Piedzīvojušas renesansi līdz ar hipsteru subkultūras uzplaukumu, bārdas pašlaik ir ļoti modē. Maskulīnais aksesuārs grezno arī jaunā rakstnieka Jāņa Joņeva un režisora Mārča Lāča seju. 18. aprīlī Dirty Deal Teatro būs pirmizrāde viņu kopdarbam – izrādei Bārdas, kas sola atklāt skatītājiem vīriešu attiecības ar varu, tradīcijām un kompleksiem.
"It kā absurda un bezjēdzīga vīrišķības izpausme," pašlaik par teju kulta statusā iecelto sejas apmatojumu spriež Jānis Joņevs. Tomēr viņš atzīst, ka tas ir jauks simbols, vizuāli, taktili interesants, tāpēc bārdām topošajā izrādē atvēlēta galvenā loma. Melnās komēdijas ideja radusies režisoram Mārcim Lācim. Viņš, darbojoties apvienībā Umka.lv un iestudējot izrādes vairākos Latvijas teātros, savdabīgā veidā attīstījis dažādus eksperimentus leļļu jeb objektu teātra jomā. Režisora darbu mērķauditorija ir pieaugušie, par to liecina arī norāde – "Līdz 16 gadu vecumam izrādi skatīties neiesakām". Pirms vairākiem gadiem Nacionālajā teātrī Mārča Lāča režijā tapuši divi ievērības cienīgi nedaudz provokatīvi iestudējumi Novakars. Kopsavilkums un no Kārļa Skalbes pasakām kopā ar režisoru Regnāru Vaivaru atvasinātais Skalbi un valdi, pagājušajā pavasarī Dirty Deal Teatro pirmizrādi piedzīvoja Medījums. Agrāk izrāžu dramaturģiju lielākoties veidojis pats Lācis, taču šoreiz viņa vīziju tekstā palīdzējis pārvērst Jānis Joņevs.
Stāsts ir par melno bārdu diktatūru, tajā darbojas dēmons Melnais Bārddzinis un slepenpolicisti, kas moka tos, kuriem nav bārdu, un tad kādā brīdī kāds pakaras bārdā – izrādes dramatisko sižetu īsumā apraksta Joņevs, kura radītajā tekstā jūtamas antiutopiskas idejas. "Ja mēģina to saistīt ar aktualitātēm (kas obligāti nav jādara), tur ir cilvēku ilgas pēc autoritāra režīma, cīņas un skaidrām vērtībām." To, kāpēc pasaulē ik pa laikam uzvirmo attiecīgs noskaņojums, Jānis Joņevs pamato ar teoriju par saglabājušos aizvēsturisko enerģiju, kas agrāk izlietota, bēgot no mamuta vai skrienot tam pakaļ: "Tā ir jāizliek kaut kādās agresīvās darbībās, bet nav jau pret ko īsti sacelties." Tomēr lugas autors bilst, ka izrāde pārāk neieslīgst sociālpolitiskās tēmās. "Tā tomēr ir tāda pasaciņa, fantāzijas pasaule." Atšķirībā teju no "latviešu kulta romāna" statusu ieguvušās Joņeva debijas literatūrā Jelgava 94 Bārdas nepārstāv "radošo dokumentālismu" un tapušas bez konkrētiem prototipiem un reāliem atgadījumiem. Tie, kurus interesē dokumentālākas Jāņa Joņeva pārdomas par varas tēmu, var tās izlasīt esejā Rakstnieks starp patiesību un varu, kas marta beigās publicēta literatūras un filozofijas izdevuma Punktum interneta vietnē.
Grūtākais žanrs
Jāņa Joņeva literārā karjera līdz šim saistāma ar diviem darbiem – pseidodokumentālajām piezīmēm par 90. gadu pusaudžiem un subkultūrām grāmatā Jelgava 94 un nesen iznākušo bērnu grāmatu Slepenie svētki, kura tapusi pēc mākslinieka Reiņa Pētersona ierosinājuma. Joņevs atzīst, ka, tieši Mārča Lāča pierunāts, šoreiz pieķēries diviem sarežģītiem žanriem – dramaturģijai un komēdijai, kuru viņš nodēvē par grūtākā žanra pašu grūtāko apakšžanru. "Vienā brīdī izmisu, ka nekas nesanāks, bet kaut kā teātris visu paņēma savās rokās," viņš stāsta par lugas tapšanu. Visgrūtākais esot izdomāt, kas notiks, bet Bārdu sižets attīstīts ātri. "Nozīmīgākās lietas var rasties, ejot pa ielu." Bet ja aizmirstas pierakstīt? "Tad sevi mierinu, ka nav bijis nekas svarīgs," par stāstu izdomāšanas procesu saka rakstnieks. Bārdu tapšana gan nav bijis nekāds vientuļnieka darbs. Joņevs atklāj, ka ļoti ieklausījies režisora domās. "Es nezinu, vai tur ir ievēroti visi dramaturģiskie likumi, bet, kā Mārcis saka, – tas jau tāds panku teātris." Izrādes noskaņu varot raksturot kā delartisko komēdiju, varbūt burlesku, kura risināta vizuāli minimālistiskā vidē. Iestudēšanas process pilnībā nodots režisora rokās. "Esmu bezatbildīgs," ironizē Joņevs un atklāj, ka pašam sanācis apmeklēt vien trīs vai četrus iestudējuma mēģinājumus. Tomēr teātra vide viņam nav pilnīgi sveša. "Esmu kādreiz strādājis par tulku ārzemju trupu skatuves māksliniekiem, daudz naktīs sēdējis aizskatuvē un uz skatuves," sev pazīstamo teātra romantiku iezīmē rakstnieks. Atšķirībā no dramaturga Laura Gundara, kurš uzskata, ka lugas nav literatūra, Jānim Joņevam tās patīk lasīt. Viņa favorīti ir klasiķi Bertolts Brehts un Antons Čehovs, franču mūsdienu dramaturgs Bernārs Marī Koltess, kā arī Šekspīrs. Kādu no Koltesa darbiem Joņevs reiz pat ņēmies tulkot: "Likās ļoti skaista luga."
Var jau arī nestrādāt
Rakstnieka ikdiena gan pamatā saistāma ar darbu reklāmas nozarē. Kad jautāju, vai tas nav traucēklis pilnībā nodoties literatūrai, Jānis Joņevs attrauc: "Var jau tur nestrādāt!" Skaidrs, ka nopelnīt tikai ar radošo darbību Latvijas apstākļos ir sarežģīti. "Tomēr var mēģināt izdzīvot ar stipendijām, bet tur arī ir savs risks," uzskata Joņevs. "Bet var arī parakstīt par maizēm un bankām un nopelnīt, nepakļaujot īsto rakstīšanu kaut kādiem termiņiem. Tad nav jādomā, vai kādam tas patiks vai nepatiks, nav jāraksta projekti."
Starp citiem literātiem Joņevs neapgrozās pārlieku bieži, bet dažreiz tāda vēlme rodas: "Kad aizbraucu pie Kārļa Vērdiņa un tur ir citi dzejnieki, ir jauki runāt par literatūru. Atdzerties un izbaudīt to vidi." Līdz grāmatas Jelgava 94 tapšanai viņš esot uzskatījis, ka literārajā vidē autoritāšu viņam nav, pēc grāmatas iznākšanas pat apzināti izvairījies no kritiku lasīšanas, bet vēlāk sapratis, ka atsauksmēm tomēr ir nozīme – jāieklausās! "Bija tāda kritika, ka grāmatā ir pārāk maz seksa (vispār nav), tad nākamajā jāsaliek tā vairāk, lai pietiek divām," joko Joņevs, kad bilstu – kritiķu un lasītāju atsauksmes taču lielākoties bijušas cildinošas. "Droši vien, ja pēc izrādes nebūs galīgi nekādu komentāru, man liksies, ka kaut kas nav kārtībā."
To, ka pirms diviem gadiem iznākusī grāmata zināmā lasītāju lokā izraisījusi neviltotu sajūsmu ("Aizietu uz klubu Just, varētu tur ilgi grozīties, neviens neatpazītu"), apliecina arī tas, ka vienā no Rīgas alternatīvās kultūras epicentriem bārā Ļeņingrad, kur tiekamies, pie mūsu galdiņa pienāk kāds puisis un apvaicājas, vai var nofotografēties ar rakstnieku. Tā notiek bieži? "Gadās šādās vietās un Lāčplēšielas iestādījumos (Teātra bārā – E. G.)," atzīst Jānis Joņevs. Sākumā klāt esot nākuši tikai puiši. "Kā tad tā?" – vilšanos neslēpj jaunais rakstnieks, bet, par laimi, vēlāk sākušas uzrunāt arī meitenes. "Pēc atpazīstamības es ilgojos, kad biju krietni jaunāks, un toreiz tam nebija nekāda pamata," atklāj Joņevs.
Romāna Jelgava 94 atzinīgais novērtējums un iegūtā Eiropas Savienības Literatūras balva esot radījusi milzīgu atbildības sajūtu, domājot par turpmākajām publikācijām. Nekādu konkrētu plānu gan Joņevam neesot, lai gan jau kopš skolas laikiem klātesoša bijusi pārliecība, ka dzīve būs saistīta ar literatūru: "Es gan neticēju, ka reiz iznāks grāmata, uz kuras būs rakstīts – Jānis Joņevs." Pirms ķeršanās pie jauniem darbiem Joņevs atzīst, ka jātiek vaļā no atbildības sajūtas. "Bailes nepatikt kādam, nepievilt – tas apgrūtina situāciju," sajūtas formulē rakstnieks. Viņš pēc romāna Jelgava 94 tapušos darbus sauc par "pēdu sapiņķerēšanu". "Samulsināts patērētājs ir labs patērētājs," Jānis Joņevs piesauc kādu no reklāmas nozarē gūtajām atziņām.
Bārdas
Dirty Deal Teatro
Pirmizrāde 18.IV plkst. 19
Nākamās izrādes 19.IV; 6., 8.V; 8., 9.VI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9 (pieejamas uz izrādēm jūnijā)