Spēlmaņu nakts žūrijas aptauja. Briedums, talants un darbs

Atis Rozentāls: " ... līdz visā skatītāju zālē izvērstā traģēdijas mēroga Vladislava Nastavševa Asins kāzās. Man šķiet, ka šosezon ir tiesības runāt par mērķtiecīgu režisoru vēlmi ar lielo formu uzrunāt lielu skatītāju loku...." - - - - - - - - - - Kā? Vai "režisoru vēlme ar LIELO formu uzrunāt LIELU skatītāju loku" attiecas arī uz Nastavševa Asins Kāzu interpretāciju, kas patiesībā ar LIELO formu uzrunā MAZU skatītāju loku, skaitā 160, lielam skatītāju lokam paredzēto lielo zāli ekstravaganti paturot tukšu - respektīvi - teātrī, kas pēc definīcijas ir RĀDĪŠANAS un SKATĪŠANĀS [no vārda skatuve!] māksla - Nastavševs nelaiž iekšā SKATĪTĀJUS??? Bet Radzobe to apzīmē par "oriģinālu telpas traktējumu"; Uzula-Petrovska tur saskata "režisora briedumu"; Ulbertei, izrādās, lielās formas izrādei pat nav svarīgs "skatītāju skaits"; un Gulbei likās, ka Nastavševs ar "minimāliem līdzekļiem panācis satricinošu iespaidu."

Silvijas Radzobes 3 raksti par tv darbu un seriāliem Satori.lv tapuši sadarbībā ar lattelecom Sevišķi apmaksātiem, "kritiķis arī ir cilvēks", mums katram ir kāds stimulators, nevajag liegties, nav vērts...

" Elmāra Seņkova pirmā lielās zāles izrāde pirms dažiem gadiem nebija veiksmīga, turpretim Mežapīle NT ir skaista uzvara, kura tik efektīga diez vai varētu būt mazajā zālē." ( šeit, šobrīd ) Es piemetinātu, lai izteiktu skarbi emocionāli filozofiskās izrādes būtību: smuka, daiļa, glīta, glīša, izskatīga, un apēdod dienišķo kūciņu, piedzerot glāzīti amaretto ( iztēles glezna). " Režisors ir precīzi uztvēris lugas objektīvo absurditāti, kas izpaužas ikdienišķo norišu līmenī un ko varētu saukt par sadzīvisko vai, labākajā gadījumā, par sociālo absurdu, un kam piemīt diezgan liels, lai arī maz jauna atklājošs satīriska atmaskojuma jeb nosodījuma lādiņš. Seņkovs dažās ainās ir mehanizējis lugas varoņu kustību un fizisko darbību partitūru, padarot tos līdzīgus marionetēm. Piemēram, aktieri pusdienu skatā nostājas rindā frontāli pret zāli, sarunājas, neklausoties citos, bet vēršot skatienus uz publiku, un neslēpti tēlo ēšanu – no tukšiem šķīvjiem. Marionetiskuma tēma turpinās, personāžiem pārvietojoties pa skatuvi taisnās līnijās. Izrādei (gan mazākā mērā nekā lugai) raksturīgs arī melnais humors, kas parādās divu gados cienījamo galveno varoņu – Bruno un Silvijas – senilajā uzvedībā, neadekvātās reakcijās uz notiekošo un apkārtējo nesekmīgajos centienos cīnīties ar šo vecuma trakumu. Fakts, ka Silvijai ir 88 gadi, bet Bruno – 85, uzsver tēlotās sabiedrības totālu novecošanos, nākotnes perspektīvas trūkumu. (-) Ienāca prātā: par to pašu, skatoties nākotnē, 2002. gadā "Revidentā" runāja arī Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris, interpretējot Nikolaju Gogoli absurda stilā, kuru radīt palīdzēja naturālas vistas un ne-naturāls gailis. SATORI 2014.08.08 " Uzteiksim s.r. spēju taupīt, kad nevajag, neuzrakstot nosaukumu "Mans nabaga tēvs" " Arī Laurai Grozai-Ķiberei lielā zāle nesagādā galvassāpes, par to liecina DT Frankenšteins." Piemetinu : Ar Daini Grūbi, kas bija diskutabls Batterflei, jo tikai nejēga spētu noticēt, ka mūsu priekšā ir sieviete, Žagars tic, un, vispār, abi ir iekārojami čaļi, kas, manuprāt, spēj raisīt iekāri ne tikai sievietē. Toties "Ziloņcilvēka" Egona Dombrovska pārcilvēciskos emocionāli-fiziskos pūliņus atstāj kā pašvērtību, bez plai nesaprastu lielu daļu teksta, kādēļ, konkrēti, nepārprotami, neatstājot skatītāja vaļā darbu, kas jāpadara režisorei, pirms steidzas uz nākamiem, iepriekš jau sašķītiem lauriem. " bezmaz pirmo reizi teātros radoši izmantots video – vairs neilustrē, bet rada priekšstatu par noslēpumainu paralēlo pasauli, piemēram,Makbetā LNO. " SATORI: "Tā kā šo operu nekad agrāk nebiju redzējusi, mani pārsteidza ceturtā cēliena spēcīgais patriotiskais motīvs, kādu neatrast Šekspīra lugā. " Tātad s.r. nevarētu būt ielūkojusies You Tube un laimīgā kārtā pat nenojauš par, piemēram, Širlijas Verettas lēdijas Makbetas interpretējumu un vokālo sniegumu, iespaidu kolekcijā neeksistē arī, piemēram, Jāņa zariņa iestudējums mūsu pašu operā ar Pēteri Grāveli un Žermēnu Heini-Vāgneri galvenajās lomās ar Aleksandru Viļumani pie diriģenta pults. Tā kā tolaik vēl neprofesorei ir 25/26 gadi, tad lieki būtu vaicāt, ko viņa darīja vācu laikā. Kas s.r. spēj skart visdziļāk, runāts tik daudz, ka neatkārtošos. ( tur varētu eksistēt, kā grūti, bet nav neiespējami pierādīt,-politisks pasūtījums, jo vārda meistare darbojusies arī Lemberga k-ga sponsorētā laikrakstā). " Izrādes par vientulību un veidiem, kā ar to tikt galā, ļoti plašā izjūtu gammā no rekviēmiskas žēlošanās līdz aicinājumiem sadzīvot ar to vai – retāk – sacelties, apliecinot savu joprojām nezudušo "es", lai arī dzīve un līdzcilvēki tevi noraksta. " Dzīve un līdzcilvēki. Jā s.r. ir tieši tik gudra/ slīpēta, lai nekad nepateiktu : ŠĪ valsts un metodiski izveidotā iekārta, "līdzcilvēki"- šajā gadījumā pati s.r. ar kliedzošo netaisnību un zvēriskumu, ar kādu izkārtojas šodienas latviešu teātrī, kura vēsturi pārzina margināli. " Tie ir uzvedumi par veciem cilvēkiem, "bijušajiem" "... Trīszvaigžņu ordeņa kavalierei patlaban 66/ 67, vidējais mūža garums Latvijā pieaug, vēlēsim s.r. Saules mūžu, ilgi smelgt latvju druvās un sagādāt prieku ik katram vienam teātra mīļotājam.

