Pēc iziešanas cauri šai apburtajai istabai nepamet dīvaini smeldzīga sajūta, kāda mēdz pārņemt pēc sapņiem, kurus lāgā neizdodas atsaukt atmiņā, bet nez kāpēc tie šķietas esam bijuši ļoti nozīmīgi. Es ar šo grāmatu piedzīvoju divas mazliet neparastas epizodes. Viena no tām bija pārsteidzoša veiksme. Pavisam negaidīti uzdūros kaut kam jau sen meklētam, proti, pirms pāris gadiem portālā satori.lv man gadījās lasīt dzejas publikāciju, par kuru vēlāk vairs nekādi nevarēju atcerēties, kas bija tās autors. Līdz ar to vairs nebija iespējams to sameklēt, tikai pa galvu malās nojausma par konkrētu dzejoli, kas toreiz mani tik ļoti uzrunāja. Tikai nojausma un noskaņa, nekādas konkrētas rindas, ko ierakstīt google meklētājā, atmiņā neuzausa, un te nu tas ir – T. Treiberga dzejolis Uzrādījumi, un konkrētā noskaņa, kurai attiecībā pret mani piemīt kāds neizskaidrojams pievilkšanās spēks, ir rodama pašā dzejoļa sākumā: "Tie ir lieli, slapji suņi, / kuri izēd murgus / no tavas apziņas stūriem – / viss lievenis nopēdots dubļains, / bet toties tu guli mierīgi./ Tas ir stūra veikals, / kurš agrāk sauca pie sevis tos, / kuriem diena jau tās sākumā / bija zudusi un nederīga." (8. lpp.)
Otra mazliet neparastā epizode saistāma ar Dieva klātbūtni krājumā (protams, apgalvojums, ka tāda tur vispār rodama, var arī izrādīties gluži maldīgs), un tomēr, lasot krājumu, mani neatstāja sajūta, ka tekstos atspoguļotā pasaule, kaut arī izstaro spēcīgas, gandrīz fiziski sajūtamas eksistenciālas sāpes un vientulību, tomēr nav Dieva atstāta, šķiet, ka dzejas cilvēku cauri dažādām pilsētām un daudzo laiku un esamību labirintam pavada un aizsargā kāda augstāka būtne: "Tās ir debesis, kuras tevi / noliek uz kājām, neļaujot nokrist / vai salīkt zem lietus." (9. lpp.) Un jau pēc krājuma izlasīšanas ievēroju, ka uz viena no grāmatas iekšējiem vākiem rakstīts, ka T. Treiberga audiovizuālo kultūru meklējumi apstājušies pie teoloģijas, kā jau norādīju, tas var likt izdarīt maldīgus secinājumus, tomēr es šajā piezīmē redzu apstiprinājumu savai nojausmai par Dieva klātesamību autora tekstos.
Patiešām apbrīnojama ir daudzo laiku un dzīves izjūtu saplūsme T. Treiberga poētikā, šeit līdzās var pastāvēt kaut kur bērnībā sakņojies izmisums, kas nāk līdzi visu dzīvi: "liekas tas turpināsies mūžīgi / tavs cīkstonis / tukšajā sirdspukstu arēnā / tev māj / un klusītēm raud" (10. lpp.), gandrīz vieda zināšana par lietu būtību un neviennozīmīgumu: "veca sieviete ir jauna sieviete / stāsts ir dzejolis" (12. lpp.) vienkārša ikdienišķība: "visvairāk es gribētu / paskatīties kas ir tālāk aiz manis / domāju ka tur nekā nav / tikai tu kas dodies uz darbu" (25. lpp.) un pusaudzisks lepnums: "tu ierosini uzspēlēt šahu / un jau laikus dod man handikapu / spēlējot bez dāmas / manu apvainošanos / aizsedz nakts" (19. lpp.). Šie tik dažādie skatupunkti T. Treiberga dzejā nešķiet karojoši vai pretrunīgi, tieši otrādi, tie organiski sakļaujas un papildina cits citu, veidojot dzejas pasauli, kurā viss var tikt piedzīvots vienuviet un vienlaikus, mirkļos, kuros "Gaisma ir dzīva" (58. lpp.).
Autora rakstības stils nav daudzvārdīgs, tomēr dzejoļos ietvertā pasaules aina un liriskā varoņa pārdzīvojumi atklājas spilgti un nepārprotami, tajā pašā laikā teksti nav nomācoši blīvi vai uzmācīgi, tie nesmacē lasītāju ar grūti izturamu emocionālu intensitāti. Krājumā rodami daudzi apjoma un izteiksmes līdzekļu ziņā nelieli un kompakti teksti, ar kuriem izdevies pateikt ļoti daudz, vienlaikus dodot norādes uz to, kas palicis nepateikts, atstājot lasītājam brīvu izvēli meklēt vai nemeklēt, veidot vai neveidot personisku sasaisti ar to, kas palicis aiz vārdu robežām. Tādi dzejoļi ir, piemēram, „es esmu stūris” (25. lpp.), „Sapņi” (35. lpp.), „Kur parādās pirmā rīta gaisma?” (42. lpp.), „Koks, es saku..” (60. lpp.) u. c. Grāmatā iekļauti vairāki, manuprāt, brīnišķīgi dzejoļu cikli, tostarp: „Pārprastā misija” (14. lpp.), „Pilsēta, kura nebija vainīga pie mūsu saraudātajām acīm” (17. lpp.) un „Tilts” (62. lpp.). T. Treiberga lieliskā prasme rakstīt dzejas ciklus visspilgtāk atklājas tādējādi, ka katrs cikls sevī ietver vienojošu stāstu, piemēram, par Parīzes apmeklējumu (kā tas ir ciklā „Pilsēta, kura nebija vainīga pie mūsu saraudātajām acīm”), kas sākas pirmajā dzejolī un beidzas cikla noslēgumā, tajā pašā laikā katra cikla daļa var tikt uztverta kā atsevišķs, pabeigts dzejolis arī ārpus tā robežām.
