Rakstnieka Egila Ventera stāstu krājumu Poseidona galva papildina norāde, ka tas izdots "kriminālprozas izlases" kategorijā, taču pārsteidzīgi. Lai gan šajos stāstos ir zināma deva kriminālu peripetiju, šo grāmatu būtu pagrūti ielikt kriminālliteratūras plauktiņā. To būtu pagrūti iesaiņot kādā vienā konkrētā žanrā. Egīls Venters ir viens no savdabīgākajiem latviešu rakstniekiem. Viņa literatūra apdzīvo atsevišķu teritoriju, līdzīgi kā Jāņa Einfelda, Margaritas Perveņeckas un Andra Zeibota unikālā stila darbi. Poseidona galvai piemīt potenciāls piedāvāt savdabīgu literāru baudījumu lasītājiem gardēžiem. Egīls Venters šķietami vienkāršos stāstus paceļ no prasmīgas literārās amatniecības līmeņa uz literatūras līmeni. Un ne jau visiem, kas reflektē par laika tēmu, tas pierakstāms automātiski.
Laiks Egīlam Venteram ir ne vien tēma, bet arī struktūras mugurkauls – stāstu krājums sakārtots apgrieztā hronoloģiskā secībā. Lai gan no astoņiem grāmatā iekļautajiem stāstiem trīs jau agrāk ir publicēti, šeit tie veido neatraujamu krājuma daļu. Šis stāstu krājums atstāj ļoti vienotu iespaidu, varbūt Egīls Venters patiesi ir viens no tiem autoriem, kas sevi neizsmeļ un visu mūžu raksta vienu grāmatu. Lai gan šo stāstu literārā jauda ir visai vienmērīga neatkarīgi no stāstu tapšanas laika, kas iekrīt trīsdesmit gadu periodā no 1987. līdz 2017. gadam, aizraujoši noskatīties šajā "retrospekcijas izstādē", runājot mākslas terminos, un novērot autora tekstuālo evolūciju – stāstu krājuma ideja un struktūra pati par sevi ir intriģējoša, turklāt lasītājs var vērot arī dzīves pārmaiņu reverso evolūciju – no mūsdienām un lepniem BMW lasīt atpakaļ laikā līdz Pobedai un videokasešu nomām –, turklāt šie stāsti ir mūsdienīgi lasāmi un nemaz nav morāli novecojuši, jo Egīlam Venteram piemīt talants ikdienišķo ļoti dabiski, kā tikai retais autors to spēj, apvienot ar pārpasaulīgām sfērām, padarot šos stāstus pārlaicīgus, nepiesaistītus laikam. Laiks Egīlu Venteru interesē visvairāk, jo tieši laikā notiek viss.
Sfēru savienojums
Laiks Egīlam Venteram ir plastisks, amorfs, bet nepārejošs. Šī grāmata ir intertekstuāla ar citiem autora līdzšinējiem darbiem – kad lasāt Poseidona galvu, var pārņemt déjà vu sajūta. Poseidona galvas tēli – Žilde, Sandra, Kuba, Vega u. c. – un viņu pavadošie atribūti un metaforas pazīstami jau no citiem līdz šim izdotajiem rakstnieka darbiem. Lasīt par viņiem ir kā uzzināt jaunumus par kādu sen neredzētu draugu. Starplaikā kaut kas ir noticis, bet visu mēs nekad nevaram uzzināt. Attiecībā uz Egīla Ventera izdotajiem darbiem nevajadzētu pārsteidzīgi pieņemt, ka izdota grāmata nozīmē stāsta beigas. Vienlaikus tas arī nenozīmē, ka iepriekšējie darbi ir bijuši nepabeigti, nebūt nē! Tomēr var gadīties, ka varoņu likteņu un sižetu līkumojumi turpinās kādā dimensijā aiz pabeigtas un izdotas grāmatas vākiem – kādā sfērā, kas nemaz nav uzrakstīta.
Egīla Ventera poētikas kontekstā šāda spekulācija varētu būt patiesa. Tā ir kaut kāda mistika, sirrealitāte, absurds, kas pārklājas Egīla Ventera rakstniecības nosegtajam laukam. Viņa stāstos ir iespējami ceļojumi laikā un dažādās realitātēs, spēcīgi simboli, kas pārdabiski savieno dažādas sfēras, psiholoģiski, emocionāli īpaši un pat ārkārtēji procesi un neticami sižeta pavērsieni. Tieši tāpēc Egīla Ventera stilu grūti sašaurināt līdz kriminālprozas jēdzienam. Arī kriminālie elementi ir vien izrotājums viņa attēlotajai eklektiskajai pasaulei, kurai ir šķietami vairāk dimensiju nekā ikdienas taustāmajai realitātei. Tieši šīs drosmīgi radītās idejiskās konstrukcijas valdzinās lasītāju.
Drosmīgās izdarības
Lasītāju valdzinās arī mīlestības, neuzticības, iekāres, porno, biznesa bīdīšanas, atriebes un spridzināšanas ainas līdzās vēl daudziem grāmatā aprakstītiem pavērsieniem, kas lielākoties notiek tepat Latvijā. Egīla Ventera rakstniecībai nevar pārmest detaļu trūkumu, jo, lai gan tās brīžiem var šķist pārāk vispārīgas, autora stāsti ļoti gruntīgi iezemēti Latvijas mazpilsētu vidē, tā ir tikai platforma, no kuras Egīls Venters paceļas laikā un sfērās neierobežotajā lidojumā.
Hronoloģiski jaunākā stāsta, kas tapis 2017. gadā un krājumā ievietots pirmais, lakonisms atspoguļo Egīla Ventera atziņu par vārdos ekonomiskas izteiksmes kapacitāti radīt intriģējošu balsi un apjomīgu literāro kosmosu. Lai ceļotu laikā, nav ne jābūt NASA algotam, ne jāraksta zinātniskā fantastika.
Egīls Venters līdz šim ir bijis nepelnīti nenovērtēts autors. Ar Poseidona galvu rakstnieks pierāda, ka ir viens no interesantākajiem mūsdienu latviešu literatūras autoriem. Turklāt viņš diezgan konsekventi ir turējies pie sava īpatnējā literārā uzstādījuma. To varētu mēģināt definēt kā literatūras robežu un dzīves sfēru permutāciju. Egīls Venters uzraksta ne tikai aizraujošu, bet negaidītu stāstu, saslēdzot tādas sinapses Poseidona galvā, kas liek ieintriģēti minēt, kas darās paša autora galvā.
Nav šaubu, ka Egīla Ventera galvā izfiltrēts ne mazums fundamentālu teoriju, reālu pieredžu, psiholoģisku cilvēku vērojumu, kanonisku zināšanu, simbolu utt., lai nonāktu līdz tekstuālajai vienkāršībai, kurā risinās Egīla Ventera drosmīgās izdarības ar tēlu likteņiem un parādībām, kas tiem jāpieredz. Šī ir grāmata, kas ir noteikti jāizlasa, tiklīdz parādās laiks. Un, kad lasīsiet Egīlu Venteru, laiks noteikti parādīsies.