Skroderdienas un Saplēsto krūzi ignorēt no kritiķu viedokļa ir klaja vienaldzība. Par latviešu klasikas iestudējumiem tie liecina ne to labāko. Un TV ir nesalīdzināmi apjomīgāka auditorija, kurā piedalās visa Latvija. Vēlamies ignorēt to, lūdzu! Tikai, vai tā ir godīga attieksme? Latviskā identitāte uz skatuves, tie nav Ušakova kaķi, kas runā divās valodās. Tā ir tradīcija klasiskās latviešu literatūras atainojumā. Vēl ir ļaudis, kuriem ir jausma, kas tas ir. Cienījamajai kritiķei par vecu ļaužu problēmām nevajadzētu Brodski/Barišņikovu ierindot vienā komplektā ar visos laikos privileģēto komjaunatnes un partijas sekretāra, arī noliktavas pārziņa, tagad jau mūža stipendiāta ģimenes ordeņoto, priviliģēto statusu kādā teātrī, kas kundzes jubilejai izvēlas "norakstīto veco ļaužu un vientulības" bēdu stāstu. Brodskis/Barišņikovs ir pilnīgi cits stāsts, ja apjēdzam to, kas ir disidenta likteņstāsts. Bet tas, ka kultūrkorupcija Latvijas kritiķu aprindās ir veicināta un stiprināta, to varam redzēt pēc tā, kur kritiķe piever acis. Diemžēl pieredzēts, ka savu draugu pulciņā izpaliek vērtējums pēc visstingrākajiem kritērijiem. Kāpēc kritiķi SR nav skāris stāsts par vecumu un vientulību tieši viņas ģimenes draugu atainojumā? Tad, kāpēc SR neatklāj, kāpēc konkrētais stāsts nav skāris viņu? Atvainojiet. kritiķes draugu būšana te spēlē lomu? Ja tā, tad ne visai godīgi.