Dailes teātra jaunākajai Lielās zāles izrādei – Bertolta Brehta lugas Kaukāziešu krīta aplis iestudējumam Datas Tavadzes režijā – apkārt ir daudz objektīvi nepieciešama fona trokšņa. Bertolta Brehta lugas Latvijā tiek iestudētas tik reti, ka katra reize neizbēgami pieprasa kaut minimāli izglītojoši informatīvu kampaņu. Sākot no Brehta priekšvārda pareizas rakstības (Bertolts, lūdzu!!!) iecīnīšanas Latvijas kultūras telpā, turpinot ar korektiem teātra vēstures faktiem (vismaz divos medijos Kaukāziešu krīta apļa kontekstā parādījās aplama ziņa, ka šis ir pirmais konkrētās lugas iestudējums Latvijas profesionālajā teātrī) un beidzot ar Brehta rakstības un viņa praktizētās episkā teātra estētikas raksturojumu, kas palīdzētu skatītājiem sagatavoties atšķirīgai skatīšanās pieredzei.
Brehtiskie paņēmieni
Gruzīnu režisors Data Tavadze, kurš Dailē strādājis kopā ar starptautisku mākslinieku komandu – komponistu Niku Pasuri, scenogrāfi Ketevanu Nadibaidzi, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku un gaismu mākslinieku Pīteru Smolu –, nes līdzi savu kontekstu. Harismātiskais jaunās paaudzes mākslinieks, kurš vada teātri Tbilisi, aicina lietot vēsturiskos nosaukumus "Sakartvelo" un "kartveli" "Gruzijas" un "gruzīnu" vietā, ar labiem panākumiem iestudējis vairākas izrādes Vācijā, no tām vismaz divas par kara atstātām traumām izdzīvojušo cilvēku apziņā. Pirmo reizi ķēries pie Brehta, bet ar zināmu misijas apziņu, jo Tavadzes vecmāmiņa Iza Gigošvili spēlējusi Gruši leģendārā teātra notikumā – izcilākā XX gadsimta otrās puses gruzīnu režisora Roberta Sturuā 1975. gada Kaukāziešu krīta aplī Šotas Rustaveli teātrī Tbilisi.
"Tas ir vilinošs uzdevums māksliniekam. Vajadzīgs vai nu klusināts sēru maršs, vai jautra sēru deja," tā lugā Kaukāziešu krīta aplis saka Mūks groteskajā galvenās varones Grušes kāzu ainā. To varētu pārfrāzēt un attiecināt uz Brehta lugu iestudēšanu kopumā – tas ir vilinoši, bet arī sarežģīti, jo parastais ir jāspēlē neparasti un otrādi. Būtu neauglīgi apgalvot, ka Brehta darbi būtu iestudējami, tikai obligāti respektējot autora proponētos principus, tomēr teātra prakse rāda, ka, šos principus neievērojot, dramaturģija sāk pretoties. Brehts nav ne psiholoģisks, ne reālistisks autors, pārmiesošanās un iejušanās te nederēs, emocionāla līdzjušana nav paredzēta. Visu Brehta lugu mērķis ir daudzos un dažādos veidos atsvešināt skatītāju no tā, kas ir redzams uz skatuves, liekot saprast, ka notiekošais ir teātris, spēle, līdzība, stāsts par kādu notikumu ar noteiktu morāli un vienlaikus izklaidējošs.
Dailes teātra izrāde kopumā liecina, ka režisors Data Tavadze ir neapšaubāms profesionālis, kurš ne tikai, primitīvi izsakoties, zina, ko dara, bet arī ir spējis mobilizēt un iedvesmot aktieru ansambli vienotam mērķim. Tehniski ar brehtiskajiem paņēmieniem te viss ir kārtībā. Darbība risinās tādā kā padomju kultūras nama zālē, kuras fonā ir skatuvīte ar neslēpti butaforiskām dekorācijām, rāmējumu un mainīgiem priekškariņiem (viens no kanoniskiem episkā teātra paņēmieniem). Ik pa brīdim fonā parādās uzraksti, kas informatīvi un komentējoši piesaka ainas vai dziesmas. Izrāde ir fiziski dinamiska, vairākas izteiksmīgas mizanscēnas, piemēram, Grušes ceļš kalnos un pāri tiltam, ir vienlaikus nosacītas un konkrētas.
Emocijas un reakcijas
Brehta lugas plašais personāžs izrādē sadalīts starp desmit aktieriem, neatšifrējot programmiņā konkrētas lomas. Arī tas labi der atsvešinājuma estētikai, jo lomas tiek neslēpti mainītas, tādējādi vēlreiz uzsverot, ka notiekošais ir spēle, izrāde izrādē. Tomēr aktieru ansamblis spēlē vismaz trijos dažādos veidos.
