Ziedošās ciešanas. Ulbergas grāmatas Zaļā vārna recenzija

Nav lasījuši arī citu latviešu mūsdienu autoru darbus. Tātad grūts uzdevums - pastāstīt par kaut ko pilnīgi nezināmu tiem, kas par ziloni (latviešu literatūru) pēdējā laikā spriež, paši būdami aptaustījuši labākajā gadījumā kādu mazu daļiņu lielās būtnes.Tāpēc jāsāk ar, hmm, tādu kā vērtības pierādījumu - Zaļā vārna ir viens no pēdējā Rakstnieku savienības un mecenāta Raimonda Gerkena rīkotā latviešu oriģinālliteratūras konkursa apbalvotajiem darbiem. Tātad atzīta ne tikai šaurajā rakstnieku lokā, to par lasāmu atzinis arī biznesmenis. Bet nu jau es sāku aizvirzīties no tēmas, vai ne? Par daudz uzmanības visādām marginālām vēsmām, labāk runāšu par pašu romānu.Un ko sacīs kaimiņi?Vide, sabiedrība un, jā, arī literatūra formē mūsu domāšanas veidu. Bet reizēm arī ataino to. Spilgtākie atainojumi, kas trāpījuši uz tābrīža «nerva», izpelnās ilgmūžību. Zaļā vārna ir mūsdienīgs turpinājums Rūdolfa Blaumaņa Purva bridējam, parādot, kas tālāk notiek ar sievieti, kura noliek savas vieglās dienas. Nē, šoreiz ne dzērājam un plencim par apsmieklu. Sev pašai. Par būtni, kurai vislabākais apzīmējums ir «latvju cietēja» (termins palienēts no portāla calis.lv diskusijām). Viņa cieš jau no bērnības. Cieš, jo ir nesaprasta, nemīlēta - vai vismaz iedomājas, ka ir. Tik nemīlēta, ka nemīl pati sevi un pakļauj sevi dažādām nepatīkamām pieredzēm. Ieliek sevi būrī, piemēram. Pati savām rociņām. Un tad klapējas ar tām rociņām pret restēm, klapējas, līdz nagi asinīs, spalvas pajukušas un galvā putni. Perfekts attēlojums tam, ko ikdienā sastopam nu jau pat pārāk bieži - sievietes, kas pacieš dzērājus, kas pacieš sitējus, kas pacieš emocionālos varmākas. Pacieš un cieš no tā, ka pacieš. Paradokss, vai ne? Taču pastāvošs. Jo «vieglās dienas», kā varētu saukt brīvību, ir nepiedienīgas un neizprotamas, tā mūs māca vēl šodien. Vēl joprojām cieņā ir frāze: «Ko citi padomās, ja es...»Spogulis izaicina skatītājuKristīne Ulberga šo vājo būtni ir parādījusi visā tās trauslumā un spītībā. Parādījusi kā dzīvu. Ar visu kaitinošo vaidēšanu un nevēlēšanos redzēt sevi pašu. Ar visām bailēm no brīvības, īstas brīvības. Un alkām pēc tās. Alkām, kuras ir traģiskas tieši tāpēc, ka varone neuzdrošinās tās piepildīt. Tad labāk izdomāt latvisku trusi Hārviju - Zaļo vārnu. Viņa lai iedrošinās.Bet šajā kaitinošajā dzīvīte ir savs šarms, jēga un pat spožums. Pirmkārt, tas ir īpašais autores talants atainot šo dzīvi, otrkārt, kā nu jau nācies dzirdēt ne reizi vien, šī grāmata ne tikai ataino, bet arī rosina. Rosina pamanīt būri sev apkārt. Rosina pamanīt, ka arī otrā pusē restēm ir pasaule. Rosina noticēt, ka Zaļā vārna nav vienīgā, kas drīkst pa to staigāt. Protams, tekstā gadās pa klišejai (neiejūtīgais ārsts, neko nesaprotošais vīrs), bet tās iederas kopumā. Alūzijas par Kurta Vonnegūta Kaķa šūpuli gan mani drusku kaitināja un šķita pārspīlētas, tomēr kopumā grāmata ir visnotaļ interesanta.Triviāli, ka tā saku, bet Zaļā vārna būtu jālasa. Būtu jālasa sievietēm un pusaudzēm. Jo Rūdolfa Blaumaņa vieglo dienu nolicēja Kristīne mūsdienās ir iedzīvojusies jaunā tēlā, kā rādīja salīdzinoši nesen Latvijas Nacionālajā teātrī uzvestā Māras Zālītes luga Hotel Kristina, kuras beigās skatītāji parasti balsoja par to, ar kuru meitenei jāpaliek kopā. Redz, izvēle nez kāpēc mums, sievietēm, parasti tiek piedāvāta starp diviem sliktiem variantiem - tīkams, bet sadzīvē nederīgs vai vienaldzīgs, toties bagāts un jauks. Aizmirstot, ka sieviete ir vērtība pati par sevi un ne vienmēr izvēlēties var un vajag tikai starp diviem ļaunumiem.Ja nu tas nešķiet pašsaprotami, ir jēga izlasīt Zaļo vārnu un vismaz aizdomāties par to, ka būris, lai cik skaistā vārdā to nosaucam, ir un paliek būris. Un brīvība, lai gan izskatās bīstama, ļauj paplest spārnus lidojumam.