kellija spilgtās daudzstūru vai ovālu kombinācijas. Tomēr atšķirību ir varbūt pat vairāk nekā līdzību.
Amandas Ziemeles darbu formātos ir krietni mazāk asu, šķautņainu leņķu, toties prevalē vairāk noapaļotas, biomorfas aprises, kuru plūstoši nenoteikto daudznozīmību iespējams skatīt arī feministiskā griezumā. Šie neregulārie audekli turklāt "pastaigājas" pa muzeja augsto Kupola zāli no griestiem līdz pat grīdai un nekarājas rātnās rindās pie sienām.
Objektu mainīgā ainava
Cits aspekts, kas Amandas Ziemeles glezniecību uzskatāmi atšķir no iepriekšminētajiem minimālistiem, ir faktūras un virsmas izcēlums, nevairoties no tēlojošām asociācijām un emocijām. Proti, tie nav vienkārši plakani un monohromi objekti, kas pretojas jebkādai emocionālai konkretizācijai. Piemēram, Rotaļlaukumā zaigo mirdzoši smilšu graudiņi, Kopābūšanā divi apjomi ir atraduši saskarsmes zonu, Drūmīga ir tumšziliem, lejupvērstiem faktūras viļņiem klāta pamatne, Elkonis ir taisnleņķa forma, kas iekārtojusies atbilstošā muzeja Kupola zāles konstrukcijā, savukārt Glazēta garlaicība izrotājusies ar dekoratīvām "glazūras" formām. Kā izstādes anotācijā raksta kurators Kaspars Groševs, "allaž meklējot jaunus kairinājumus, baudītājs var novērot mainīgo ainavu, kas gluži kā aiz starppilsētu autobusa loga skrien joslās un plankumos, partitūrā iešņāpjot nošu tekstūras, kas bez skaņas krīt maņu orgānos, lai tālāk iepeldētu arī domu plūstošajā upē, šūpojoties līdzi garām slīdošiem triepieniem".
Atšķirībā no ierastās prakses, kad nosaukumi lasāmi blakus darbiem, šoreiz skatītāju rīcībā nonāk plāns ar eksponātu "mākonīšiem", kuru novietojumu papīra lapā jāmēģina salāgot ar minēto kairinājumu "joslām" un "plankumiem" reālajā telpā. Arī numerācija šoreiz neparedz taisnvirziena kustību no viena sākumpunkta līdz noslēgumam. Jāatzīst, ka vienā brīdī secība sajuka un šis identificēšanas process var kļūt gan par aizraujošu, gan kaitinošu nodarbi. Tikpat labi iespējams aprobežoties ar savām personīgajām asociācijām, lai gan nosaukumi tomēr varētu būt gana svarīgi asociatīvo trajektoriju virzītāji.
Formas ziņā šķietami pieskaitāmas abstrakcionisma tradīcijai, iztiekot bez vizuāli atpazīstamiem priekšmetiem, Amandas Ziemeles gleznas tomēr uzsver ikdienišķas pieredzes saspēli ar audeklu formātiem, krāsām un faktūrām. Vienlaikus vēstījumi ir tieši tik netverami, lai ļautu spekulēt arī par vietējā kontekstā allaž cienītajiem mākslas autonomijas un pašpietiekamu estētisko kvalitāšu jēdzieniem.
Amanda Ziemele
Izstāde Saule ar zobiem
LNMM Kupola zālē līdz 23.IV