Piruete līdz puslapai
Žēl, ka nebija iespējams izlasīt, tieši par kādu skaistumu Normunds bērnībā iestājies. Sakarā ar ārpolitikas un drošības foruma Rīgas konference 2014 norisi bibliotēka apmeklētājiem bija slēgta, un periodikas arhīvs izmeta tikai rakstu nosaukumus, kas Naumaņa gadījumā tāpat ir gana daiļrunīgi. Bibliotēku atkal atvērs, rakstu izlasīšu, bet Normunda Naumaņa pasaule paliks aizslēgta uz mūžu. Ir neizsakāmi žēl, ka viņš nepaspēja uzrakstīt memuārus un solīto grāmatu par Alvi Hermani. Īpaši, redzot grāmatveikalu plauktos divdesmitgadīgu šovbizpārstāvju "dzīves un darbu" sacerējumus... Normunds nesen vēl priecājās, ka varbūt viņam vēlreiz būs iespēja intervēt Mihailu Barišņikovu. Viņiem sapasēja. Normunds Naumanis bija kritikas Barišņikovs, kurš spēja uzgriezt tādu vārdu pirueti, ka pirmais teikums reizumis beidzās lapas vidū. Ar iekavām un palīgteikumiem arī tāpat kā Barišņikovs prata aizslīdēt uz ceļiem no viena skatuves/raksta stūra uz otru. Ar enerģiju ražojošu kaislību. Normunda rakstu labākajos paraugos (un tādu bezkaislīgi paģērošajā avīzes fabrikas režīmā tomēr bija pārsteidzoši daudz) sakrita gan virtuoza forma, gan dziļš intelektuāli erudīts saturs, gan trausla cilvēcība. Jā, arī tā, lai arī NN, protams, ieies vēsturē kā viens no nešpetnākajiem kritiķiem.
Daudzi viņa talanta cienītāji pārdzīvoja Normunda sasīkumošanos. Viņš tiešām mēdza pazaudēt to Smiļģa "vienkāršību, skaidrību, kaislību". Vai nu bērnišķīgajā "divkaujā" ar kolēģi Silviju Radzobi (viņas un citu laikabiedru atmiņas - KDi ceturtdien), vai - kaut kur interneta klaču zampā, no kuras iznāca tāds kā saburzīts, un tad rakstīja kā iemainīts, garām taisnībai. Izrādās, Naumanis pats to apzinājies jau 1989. gadā. Teātra Vēstnesī (nr. 2) pie raksta Cik tālu bēgsim??? pašraksturojumā viņš raksta: "Ja nebūtu iedzimtā slinkuma, darba veida un apstākļu (tomēr, tomēr!) nosacītās enerģijas izsīkumošanas un dažu citu maznozīmīgu sīkumu, daudz vairāk rakstītu." NN spēja būt arī pa īstam neciešams. Bet katrs raksts, kuru Normunds uzrakstīja sava talanta līmenī, to visu lika aizmirst jau tajā pašā brīdī.
Tuklu mītu spārniņi
Normunds Naumanis Latvijas teātra kritikā ienāca XX gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Ar pilnu komplektu - jauns, skaists, talantīgs, daudzsološs. Brīvs. Ar tikko kā Maskavas Valsts Teātra mākslas institūtā Teātra zinātnes fakultātē iegūtām pamatīgām zināšanām mākslas vēsturē un ieelpotu pasaules elpu. Zīmīga ir viņa recenzija par Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperu Lāčplēsis intelektuāli revolucionārajā žurnālā Avots (1989. gads, janvāris-aprīlis), kurā desmit gadu bija kultūras nodaļas redaktors. Atmodas augstākais punkts, nacionālā eiforija. Nedomāju, ka Normundam Latvijas brīvība bija mazāk svarīga, tomēr viņš spēja saglabāt neaizmiglotu skatu: «Neesmu pārliecināts, vai tagad vajag tik daudz dekoratīvas Latvijas. Arī dejotāju izmargotajai Dzimtenes kontūrai ir savas robežas, man rokoperā tās beidzās, kad jau ceturto reizi redzēju viena un tā paša silueta vienas un tās pašas variācijas», un vēl - ""tikai latviešiem" - rakstīts uz kameras durvīm. Bet tās jau nav tikai Lāčplēša autoru problēmas. Tās ir "mazo kultūru" problēmas, tās ir kultūradaptācijas problēmas, par ko nācās domāt internacionālo informācijas apmaiņas procesu kontekstā". Naumanis ar seismisku jūtīgumu pieskatīja Latvijas teātri, kultūru kopumā, lai tajā neieperinātos provinciālisms - pseidonacionālisms un dekoratīva tautiskuma izpausmes. «Tomēr, ja atļauts palūkoties plašāk, ne tikai no kādas konkrētas ēkas logiem, tad tieši astoņdesmitajos gados neko vairāk neredzēsim kā kārtējo mītu par «latviešu teātra augsto skatuvisko kultūru," NN raksta Piezīmēs uz kāda tukla mīta spārniņiem. (Avots. Nr. 5, 1987.)
Estētiskā bada režīmā NN kopā ar citiem kritiķiem kaut kā pārdzīvoja 90. gadus - Latvijas teātra garīgo krīzi, kad pa skatuvju gultām un skapjiem farsu lavīnā lēkāja vāverītes un sieviešu drēbēs pārģērbušies māži. Normunds nebija pārsmējies līks un it nemaz nepūlējās to slēpt.
