Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Triepienu ainavu arhitekte. Elzas Sīles izstādes Zaķīšu pirtiņa. Bailes un trīsas recenzija

Elzas Sīles māksla plūst no viena punkta uz nākamo, atkārtojas, atgriežas un strauji aizgriežas neparedzami citā virzienā

Eza Sīle ir Šveicē dzīvojoša latviešu māksliniece, kura, līdzīgi kā vairāki citi viņas paaudzes spožākie autori, biežāk izstādās ārvalstīs, nevis Latvijā. Zaķīšu pirtiņa. Bailes un trīsas ir Elzas Sīles līdz šim lielākā personālizstāde, kurā viņa kopā ar japāņu viesmāksliniekiem Jusuki Muroi un Juku Hotu iztēlojas materiālo pasauli pēc līdzšinējās civilizācijas bojāejas. Tā ir tēma, par ko domājam arvien biežāk un kas no zinātniskās fantastikas žanra kļuvusi par visnotaļ drīz paredzamu realitātes scenāriju. Vienlaikus šis Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā aplūkojamais, blīvi piesātinātais nākotnes organisms ietver arī daudzas tagadnības un šķiet precīzi ilustrējam apziņu, ka daļēji jau dzīvojam "pēc" brīdī. Esam ar šo iznīcības rītdienu saistīti caur savām ikdienas izvēlēm, attieksmi pret dabu, sevi, apkārtējiem, un tā parēgojas, "pamidžinās" (šis vārds šķiet tuvs Elzas Sīles vizuālajai retorikai) mūsu apziņā jau šobrīd.

Formas paradoksi 

Elzas Sīles darbība vienmēr ir bijusi vērsta uz vizuālu struktūru, tehnoloģisku paņēmienu un dažādu zināšanu sistēmu konstrukcijām un dekonstrukcijām. Viņas metode nav viegli raksturojama vai formulējama un pārnesama vārdos, tajā ir kaut kas no apziņas plūsmas, kaut kas no valodas teorijām, radikāla attieksme pret mākslas darba formu un vizuālo gramatiku kopumā. Elzas Sīles mākslai nav sākuma un beigu punktu, tā plūst no viena punkta uz nākamo, atkārtojas, atgriežas un strauji aizgriežas neparedzami citā virzienā. Šīs kompozīcijas man šķiet ļoti precīzi iemiesojam tos kognitīvos apstākļus, kādos mūsdienu cilvēks pavada ikdienu un uztver informāciju: sociālo tīklu rīli, telefona ekrāna skrollēšana, ātri iegaumējamas un tikpat ātri aizmirstamas informācijas druskas, datu pārsātinājums un visuresamība, nespēja nošķirt svarīgo no nesvarīgā, visbeidzot, mākslīgā intelekta ģenerēti vārdi un attēli, kas pirmajā brīdī atdarina cilvēku radīto, taču, ja ilgāk to visu papēta, salūst ar kādu nodevīgu detaļu un pārvēršas hibrīdā.

Apziņas plūsma klasiskā, t. i., sirreālisma, izpratnē tiecās atbrīvot zemapziņas un brīvo asociāciju valodu, savukārt Elzas Sīles mākslinieciskie "kanāli" operē ar apziņas un uztveres līmeni, mūsdienu prāta procesu automātismu. Elzas Sīles darbi atspoguļo mūsu attiecības ar zināšanām un informāciju un realizē to ainavas formā, kas izšķīst daudzos apakšpavedienos. Šai ainavai piemīt vizuāli valdzinoša, pat hipnotizējoša iedarbība, kas liek skatienam maldīties pa labirintiem un slēpņiem. Elzas Sīles darbu struktūra ir sarežģīta, un labirints ir ne vien scenogrāfisks, bet caurvij arī instalācijas iekšējo loģiku. Māksliniece telpisko dažādas lietu un ideju nozīmes, piešķir tām materialitāti un fizisku formu un līdz ar to – jaunas nozīmes pašai materialitātei. Valoda ir vēl viens materiāls viņas paņēmienu arsenālā, ko veidot un modelēt līdzīgi kā skulpturālu objektu. Tas viss savienojas interesantā, bet nebūt ne viegli formulējamā semantiskajā sistēmā, kurā dominē formas paradoksi.

Anarhiskais rotaļīgums 

Viens no pieturas punktiem Elzas Sīles darbos ir plaknes un telpas attiecības, viņa padara krāsu un triepienu par arhitektonisku elementu. Aizraušanās ar glezniecības pamatelementu, tehnoloģiju un izteiksmes līdzekļu paplašināšanu ir raksturīga vairākiem pašlaik aktuāliem Latvijas māksliniekiem, piemēram, Andrim Eglītim un Amandai Ziemelei, kuri katrs savā izpildījumā domā par glezniecību kā telpu. Taču Amanda Ziemele un Andris Eglītis pieturas drīzāk pie modernisma valodas un mazliet romantizējoša skatījuma uz glezniecību kā realitātes paplašinājumu, turpretim Elzas Sīles darbi ir izteikti analītiski un anarhitektūriski, mākslas darba telpu tie veido anarhiski rotaļīgu.