Pirmā grupa ir daudzo mainīgo figūru plejāde, ar ko galvenā varone Gruše sastopas savā ceļā un ko aktieri realizē enerģiskā izkāpinājumā. Katrīna Griga, Toms Veličko, Niklāvs Kurpnieks, Mārtiņš Upenieks un Kārlis Arnolds Avots precīzi, tomēr brīžiem vēl diezgan mehāniski seko režisora dotajam fiziskajam zīmējumam (piemēram, sadzīviskas norises vairākkārtējs atkārtojums vai konkrētas rakstura īpašības tipizācija), savukārt Kaspars Dumburs jau trešajā izrādē (skat. arī Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu un Kur pazuda valsts) neslēpti priecājas pats par savu līdz detalizācijai izkopto, no lomas uz lomu nemainīgo māžošanos. Robeža starp konsekventi teatrālu spēles veidu un bezgaumību te dažbrīd ir ļoti šaura. Toties spožu brehtiskā teātra meistarklasi demonstrē Ilze Ķuzule-Skrastiņa gubernatora sievas un Grušes vīramātes lomās – zibenīga pretēju emociju un reakciju savienošana, raksturs un tā novērtējums, ironija un morāle. Ne velti aktrises biogrāfijā ir arī Gruše – Pētera Krilova 2007. gada Kaukāziešu krīta aplis teātrī Skatuve ar jaunajiem aktieriem ir viens no visu laiku interesantākajiem Latvijas teātra "Brehtiem".
Šai kolektīvajai grupai principiāli individuālu opozīciju veido Milēnas Miškēvičas Gruše, sākumā ar lelli, vēlāk – ar īstu bērnu Emīla Juhana Bahmaņa izpildījumā pie rokas. Jaunā aktrise ar mierīgu pārliecību atklāj spēcīgu un atšķirīgu personību, kuru sākumā virza tikai krietna cilvēka godaprāts un instinkts, bet beigās jau apzināta spēja rīkoties un arī ziedoties. Sarkanā kleitiņā, nodilušiem zābaciņiem un vaļā matiem – šī Gruše ir neparasti pievilcīga un viegli iemīlama būtne.
Savukārt trešā "grupa" ir Artūra Skrastiņa Dziedonis un Vitas Vārpiņas Azdaks, ar kuriem izrādē saistās konceptuāli interesantākais režisora jaunpienesums lugas interpretācijā. Viņi abi šķietami spoguļo viens otru, un abi kādā brīdī ir autori. Varbūt melnā mēteļa un briļļu līdzību ar paša Brehta jaunības fotogrāfijām es tikai izdomāju, bet tieši šādā veidolā Vita Vārpiņa skatuves pustumsā izrādi sāk. Režisors mainījis Brehta lugas oriģinālo prologu. Satīriskas divu gruzīnu kolhoznieku grupu diskusijas vietā Data Tavadze piedāvā vairākus Brehta dzejoļus no cikla Kara dziesmas/Kriegsfabel, ko izteiksmīgi runā aktrise, kura otrajā cēlienā kļūs par dzīves spēlmani Azdaku. Savukārt Artūra Skrastiņa Dziedonis pirmajā cēlienā ir atturīgs notikumu vērotājs un fiksētājs, bet otrajā – aktīvs līdzdalībnieks.
Ir gan vēl ceturtā grupa – četri mūziķi kā tapieri visu izrādes laiku muzikāli pavada spēles laukumā notiekošo. Nikas Pasuri mūzikas intonatīvā daudzveidība ir neapstrīdama mākslinieciska pašvērtība, bet brehtisko songu funkciju gan tā neveic. Dailes teātra izrādē mūzika drīzāk ir atmosfēras veidotāja un vienotāja, nevis provocētāja, darbības fragmentētāja vai vērtētāja.
Kopumā tomēr mazliet pārsteidz Datas Tavadzes izrādes laikam taču apzināti iecerētā abstrakcija. Kaut arī režisors intervijās stāsta, ka viņa izrāde nav par karu un ka lugā ir daudz komiskā, Dailes teātra izrāde primāri tomēr ir filosofiska līdzība par karu kā tādu un cilvēka nepievilcīgo dabu jebkurā laikā un telpā. Ar to, kas pašlaik notiek tepat blakus, izrādei tieša sakara nav. Arī smiekli pirmizrādes vakarā zālē gandrīz nebija dzirdami, grūti spriest, vai nebija arī iecerēti.
Negaidīti jādomā, ka tad jau divas citas savstarpēji ļoti atšķirīgas un mākslinieciski nebūt ne nevainojamas Latvijas izrādes, kas dažādu iemeslu dēļ ir izraisījušas plašu sabiedrības rezonansi, – Alvja Hermaņa Post scriptum un Elmāra Seņkova Ričards. Nekā personīga – ir daudz brehtiskākas gan pēc formas, gan gara. Arī tajās ir izmantoti dažādi atsvešinājuma paņēmieni, un tās uzstājīgi un aktīvi liek skatītājam domāt par izrādes veidotāju pozīciju un formulēt pašiem savu viedokli sabiedrībai aktuālos jautājumos, piekrist vai nepiekrist, apšaubīt, strīdēties, sašust, protestēt. Datas Tavadzes Kaukāziešu krīta aplis šajā ziņā neprovocē nemaz un pilnībā atbilst pašu veidotāju pieteiktajam žanram – poētiska leģenda.
Kaukāziešu krīta aplis
Dailes teātrī 14.IV plkst. 19, 15.IV plkst. 18, 11., 12.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–37