Diez vai tā ir tikai nejaušība, ka abi Latvijas XX gadsimta otrās puses ievērojamākie scenogrāfi – Ilmārs Blumbergs (70) un Andris Freibergs (75) – savas jubilejas izstādes svin ar apjomīgām darbu izstādēm, iekārtotām pēc teātra telpas principiem.
Blumberga Es nemiršu izstāžu zālē Arsenāls bija pulsējošs asinssārts intelektuālais labirints ar domu nospiedumiem milzum daudzu gleznu formā, savukārt Freibergs "okupējis" Teātra muzeja plašās zāles, lai skatītāju ievestu spilgti melnā, noslēpumiem pilnā un teātrim piedienīgas mistikas apdvestā tumsas kabinetā, kurā, kā pats, maķenīt rezignēti smaidot, nosaka, "beidzot eksponēju sava mūža darbus tā, kā pats gribēju, neviens man netraucēja – ne režisors, ne teātra uzvedumu daļa, ne ražošanas cehi. Skanēs egoistiski, bet izstāde – tas būs mans teātris, apmēram piecdesmit man pašam svarīgāko izrāžu vizualizācijas – maketi, bildes, atribūti, rekvizīti…".
Normunda Naumaņa interviju ar Andri Freibergu lasi 24. oktobra KDi!