Tam tuvāka ir postmodernistiska plastmasas, cietvielu un lētmateriālu estētika, kam antropomorfiskie un cilvēciskie mērogi ir sveši un neiederīgi. Elzas Sīles refleksija par formu un materiālu ieraksta viņu arī Latvijas formas konceptuālisma tradīcijās, taču bez tā estētisma un pārlieku apcerīgā harmonisma, kas raksturīgs tipiskākajiem šī virziena pārstāvjiem. Izstādē Zaķīšu pirtiņa šīs īpašības ir vēl vairāk izteiktas droši vien tāpēc, ka Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa ļāvusi izvērsties līdz postapokaliptiskas ainavas apmēriem. 1500 kvadrātmetru lielā platība padara to par Elzas Sīles lielāko izstādi un šķiet viens no retajiem gadījumiem, kad māksliniekam ir izdevies sadarboties ar telpas mērogiem, radīt darbu, kas neiesprūst šaurībā vai klaustrofobijā, miniatūros formātos.

Elzas Sīles darbiem ir raksturīgi elementi, kas ir piederīgi glezniecībai (triepiens, krāsa, ķermeniski žesti), taču to izmantojuma veids ir tuvāks arhitektūrai, atgādinot faktu, ka māksliniece ir uzaugusi arhitektu ģimenē un vidē. Tomēr šo elementu savienojums un galarezultāts neatgādina arhitektūras modeli, tas atkal atgriežas pie puantilisma tehnikā darinātam attēlam līdzīgas kompozīcijas, ko veido telpiskots triepiens, krāsa kā viela un matērija. Pastaigājoties pa izstāžu zāli, īsti nav iespējams apiet atsevišķiem darbiem apkārt vai mainīt skatpunktu un aplūkot tos no visām pusēm, kā tas ir iespējams, piemēram, tēlniecībā vai klasiskajā instalāciju mākslā. Līdz ar to Zaķīšu pirtiņa paradoksālā kārtā saglabā arī plakanību, vienlaikus būdama telpā izvērsta. Postmediālais Elzas Sīles mākslā ir nevis sintezējošs, apvienojot dažādu mākslas mediju īpašības, bet drīzāk šīs īpašības saskaldošs, pārraujošs atsevišķās vienībās.

Tas, kas paliks pāri 

Zaķīšu pirtiņas labirints atspoguļo šībrīža pasaules, to balstošo domu, ideju sarežģītību un mūsdienu pasaules izplūšanu uz visām pusēm, tās nepaskaidrojamību. Tas ir mākslas darbs, kas atspoguļo ārpasaules uzbūvi, ārēji racionālu un stingru, taču dziļākā līmenī trauslu un nepastāvīgu. Materialitāte Elzu Sīli interesē gan kā fiziska, pastāvīgi eksistējoša būtne, ko mākslinieks "atdzīvina", piešķirot tai mākslas artefakta statusu, gan arī caur tām īpašībām, kas pretojas mākslinieciskumam un formas cēlumam. Ģipša baltums rada asociācijas ar antīkās mākslas šķietamo pārmūžību, vienlaikus arī iemieso īpašības, kas liek domāt par sterilu, bezpersoniski distancētu vidi. Arhaiskais mijas ar futūristisko. Elzas Sīles darbu teritorija ir starptelpa starp asociāciju (vai skatītāja reakciju), kulturoloģisko nozīmi, mākslinieka pašinterpretāciju un vizuālo formu, kas piemīt kādai sajūtai vai idejai, vai nosacītajam attēlojuma priekšmetam.

Zaķīšu pirtiņa ar nosvītroto apakšnosaukumu (vai antinosaukumu) Bailes un trīsas liek izstādes noskaņai svārstīties starp nopietno un nenopietno, piezemēto un gaisīgo, līdzīgi kā mākslinieces materiālās izvēles. Šis pretrunīgums arī virza izstādes ideju pretī iznīcības ainavai, tam, kas paliks pāri pēc vides katastrofas un cilvēka bojāejas. Darbi atgādina stihiskus priekšmetu sanesumus, kuru apskate īsti nav piemērota cilvēka ķermenim, tā ir māksla bez skatītāja un autora. Elzas Sīles izstāde ir interesants pienesums antropocēna kritikas žanrā, taču pēc izstādes aplūkošanas nepamet mazuma pēcgarša. Tas ir izcili izpildīts uzdevums ilustrēt pieteikto tēmu, taču būtiski nepaplašina diskusiju par šiem jautājumiem, kas, lūk, arī ir negatīvi izplatīta Latvijas mākslas īpašība. Šķiet, ka Zaķīšu pirtiņas svarīgākās ambīcijas ir lielais izmērs, kas vairākkārt uzsvērts publicitātes materiālos, taču kā ilggadējai Elzas Sīles darbu skatītājai un cienītājai gribētos pieredzēt izvēršanos arī satura līmenī.

Eza Sīle
Izstāde Zaķīšu pirtiņa. Bailes un trīsas

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 27.X

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sākas darbs pie Rīgas Filharmonijas projektēšanas

Rīgas domei, pilnsabiedrībai Mark Arhitekti un Mailītis Arhitekti un Kultūras ministrijai (KM) uzņemoties savstarpējas līgumsaistības, aizsācies darbs pie Rīgas Filharmonijas (Nacionālās koncertzāles...

Iznāk grāmata par Rīgas ielām

Jāņa sēta sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Nacionālo arhīvu izdevusi grāmatu Rīgas ielas. Labais krasts. Tās autori ir Edgars Lecis un Inese Grandāne, māksliniece Līga Dubrovska...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja