Henrieta Verhoustinska ****
Mihaila Gruzdova interesantākā šīs sezonas izrāde, kurā varas un brīvas personības mūžsenās attiecības ietērptas intriģējošā formā: režisors mēģinājis restaurēt antīkā grieķu teātra melodeklamāciju, ko aktieri (gluži dabiski) mēģina piepildīt ar dzīvu, emocionālu saturu. Viskonsekventāk tas izdevies Ilzes Ķuzules Antigonei, kura ne vien brīnišķīgi tiek galā ar komplicētajām balss modulācijām, bet piešķir savai pozitīvajai varonei (jo brīva cilvēka simbols) arī tādus pretrunīgus vaibstus kā lepnība, arogance un godkāre. Juris Žagars, varbūt dažbrīd par daudz ļaudamies diktatora Kreonta – negatīvā varoņa – raksturošanai, izrādās, lieliski dzied un ar neierasto runas veidu tiek galā pat ļoti labi, ļaujot savam personāžam lūzt pēc dēla nāves. Ieva Segliņa Antigones māsas un Artūrs Dīcis Kreonta dēla lomā ievieš vairāk "psiholoģijas", nekā, iespējams, vajadzētu, it kā uzsverot, ka nosacītā izteiksme ir tāda kā etiķetes prasība, kas ir mokošā pretrunā ar iekšējiem pārdzīvojumiem. Taču vispaliekošākais ir "skaņu celiņš": monumentāla, iespaidīga Alekseja Peguševa oriģinālmūzika, īpaši uzrunājoša kora dziedājumos, liekot vēlēties, lai četru vīru koris – antīkās traģēdijas likteņa iemiesotājs – būtu klāt ne tikai ierakstā, bet arī uz skatuves un lai aktieri dziedātu dzīvajā.
Maija Svarinska ***
Izrāde jāredz. Formas un stila dēļ. Režisors Mihails Gruzdovs ir izdomājis ko jaunu, precīzāk – vecum veco, proti, antīkā dramaturga Sofokla lugu spēlēt atbilstīgi tā laika teātra tradīcijām. Sanāk. Aktieru darbs fascinē. Deklamācijas maniere ir apgūta, manuprāt, perfekti, brīžiem šķiet, ka skanošais vārds ir teju vai sataustāms. Iespaidu spēcina it kā no teksta jēgas dzimušās ķermeņa kustības (Inga Raudiņa). Skaties un domā, kāpēc gan neizmēģināt arī koturnas. Varbūt nudien tā aizmirstā teātra aizmirstais kliedziens spēj pamodināt mūsdienu pompozo pasauli? It sevišķi, kad spēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Antigone), Dieva dota aktrise, vai Juris Žagars (Kreonts), viens no mūsu gudrākajiem aktieriem, vai Ieva Segliņa (Ismēne), kura ar pārliecinošu sīkstumu urbjas savā profesijā, un kad... skan apbrīnojamā Alekseja Peguševa mūzika. Jā, skaists ietērps (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Leonards Laganovskis). Zem tā, kā noprotu, ir domāts skatītājam ieraudzīt savas bailes, savas ciešanas un ilgas, kas raujas uz āru un sauc, lūdz būt saklausītām. Nekā, jo kliedziena nav. Režisora kliedziena.