Lai raksturotu kora nozīmīgo vietu Latvijas kultūras dzīvē un tā starptautiskos panākumus, būtu jāraksta daudz – jāpiemin kaut vai tas, ka koris savulaik - divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados - bija viens no pirmajiem, kas visā Padomju Savienībā pievērsās Baha un Hendeļa sakrālajām partitūrām; ovācijas, kuras tajā laikā kora mākslinieki saņēma Maskavā un Sanktpēterburgā, vēlāk mūziķus sagaidīja arī Zalcburgā, Amsterdamā, Ņujorkā un citur. Šajā kontekstā šķiet pašsaprotama 90. gados paustā Māra Sirmā ideja iedibināt Garīgās mūzikas festivālu, kurā savukārt piecpadsmit gadu laikā pirmatskaņoti daudzi latviešu komponistu lielas formas opusi, ieskaitot Paula Dambja un Pētera Butāna, Andra Dzenīša un Ērika Ešenvalda jaundarbus.
Arī 24. novembra koncerts neiztika bez Latvijas pirmatskaņojuma – muzicējot kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, koris šim priekšnesumam izvēlējās Džona Adamsa vērienīgo trijdaļu ciklu Harmonium. Turpretī koncerta otrajā daļā koris bija atcerējies par tiem oratoriālajiem darbiem, kas pēdējās desmitgades radošajā darbībā bijuši īpaši nozīmīgi, Universitātes Lielajā aulā klausītājiem paverot skatu uz visnotaļ plašu stilistisko un emocionālo diapazonu – no Hektora Berlioza līdz Tan Dunam.
1981. gadā pabeigtais Džona Adamsa Harmonium raksturojams kā uzskatāma un nepārprotami izteiksmīga liecība komponista "klasiskā minimālisma" periodam. Iedvesmu guvis no angļu un amerikāņu literatūras meistaru Džona Donna un Emīlijas Dikinsones dzejas, Adamss te radījis harmonisku, niansētu, plūstošu un neapšaubāmi skaistu mūziku, kuras vēstījums un izteiksmes līdzekļi uzreiz raisīja asociācijas ar slaveno apzīmējumu "stikla pērlīšu spēle" Māra Sirmā vadītā kora Latvija un LNSO sniegums precīzi atbilda Džona Adamsa skaņdarba raksturam un iekšējai būtībai – izsmalcinātie melodiskie modeļi un ritma struktūras brīvi mainīja savus rakursus, ik pa laikam gūstot aizvien jaunu, valdzinošu pavērsienu, kora dziedājums izcēlās ar intonatīvu tīrību un instrumentālu artikulāciju, nezaudējot vokālo krāsu dzidrumu, savukārt orķestrim visā tembrālajā spektrā – no stīgām līdz pūšaminstrumentiem – piemita ar cilvēka balsi salīdzināms vijīgums un noapaļotība.
Pēc šīs nenoliedzami spožās un veiksmīgās interpretācijas jubilejas koncerta otro daļu koris atvēlēja galvenokārt ekspansīvākiem un ekstravertākiem darbiem par Džona Adamsa partitūru, lai gan arī te netrūka iedziļināšanās klusinātu un apgarotu jūtu pasaulē, parādot ne tikai atšķirību starp Johanesa Brāmsa Vācu rekviēma traģikas izlīdzinājumu cikla finālā un Tan Duna Tūkstošgades simfonijas liriskajām lappusēm, bet arī abu opusu poētiskās noskaņas līdzību.
Taču vispirms koris Latvija klausītājiem atgādināja par Karla Orfa skatuvisko kantāti Carmina Burana. Karla Orfa vārds vērtēts pretrunīgi – viņš saukts gan par divdesmitā gadsimta sliktāko komponistu (līdzās Janam Sibēliusam un Igoram Stravinskim), gan arī par iedvesmas avotu vairākiem mūsdienu latviešu mūzikas klasiķiem; gan par lielāko postu viduslaiku estētikas patiesai izpratnei, gan arī par ievērojamu muzikālās izglītības sistēmas novatoru un pilnveidotāju. Lai arī kā būtu, 24. novembra lasījums četrām Carmina Burana daļām aizrāva, liekot noticēt skaņdarba patētiskā un izsmējīgā, dramatiskā un groteskā vēstījuma patiesumam un vērtībai. Kora skanējums šeit izvērtās krāšņs, intensīvs un aizrautīgs, ne mazāk kolorīti spēlējot arī orķestrim, kur papildus uzmanību pievērsa metāla pūšaminstrumentu snieguma precizitāte un izteiksmīgais, izlīdzinātais tonis.
