Paiet dažas minūtes, un spēles noteikumi tiek pilnībā pieņemti. Apvienības Kvadrifrons jauniestudējumā Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris Dailes teātra slavenāko aktieri atveido Guna Zariņa, savukārt teātra kritiķi Līviju Dūmiņu (tagad Pilderi) – Reinis Boters. Viņu attiecības, izspēlētas uz dažāda augstuma podestūras (telpu radījusi Kate Krolle), kas publikai ir apskatāma no dažādiem leņķiem un kas noklāta ar biljarda galda segumam līdzīgu zilzaļu audumu, ir ļoti kaislīgas. Tā ir dzejas drāma poētiskā teātra iedibinātāja Pētera Pētersona garā par mākslinieka un vērotāja, vērtētāja savstarpējo mijiedarbību.
Nezinu, kā sadalīt lugas un inscenējuma Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris autorību starp Klāvu Melli un Rūdolfu Gediņu, taču teksts ir ļoti labs. Lakonisks, ritmisks, koncentrēts. Tajā radītāja aktiera un vērotāja – arī radītāja – kritiķa attiecības tiek aplūkotas kā vienota mākslas lauka dažādas puses.
Spoguļošanās
Līvijas Dūmiņas grāmata Artūra Skrastiņa Spogulija, kuras tapšana ir atainota izrādē, gan izmantota tikai kā fragmentāras iedvesmas avots. Piemēram, ir apspēlētas epizodes, kurās Artūrs bērnībā sevi iztēlojas par autobusa Ikarus vadītāju un kurās vectēvs māca zēnam spēlēt klavieres, savukārt par Artūra mammas nāvi, kas salauza un pārveidoja 13 gadu vecā Artūra personību, izrādē netiek runāts. Pārējais – Līvijas tuvošanās Artūram visnegaidītākajos brīžos – ir Kvadrifrona puišu iztēles auglis.
Noskaidroju, ka iestudējuma veidotāji lugas rakstīšanas laikā nav sarunājušies ar Līviju, bet informāciju par viņu ievākuši no intervijām, tāpēc ir radušies daži pārpratumi, piemēram, par Līvijas darbu telemārketingā (īstenībā viņa strādāja zvanu centrā). Zinu tikai, ka grāmata par Artūru Skrastiņu ir labākais pēdējos gadu desmitos šai žanrā tapušais personības portrets un apskaužama tuvošanās aktiera profesijas būtībai. Ļoti ceru, ka Kvadrifrona iestudētais asprātīgais duelis radīs interesi izlasīt arī grāmatu.
Aktieri Guna Zariņa un Reinis Boters izmanto dažādus teksta raidīšanas paņēmienus – ar mikrofonu un bez (mikrofoni un to garie vadi kļūst par vērā ņemamu rekvizītu), tēlā un ārpus tā. Abus izgaismo Nikolas Suharevas vēso gaismu partitūra, kurā ir gan vertikālas dienasgaismas spuldzes, gan mērķtiecīgi vērsti prožektoru stari. Gunas Zariņas personības jauda nekādā ziņā nav mazāka kā viņas atveidotajam Artūram Skrastiņam, un viņa virtuozi apdzīvo visplašāko emocionālo amplitūdu – no mierīgas iedziļināšanās aktiera radīšanas procesā līdz izkāpinātam aizkaitinājumam, kad kritiķa urķēšanās kļūst pārāk mokoša. Tomēr gan Gunai Zariņai Artūra, gan Reinim Boteram Līvijas lomā, manuprāt, pārlieku bieži jānonāk līdz eksaltācijai, afektam – stundu ilgajā izrādē, šķiet, būtu pieticis ar pāris reizēm.
Var just, ka izrādes veidošanā ir līdzdarbojies kustību mākslinieks Rūdolfs Gediņš – aktieru ķermeņi veic visdažādākos trikus, gan virpuļojot ar mikrofonu vadiem, gan ložņājot un kūleņojot pa un ap podestūru un zem tās. Īpaši iespaidīgas ir personāžu saķeršanās – tiklab verbālas un intelektuālas, kā emocionālas un fiziskas, vienam otru it kā spoguļojot.
Skrastiņš un Mi
Šajā poētiskajā iestudējumā milzīga loma ir Jāņa Šipkēvica mazliet nervozajai un vienlaikus melanholiskajai mūzikai un dziesmām mūzikas režisora Kārļa Tones pielāgojumā. Jau pirmās taktis ar ritmisko vokalīzi, kas atskan pilnīgā tumsā, ievada skatītāju īpašā laiktelpā, kurā top skaidrs, ka tas nav biogrāfiski dokumentāls iestudējums. Dziesmās skan gan Gunas Zariņas, gan Reiņa Botera, gan Artūra Skrastiņa balss – aktieris ir dalījies ar Kvadrifronu savā balss materiālā, un dziesmas ar to ir ieskaņojis mākslīgais intelekts. Mākslīgā intelekta loma kultūras telpā kļūst aizvien nozīmīgāka, un šoreiz tas piešķir atsvešinātu paša oriģināla – respektīvi, Artūra Skrastiņa – klātbūtnes sajūtu.
Izrāde savas poētiskās formas dēļ ir arī noslēpumaina. Uz Artūra Skrastiņa radīšanas procesu priekškars – mazliet! – tiek pavērts, turpretim Līvijas Dūmiņas motivāciju ietiekties aktierdarba serdē Reinis Boters savā iejūtīgi tvertajā personāžā atstāj noslēpumā. Varbūt izrādes veidotāji uzskata, ka šī vēlēšanās uzšķērst mākslas fakta dzimšanas sākumpunktu ir pašsaprotama kritiķa dabai. Taču svarīgākais izrādē Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris ir telpa jautājumiem un atbildēm, kas neizbēgami rodas tās skatītājiem.
ARTŪRS SKRASTIŅŠ NEDRĪKST BŪT NOGURIS
Rīgas cirkā 26.–28.XI, 10.–13.I plkst. 19
Biļetes pārdotas