Normunds Naumanis sagaidīja savu teātri un režisoru, kur viņa estētiskā un dzīves izjūta varēja atveldzēties. Citi to sauca par "lobēšanu", es - par gara radniecību un kritiķa laimi rakstīt par izrādi, kas ir gudrāka par tevi un principā neaprakstāma. Dažas NN recenzijas par Alvja Hermaņa iestudējumiem gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan pasaulē ir īsti mākslas kritikas meistardarbi.
Normundam neprātīgi garšoja valoda. Viņš bija retais, kurš rakstīja, jūtot stilu. Ja izrādei piemita kāda savdabīga estētika, šī stila dīvainība noteikti tika atspoguļota arī viņa recenzijas valodā. Naumanis brīvi pārvaldīja ironijas un sarkasma formas, runājot pretī viedoklim, ka "smaidiņu" ērā tas neesot vairs iespējams. Viņš neatgriezeniski pierādīja, ka kritiķis nav ne sabiedrisko attiecību speciālists, ne filologs, ne žurnālists. Arī ne caurkritis režisors vai aktieris. Viņa izpildījumā teātra kritika bija atsevišķs mākslas žanrs.
Normunds Naumanis dzīvoja sīkajās detaļās, kas padara tik skaistu, t. i., dzīvu, gan mākslu, gan dzīvi. Varbūt par to savā rakstā Lai skaistais būtu visur... rakstīja Rudbāržu pamatskolnieks?
"Aukstais dizains, funkcionālais minimālisms atmirs. Kuba istaba ar betona sienām, kuras vidū ir perfekti balta gulta ar melnu veļu. Nu cik ilgi tā sildīs tavu dvēseli? Vajag, lai tur būtu kaķītis. Lai tur būtu netīrumiņš. Lai tur būtu nokritusi zeķe. Lai tur būtu kaut kas tāds, kas vienkārši cilvēcisko apkārtni," pirms diviem gadiem NN teica KDi, kad ar interviju atzīmējām viņa 50 gadus. Normundu es gribu atcerēties tādu.
Māra Misiņa Bijusī Dienas Kultūras nodaļas vadītāja. 19 gadu Naumaņa redaktore
Redaktoriem ar Normundu "dejot" nebija viegli. Viņš bija drusku Minhauzens: aizrautīgs solītājs, elegants krāpnieks. Starp mums vienmēr bija trauksmes zvans - raksta nodošanas laiks. Normunds pret to izturējās kā jau mākslinieks, es - kā uzvilcies ugunsdzēsējs. Tās bija attiecības, kurās spriegums nekad nebeidzās, bet, kad saņēmu solīto, bieži vien tā bija laimes sajūta - ir vērts šo darbiņu darīt! Mēs nereti strīdējāmies, Normunds ārdījās par manām prasībām, reizēm tomēr piekāpās, vēlāk teica - paldies... Ar savām zināšanām un talantu viņš arī redaktoriem, korektoriem, maketētājiem un pastniekiem palīdzēja nopelnīt viņu dienišķo maizi. Es saku - paldies!
Dace Sparāne Dienas grāmatas redaktore
Nekad tā īpaši nebiju piedomājusi, kas tieši fiksē kāda noteikta laikmeta aiziešanu, - šodien (12.09.2014.) to ieraudzīju diezgan skaidri - protams, konkrētas personības aiziešana -, ar NN aiziet būtisks laikmets kino un teātra kritikā un kultūras laukā vispār - viņa vienmēr gan personiski, gan intelektuāli dziļi izjustā jebkura kultūras norise, kas allaž bijusi viņa eseju un apskatu pamatā, bija tā, kas daudzus aicināja domāt patstāvīgi un neļauties vispārpieņemtiem šabloniem.
Pēteris Krilovs Kino un teātra režisors
Stiprs gājiens sanāca, gluži neparedzēti stiprs. Tā vienkārši ņemt un izkāpt. Ne pieturā, bez bremzēm un kloķa raustīšanas. - Tikko izkāpa… Klasika. Mēs visi spēlējam lotto: Septiņi. Deviņdesmit. Divdesmit astoņi... Kas tas? Dakteris (mierīgi) - Trauciņš ar ēteri uzsprāga! Un tagad mēs visi drūzmēsimies, lai uzsistu Tev uz pleca, - Normund! Naumani! Es taču Tev vēl šito neizstāstīju...
Tavs plecs būs ciets un dobjš kā no bieza, bieza finiera un seja mierīga kā cilvēkam, kas nepiedalās. Tā nebūs pareizā seja, jo Tu vienmēr un visur piedalījies. Ar visām iekšām. Kaislīgi. Bez atlaidēm.
Pat tur, kur Tev riebās, ko Tu necieti, ko Tu gānīji trāpīgiem vārdiem, - Tu biji iekšā. Brīžiem Tu tā skatījies izrādes un filmas, ka Tevis tur bija vairāk par visiem, kas uz skatuves vai ekrāna, kopā. Ir viens ļoti vecs hronikas kadrs, kurā Normunds skatās Tautas kinoaktieru studijas koncertu (es zinu, mēs ar Maiju Selecku to montējām filmā). Tajā kadrā viņš ir neiedomājami jauns un laimīgs. Vajadzētu to kadru sameklēt. Tas arī ir stiprs kadrs.
Dienas un Diena.lv redakcija dala zaudējuma skumjas ar Normunda Naumaņa tuviniekiem un talanta cienītājiem.
Atvadīšanās no Normunda Naumaņa (12.01.1962.- 12.09.2014.) - 16. septembrī Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē plkst. 12-13.30.