Dominējošā T. Treiberga dzejas intonācija ir smeldzīgi skumja, brīžiem ironiska un reizē tāda, kas ietver sevī lielu mieru, tādu mieru, ko gribas salīdzināt ar smaidu pēcpusdienas saulē, kad no gaismas spožuma un rūgtuma brīžiem jāaizmiedz acis. Tas ir smeldzīgs miers, kāds atnāk tad, kad lietu kārtību un pasauli, kā arī sevi kā tās daļu, kļūst iespējams pieņemt bez pretošanās: "Koks, es saku, / atver mizu, es gribu / iekāpt tevī. / Čukstēties ar vāverēm / un smaržot tārpeju / tumsnējo valgmi. / Izdiedzēt mazu pumpuru / pirksta galā / un nosalt, / pienākot ziemas nāvei." (60. lpp.) Brīžiem parādās rotaļīgi bērnišķīga izteiksme: "lidmašīnas ir metāla bibliotēkas / kuras nes sevī tos stāstus / kurus vēl tikai izlasīšu uz nākotnes salvetēm" (9. lpp.) vai "tu iesūcies zemē / un kļuvi / par papīra lidmašīnu / lai atklātu reisu / uz maniem sapņiem" (11. lpp.), cituviet ieskanas gandrīz negaidīta ekspresivitāte: "Cik labi, / ka šorīt līst. / Tu dabūsi lietu. / Tu dabūsi lietu, kuce" (62. lpp.). Tomēr šīs atkāpes no dzejas pamatintonācijas, kaut arī dažbrīd apmulsina, nešķiet neiederīgas vai nevietā, gluži otrādi, tās ir autora dzejas balsi atsvaidzinošas un bagātinošas. Iebildumi man rodas pret atskaņām dzejoļos "mans tēvs izkāpj no vilciena" ( 8. lpp.) un "Papīra kareivis" (41. lpp.). Atskaņas "mērs / zvērs", "nieki / gumijnieki" un "diena / viena", manuprāt, šo dzejoļu kontekstam ir pārāk rīmīgas, ja viss dzejolis būtu valodspēle vai arī vārdu atskaņošana tajā tiktu ievērota konsekventi, iebildes nerastos, tomēr šajos tekstos, jo īpaši "mans tēvs izkāpj no vilciena" pēkšņa vārdu atskaņošana ir tik atšķirīga no kopējās dzejoļa noskaņas, ka tā tiek sabojāta.
T. Treiberga dzeju kaut kādā ziņā gribas nodēvēt par filosofisku, kaut arī tās filosofiskums vairāk ir pastarpināts nekā tiešs, visbiežāk tas pavīd zemtekstos un tajā, kas palicis nepateikts, un tikai retumis rod tiešu izpausmi vārdos: "tā ir / ne visas pārliecības / mums liek kustēt uz priekšu / bet ja tādu nebūtu / mēs kultos kā vāveres / stikla ritenī / kuras savos mazajos prātiņos / ieslēgušas milzīgu / zeltainā šokolādē apviļātu / riekstu" (32. lpp.). Tāpat kā filosofiskums un iespējamās Dieva klātesamības nojausma autora dzejā iezīmējas vairāk pusvārdos un pustoņos, dažbrīd nemanāmi lasītājam tiek atklāta it kā kāda neizskaidrojama, gandrīz maģiska līdzdalība T. Treiberga dzejas realitātē: "un kamēr taisu kafiju / no manas mājas fasādes / kāds nozog numura plāksnīti" (22. lpp.). Dīvainais, pat neticamais tik cieši savijas ar sadzīviskiem sīkumiem, ka nemaz nešķiet apšaubāms, atsaucoties uz grāmatas redaktores Ingmāras Balodes sacīto, "dzejolī mēs noticam tam, kam nenoticētu e – pastā".
Mani kā lasītāju ļoti valdzina šīs daudzās cita ar citu kontrastējošās balsis, kas T. Treiberga dzejā saplūst un sadzīvo apbrīnojami viegli. Šis aspekts manā skatījumā arī galvenokārt atšķir T. Treiberga poētiku no viņa paaudzes debitantu (A. Ostups, K. Zeļģis, A. Viguls) darbiem – daudzbalsīgums, kas nevienu mirkli neliek šaubīties, ka visas šīs balsis pieder autoram pašam. Un tikpat apburoša ir cauri sāpēm, pamestības izjūtai un samierināšanās pilnam smeldzīgumam piedzimusī grāmatas noslēguma dzejoļa pārliecība: "(..) bērzu pumpuri ir tie telefoni, / uz kuriem zvanot, vienmēr kāds pacels. / Pacels un teiks: "Jā, es gaidu tevi mājās."" (67. lpp.).