Pavisam citu emocionālo pasauli atklāja Johannesa Brāmsa Vācu rekviēma fināls, kurā koris līdzās patiesi dziļai cilvēcisku pārdzīvojumu atklāsmei uzrunāja arī ar tembrālu piesātinājumu, plūstošu muzikālo frāzējumu un saliedētu saskaņu ar orķestri, līdzīgi kā Adamsa Harmonium interpretācijā, tikai šoreiz jau pavisam citā stilistikā, vokālajām līnijām brīvi pārplūstot stīgu dziedājumā, bet koka pūšaminstrumentu radītajām gaismēnām sabalsojoties ar kora faktūras lineāro skaidrību. Iepriekš dzirdētais mākslinieciskās struktūras un muzikālo nianšu racionāla veidojuma apvienojums ar skaņdarbā ietverto emociju mērķtiecīgu izpausmi bija rodams arī Kareivju kora un Studentu dziesmas lasījumā no Hektora Berlioza dramatiskās leģendas Fausta pazudināšana, lai gan šis priekšnesums vairāk priecēja ar kora vīru grupas radošo spēju atainojumu nekā pašas mūzikas pievilcīgumu.
Ar trim daļām no Tan Duna Tūkstošgades simfonijas (pirmā – Viņpus gaismas, septītā – Antarktika un devītā – Akmeņi) un divām ainām no Leonarda Bernsteina Mesas (Sanctus un Agnus Dei – ar viesmākslinieka Intara Busuļa solo) pietika, lai gūtu priekšstatu par šo oriģinālo opusu tēlainību, dramaturģisko uzbūvi un māksliniecisko saturu un lai atsauktu atmiņā šo darbu Latvijas pirmatskaņojuma atstātos iespaidus piecus gadus senā pagātnē. Arī ķīniešu komponista 1999. – 2000. gada mijai rakstītā simfonija un Kenedija centra atklāšanai pasūtinātā Bernsteina Mesa dēvētas par kontraversālām – Tan Duna veikumam pārmests par kiču un eklektismu, kamēr Leonarda Bernsteina muzikāli skatuviskās liturģijas teksts un pati iecere, saudzīgi sakot, raksturojama kā herētiska. Taču arī šeit jāraksta tāpat kā par Orfa Carmina Burana – Māra Sirmā iedvesmotie un vadītie atskaņojumi abos gadījumos saistīja un pārliecināja – gan 2007. gadā, gan arī tagad, mūziķiem meistarīgi un plastiski atspoguļojot gan Tan Duna mūzikas labākās īpašības – prasmi atrast vēl nebijušas emocionālās nokrāsas un estētiskos parametrus (šeit īpaši atzīmējams orķestra perkusionistu un ģitārista Kaspara Zemīša priekšnesums), gan arī Bernsteina Mesā rodamo aizvien pieaugošo spriego dramatismu.
Koncerta izskaņā atskaņotais Gustava Mālera 8. simfonijas fināls – Chorus mysticus ar Gētes Fausta noslēguma rindām, piedaloties operas solistēm Kristīnei Gailītei un Lienei Kinčai – nosaucams ne tikai par mākslinieciski pilnvērtīgu un aizraujošu interpretāciju, bet arī par vispārinājumu iepriekš izskanējušajai koncertprogrammai un tajā pausto noskaņu un pārdzīvojumu apoteozi. Cildinoši vārdi jāvelta arī tam, ka Māris Sirmais jubilejas koncertu un visu iepriekšējo dienu mēģinājumu procesu vadīja, būdams stipri slims – un tādēļ vēl jo vairāk skumji, ka šis notikums, atsaucoties uz netaisnīgām un novecojušām autortiesību normām, netika dokumentēts ne televīzijā, ne radio, un ka to aplausu laikā pastāvīgi traucēja piedzēruša un garā vāja cilvēka aurošana.
Tomēr priecīgākas izjūtas rodas, iedomājoties, cik daudzi vokāli simfoniski darbi VAK Latvija nākotnē vēl ir priekšā – nav šaubu, ka Tan Duna Mateja pasijas, Hektora Berlioza oratorijas Kristus bērnība vai Karla Orfa kantātes Afrodītes triumfs Latvijas pirmatskaņojumi atbilstu augstiem muzikāliem kritērijiem un šejienes koncertdzīvi vienīgi bagātinātu.