Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Starp reņģēm un zvaigznēm. Andrusa Kivirehka romāna Zilais, ragainais dzīvnieks recenzija

Igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāns Zilais, ragainais dzīvnieks stāsta aizraujošu stāstu par fantāzijas un realitātes, radītprieka un radītāja attiecībām un par to bīstamību.

Zilu dzīvnieku nav. Dabā tādi nav sastopami. Kur nu vēl ragaini. Taču igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka jaunākais romāns ir nosaukts tieši tā. Tas neizbrīna, ja pazīstam autora rakstības stilu, kas romānā Vīrs, kas zināja čūskuvārdus un daudzos citos darbos spēj grodā audumā saaust reālistisko, fantastisko un mītisko pavedienu. Un šajā romānā autoram atkal tas ir izdevies.

 

Acīm neredzamais

Zilais, ragainais dzīvnieks ir fiktīvas dienasgrāmatas formātā izstāstīts stāsts par vienu no Igaunijas ievērojamākajiem XX gadsimta sākuma māksliniekiem – nacionālā romantisma pārstāvi Oskaru Kallisu (1892–1918), kura vārds Latvijā visdrīzāk ir maz pazīstams. Par tiem lasītājiem, kuri ar šo vārdu pirmoreiz iepazīstas tuvāk, ir padomāts, grāmatā ievietojot krāsainas mākslinieka gleznu un eposa Kalevdēls ilustrāciju reprodukcijas. Taču romāns nevēsta par mākslinieka biogrāfiju, bet, izmantojot to par pamatu, izstāsta aizraujošu un neparastu stāstu par fantāzijas un realitātes, radītprieka un radītāja attiecībām un vēl – par to bīstamību.

Oskars Kalliss mirst ļoti jauns, divdesmit piecu gadu vecumā, un rakstnieka iztēlē iedzīvināts samērā neilgs laikposms, pirms tuberkuloze aizsauc mākslinieku no dzīves. Grāmatas pirmajās lappusēs autora iztēlotais jaunais talants sāk rakstīt dienasgrāmatu kladē ar zilas ādas vākiem un jau tūliņ iztēlojas, no kāda neparasta dzīvnieka šī āda varētu būt nākusi, kur tas radies un kāds izskatījies, ne druskas nemulstot par to, ka skaidri zina – zilu dzīvnieku nav. Jau ar šo epizodi lasītāju savaldzina nemākslotais, naivais vēstījums, kurā ir maz XX gadsimta sākuma Igaunijas sadzīves ainu (toties esošās ir spilgtas un precīzas), bet ļoti daudz – neparastu, fantastisku, pat grotesku izdomu, neapvaldīta fantāzijas lidojuma.

Oskaru neapmierina tikai acīm skatāmā realitāte, vienmuļais rasētāja darbs, nabadzība mājās, teju vai uzspiestā gaidāmā ģimenes dzīve ar kaimiņu meiteni, kas noskaņota tikpat lietišķi kā paša allaž rosīgā māte. Oskaru sajūsmina mākslas studijas pie Skolotāja (prototips – igauņu mākslinieks Antss Laikmā). Tiesa, viņu skumdina, ka Skolotājs māca allaž atainot tikai ko acīm redzamu – klusās dabas, klasiski igauniskas lauku ainavas un tautisko tipu portretus, kuru tipāžus viens vai otrs sagana uz ielas, krogā, amatnieku darbnīcās un citur. Kontrastā ar Skolotāja reālistisko pieeju ir Oskara raibi groteskās iztēles ainas, ko viņš sākumā neuzdrošinās iemūžināt, kur nu, viņš par tām nevar pastāstīt pat aplam praktiski noskaņotajiem tuviniekiem, kuriem šķiet, ka šādas valodas ir tukša pļāpāšana un puisis ir liderīgs un dzīvei nepiemērots.

 

Lai jau deg

Oskara dzīvi maina viens no tipāžiem, kuru viņš atved uz meistara darbnīcu, bet kurš netiek atzīts par gleznošanai piemērotu. Dīvainas domas vadīts, viņš kankaraino ubagu noslēpj savā šķūnī, lai gleznotu to pats saviem spēkiem. No šī brīža sākas romāna trauksmainākā un neparastākā daļa – zem ubaga drānām, kā izrādās, slēpjas pats igauņu senvēstures varonis Kalevdēls, kuram mākslinieka ota atkal atdod vieliskumu un dzīvotspēju. Tā rada veselu krāšņu, mītisku pasauli, kura top jo pilnīgāka, jo vairāk Oskars to zīmē. Taču vienlaikus viņš arvien biežāk šķērso robežu starp viņam apnikušo realitāti, kurā ir rasējumi un tautiskie tipi, negaršīga putra un garlaicīgais brālis, nesapratne un vientulība, un to otru, kurā skrej zelta un sudraba suņi briežu lielumā, aug mellenes, tik lielas kā plūmes, Kalevdēls cīnās ar pesteļiem, viņa tēvs milzu ērgļa mugurā lido pie mātes Lindas precībās, kairi grozās kaķacainas elles meitas un Ilmarine pie debesīm naglo zvaigznes.

Kā jau mītiskajā laikā pieņemts, tas viss turklāt notiek vienlaikus un vienmēr – Oskars, nokļuvis teiksmu pasaulē caur kādiem no viņa tuvumā mirgojošajiem ēnu sablīvējumiem jeb "vārtiem", var pavadīt senpasaulē jebkura garuma laika sprīdi, bet allaž atgriezties savā pasaulē topašubrīd, kad ir to atstājis. Taču virmojošie "vārti" puiša tuvumā sāk uzrasties arvien biežāk un vairāk, līdz šķiet, ka tie viņu aplenc no visām pusēm. Šīs pasaules vienmuļi lineārā eksistence, apkārtējo nespēja domāt ārpus formāta "darbs, iztika un ciešanas" viņu interesē arvien mazāk un mazāk, līdz beidzot Citpasaulē parādās kāds tēls, kura aicinājumam viņš nevar pretoties, kaut šaipusē Oskars jau deg drudža ugunīs.

Tekstu caurvij atsauces uz konkrētiem Kallisa darbiem, kuros redzams, kā progresē mākslinieka radošais rokraksts, īpatni abstraktā domāšana. Autors to tulko kā pakāpenisku, arvien dziļāku iegrimšanu "otrā" esībā: reālistiskas ainavas un portretus nomaina spilgti etnogrāfiski senpasaules zīmējumi, bet noslēgumā dominējošo vietu gleznās ieņem ugunīgi spoža, visu sadedzinoša saules bumba. Arī stāstījums pamazām maina akcentus, līdz dienasgrāmatā jau vairs parādās gandrīz tikai vēstījumi par Citpasauli, teksta sākotnēji dzīvespriecīgo bērna fantazētāja pļāpīgo toni nomaina smagnējāks skanējums, kas arvien skaidrāk vēsta, ka fantāzijas pasaulē var ieklejot pārāk dziļi un radītprieks reizēm var kļūt nāvējošs.

Oskara priekšā jau ir atvērušies divi mītiskās pasaules vārti – uz pašu senzemi un uz elli –, un viņš tuvojas trešajiem – vārtiem uz Manolas zemi, kuri veras tikai vienā virzienā. Oskars apzinās, ka aizsaules vārti viņam vērsies abās pasaulēs vienlaikus, bet viņam tas vairs nerūp.

 

Kvēle ikdienā

Grāmatas anotācijā minēts, ka Zilo, ragaino dzīvnieku var uztvert arī kā sava veida slimības vēsturi. No vienas puses, ir tiesa, ka Oskara vēstījumi pakāpeniski sabiezē grotesku detaļu blīvumā, un var uzskatīt, ka autors meistarīgi portretē pakāpenisku sajukšanu prātā. No otras puses, Citpasaules eksistenci apliecina arī jaunā mākslinieka Skolotājs, kurš tieši bažās par šādu iznākumu sākotnēji nav pieņēmis gleznošanai klaidoni – Kalevdēlu, jo nojautis, ka šī ir būtne no citas realitātes. Protams, robežas starp Citpasauli kādā iespējamā alternatīvā dimensijā un Citpasauli cilvēciskajā apziņā netiek skaidri novilktas, un tas arī nav iespējams.

Ja lasītājs jau no romāna sākuma akceptē spēles noteikumus, kā normu pieņemot vēstītāja fantāzijas ņudzējumu, kurā teju katra sadzīves aina izvēršas trakos iztēles auļos, pakāpeniski aiz kaleidoskopiski ņirbošo detaļu jūkļa kļūst redzams, ka romānā ir ietverts daudz kas vairāk par talantīga mākslinieka dzīves epizodēm apvienojumā ar tekstā filigrāni iekļauto konspektīvo Kalevdēla spilgtāko norišu atstāstījumu. Zilais, ragainais dzīvnieks beigu beigās izvēršas neatbildamā jautājumā, kā rast līdzsvaru starp ikdienu un radošo kvēli, vai ir iespējams radīt, sevi nesadedzinot, un vai vispār ir iespējams rast balansu starp reņģēm, kuras neizbēgami pasniegtas vakariņās, un zvaigznēm, kuras pie debesjuma kaļ Ilmarine.

Mēs zinām, ka zilu dzīvnieku nav. Vai reizēm mēs neilgojamies, lai neiespējamais tomēr būtu iespējams? Un kādu cenu esam gatavi maksāt, lai to ieraudzītu?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja