Maija Svarinska @@@
Traģikomēdija Svinības vēstī par vienas ģimenes dzīvi, kas ārēji ir cildeni glīta, bet iekšēji pūst. Diemžēl Dailes teātra izrādei ir līdzīgs koptēls. Kur vien paskaties – skaistums. Mārtiņš Vilkārsis, piemēram, ir izveidojis greznu māju art nouveau stilā. Arī Ilzes Vītoliņas kostīmi sacenšas smukumā. Savukārt mūziķi Gints Žilinskis, Bruno Priekulis un Tālis Gžibovskis lutina mūs ar dzīvo mūziku, kuras pavadībā aktieri ik pa laikam aizrautīgi dejo (horeogrāfe Inga Krasovska). Bet iznākumā – tukšums. Stāsts par tēvu jubilāru, kurš daudzu gadu garumā ir seksuāli izmantojis savas meitas un dēlus – viena atvase pat izdarījusi pašnāvību –, un par to, visu zinādama, ir klusējusi māte –, tā arī nepārkāpj glamūra tusiņa rāmjus. Es saprotu, ka režisors Aleksandrs Morfovs ir gribējis uzsvērt – lūk, kā esam pieraduši dzīvot labklājības plīvura aizsegā, taču viņš nav atradis tos akcentus, kas izsistu tā saukto ceturto sienu, un tādējādi tuvina mūs šai liekulīgajai sabiedrībai, proti, ļauj izjust kritienu melnajā aizā. Žēl brīnišķīgo aktieru, sevišķi Artūra Skrastiņa un Laura Dzelzīša: neviens tēls neraisa līdzpārdzīvojumu. Divi āboli kopējam krāšņumam, viens – visiem aktieriem.
Undīne Adamaite
Visvairāk baidījos, ka izrādes beigās, aplaudējot līdzi lipīgajai melodijai, zāle (līdz pēdējai papildvietai pilna) celsies kājās. Par laimi, tā tomēr nenotika. Tas jau būtu pārāk ciniski, lai gan, iespējams, tieši loģisks un likumsakarīgs punkts neadekvātajai, lai neteiktu – amorālajai, situācijai, kas Svinību laikā valda starp zāli un skatuvi. No Vinterberga stindzinošās ģimenes skeletu izkratīšanas tēva jubilejas vakariņās ir sanācis visumā lustīgs gabals. Sekss, rasistiski melni jociņi, glīti uzcirtušies iemīļoti aktieri, smalku ēdienu nosaukumi, dzīvā mūzika – skatītājs ir pa īstam priecīgs! Tikai drusku jāpiever ausis uz neiederīgām runām par izvarotiem bērniem un pašnāvību izdarījušo māsu. Teātris Svinības piesaka kā traģikomēdiju. No "traģi" tajā, manuprāt, nav nekā, no "komēdijas" – viss pārējais. Manuprāt, režisors ir pārāk aizrāvies ar īstas viesību atmosfēras radīšanas à la Kusturica un netiek vairs atpakaļ pie jēgas. Pamatīgi ir pastrādājusi (bez ironijas) horeogrāfe Inga Krasovska, iekustinot visus "čūskiņā" un citās dzimšanas dienas baļļuka izdarībās. Ļoti smuka, tiesa, pārāk līdzīga Karmenas scenogrāfijai, ir arī Mārtiņa Vilkārša bilde. Man trūkst padoma, cik "ābolīšu" ir pelnījusi šāda eksistenciāla "popsa". Aktieri ir šī mulsinošā režijas slazda ķīlnieki.
Tiklības josta
gan būs arī aplausi!
Blende