Ironiskā frāze šī raksta nosaukumā pieder asprātīgajai dramaturģes Aivas Birbeles rokai īpaši Ģirtam Ķesterim veltītajā monolugā Vīrietis, kurš gaida, ar kuru viens no populārākajiem savas paaudzes latviešu aktieriem šogad atzīmē 60 gadu jubileju. Pašironiskā stāvizrāde par "novecojuša, bet ne veca" vīrieša un aktiera izaicinājumiem ar neslēptām atsaucēm uz paša Ģirta Ķestera pieredzi šobrīd ceļo pa Latvijas kultūras centru skatuvēm un 8. martā tika spēlēta arī Pierīgā izpārdotā Ulbrokas pērles zālē.
Kapitālismā tā nedara
Ziņa, ka Ģirts Ķesteris aizgājis no Dailes teātra štata, pagājušā gada nogalē labu brīdi skaļi nodarbināja dzeltenos un ne tik dzeltenos medijus. No vienas puses, interneta portālu pārspīlētie virsraksti par "Ķesteri pensijā" precīzi sasaucās ar Aivas Birbeles pravietisko sarkasmu tobrīd jau uzrakstītajā lugā: "Es esmu labā formā! Daru visu, lai izskatītos par divdesmit gadiem jaunāks. Dažkārt uzvaru. Ir gadījies arī zaudēt. Tad man zvana, lai apjautātos par manu veselības stāvokli. 2016. gadā žurnālisti man zvanīja, lai apjautātos: "Esat ļoti novājējis, vai jūsu personīgajā dzīvē ir kāda drāma?" 2021. gadā: "Esat apvēlies vai slims?" Vēl pēc pieciem gadiem zvanīs: "Izskatāties bāls, iesakām pārliecināties, vai esat vēl dzīvs!""
No otras puses, ir grūti neredzēt acīmredzamo – ļoti daudzu Mihaila Gruzdova un Dž. Dž. Džilindžera izrāžu seja, aktieris, kurš vismaz divdesmit gadu augstā profesionālā līmenī bijis starp milzīga teātra repertuāra (gan dramatiskā, gan komiskā, gan muzikālā) galvenajiem vilcējiem, jaunajā Dailē savu vietu nav atradis. Iemesli droši vien ir gan objektīvi, gan subjektīvi. Objektīvi – Jura Žagara lietišķajā vadībā Dailes teātris jau pāris gadu tirgo tikai to, ko var pārdot, un pagaidām pēdējā nozīmīgā Ķestera loma izrādē Farinelli un karalis "pārdevās" tik slikti, ka nenodzīvoja pat vienu sezonu. Un turēt repertuārā nerentablu izrādi tikai tāpēc, ka tajā labs, šī paša teātra ilgstoši "lietots" aktieris labi spēlē galveno lomu… jā, nu kapitālismā tā laikam nedara.
Subjektīvi – arī pats aktieris ir staigājis dažādas takas. Pārsvarā no nevainojami profesionālas kalpošanas visdažādākajiem – nereti arī egoistiskiem un neskaidriem – režisoru mērķiem līdz formā un saturā pārsteidzošām, aizraujošām un neaizmirstamām lomām un atpakaļ. Tomēr diemžēl arī daudz par daudz klīdis pa aizdomīgu seriālu sānceļiem, liekot Džilindžeram kādā 2012. gada intervijā nākt klajā ar skarbu diagnozi: "Pirms gadiem viņš bija paraugs visiem aktieriem – tikai audioreklāmas, neatļāvās spēlēt seriālos, bet vienīgi mākslas filmās, kas ir normāli. Ķesteris bija brends. Tagad brends ir Leons."
Skatoties Vīrieti, kurš gaida, ir neiespējami par visu iepriekšrakstīto nedomāt, jo primāri šis projekts ir skaists kolēģu uzmanības reveranss konkrētajam aktierim. Izrādi veidojusi profesionāla komanda: režisors Gundars Silakaktiņš, scenogrāfs Ivars Noviks, kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa, horeogrāfe Inga Krasovska, komponiste Zane Dombrovska un aktrise Lelde Dreimane.
Jauns spēka līmenis
Interesanti ir vērot, kā aktieris tiek galā ar sev neierastu žanru – tiešu komunikāciju ar skatītāju. Ģirtam Ķesterim bieži raksturīgais atsvešināti distancētais spēles stils, kad aktieris tur skatītāju vismaz izstieptas rokas attālumā, lai neteiktu, ka aiz stikla sienas, šai lomai neder. Toties ļoti labi der Ģirta Ķestera absolūtā skatuviskā humora izjūta un gaumīgā pašironija. Brīžiem gan šķiet, ka pašam aktierim nav skaidrs, kādā žanrā uzvedumam kopumā būtu jāstrādā – kā līdzdziedamai komēdijai, kurā skatītāji solu rindās ritmiski šūpojas līdzi (vismaz Ulbrokas izrādē publika tam īsti neļāvās), vai tomēr kā viegli rezignētai sarunai.
Režisors Gundars Silakaktiņš vairāk gājis pirmajā virzienā, aktieri atbalstot ar dažādiem inscenējuma elementiem. Piemēram, Lelde Dreimane maina efektīgus tērpus un virpuļo mūžīgi sievišķā dažādās variācijas. Asprātīgi oriģināls ir Jēkaba Vilkārša un Toma Markova veidotais datorspēlītes Super Mario lokalizējums Super Ģirts, kurā datorizēts Ķesteris draudīgi bola acis uz vairākiem ekrāniem jau pirms izrādes sākuma un turpmāk ik pa brīdim fonā uzvar briesmoņus, uzķer no gaisa krītošas paģībušas jaunavas un sasniedz arvien jaunu un jaunu spēka līmeni.
Visbūtiskākie tomēr ir brīži, kuros šovs pazūd un paliek tikai aktiera balss un personība. Ar bijušo lomu atbalsīm un pašreizējo dzīves pieredzi. Tāpēc noslēgumā vēl viens citāts no Aivas Birbeles lugas, kas uz skatuves Ģirta Ķestera balsī izskan ļoti smieklīgi, bet patiesībā – ir diezgan objektīvs. Meklējot attaisnojumu savai nespējai pielāgoties gados jaunās draudzenes vēlmei spēlēt "mēmo šovu", izrādes varonis kaislīgi argumentē: "Es nevaru tā vienkārši nospēlēt "tējkannu, kas izsit korķus". Esmu profesionāls aktieris. Man vajag zināt, no kurienes es nāku, kur eju. Kas tā par tējkannu, cik veca, kādā krāsā vai bieži izsit korķus, ja ne – tad kāpēc tieši šodien? Un galu galā – vai tā kanna ir ar svilpi vai bez?! Bet meitene skatās un smaida. Un es spēlēju tējkannu tā, ka mani varētu nominēt Spēlmaņu nakts balvai. Ģirts Ķesteris joprojām var nospēlēt TĀ.
Vīrietis, kurš gaida
Latvijas pilsētās līdz 23.V
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30