Šišona kungs norāda uz LNSO izcilajiem panākumiem krīzes laikā, ko, viņaprāt, nav spējusi neviena Latvijas kultūras institūcija. Tā tomēr nav. LNSO ir bijis turnejās Japānā un Eiropā, taču izcili starptautiski sasniegumi krīzes laikā ir bijuši daudziem Latvijas profesionālajiem kolektīviem: VAK Latvija pēdējā gada laikā uzstājies gan Concertgebouw koncertzālē Amsterdamā, gan Linkolna centrā Ņujorkā, bet tikko kopīgi ar Marisu Jansonu izpelnījies ovācijas Minhenē, atskaņojot Mālera 8. simfoniju; Latvijas Radio koris šogad par spožo koncertdarbību tika nominēts Nīderlandes De Ovatie balvai, kas salīdzināma ar Latvijas Lielo mūzikas balvu, ar solokoncertiem uzstājies Amsterdamas Concertgebouw, Cite de la Musique Parīzē, Kopenhāgenas Karaliskajā teātrī, Bervalda zāle Stokholmā, bet iestudētā Kara daba pašlaik pārstaigā koncertzāles Dānijā un Norvēģijā. Arī citas kultūras institūcijas ir mākslinieciskajā zenītā, Jaunais Rīgas teātris šogad viesizrādēs dodas uz Franciju, Itāliju, Krieviju, Baltkrieviju, Somiju, Vāciju un Austriju, bet Latvijas Nacionālā opera šogad dodas uz Igauniju, Grieķiju, Somiju, Krieviju un Itāliju.
Acīmredzama ir LNSO pēdējo gadu lieliskā mākslinieciskā izaugsme. Tieši orķestra mākslinieciskie sasniegumi bija spēcīgs arguments saglabāt orķestra finansējumu nemainīgu, ar nelielu pieaugumu arī šogad, un par to es iestājos budžeta veidošanas procesā, tāds bija mans solījums K. M. Šišonam.
LNSO ir saudzēts krīzes laikā, jo atalgojuma samazinājums LNSO mūziķiem pēdējo triju gadu laikā ir bijis mazāks nekā Liepājas simfoniskajam orķestrim vai Kremeratai Baltica. LNSO mūziķi kopīgi ar pārējiem profesionālajiem orķestriem var justies droši arī par savu finansiālo stabilitāti, jo KM ikgadējā dotācijā orķestriem bez finansējuma saimnieciskajiem izdevumiem nosaka mūziķu vidējo atalgojuma līmeni, šogad tie ir 450 latu katrai mūziķa štata vietai. Šādu garantiju nesaņem teātri, muzeji, opera vai kāda cita kultūras iestāde. Valsts dotācija koncertorganizācijām un profesionālajiem kolektīviem nodrošina to pastāvēšanu un iespēju koncertēt gan Latvijā, gan ārzemēs, iegūstot papildu līdzekļus gan algām, gan viesmākslinieku piesaistīšanai.
Tomēr atkārtotās vēstulēs LNSO direktorei pavasarī un vasarā norādījām, ka nevaram uzņemties saistības par 2012. gadu, jo budžets tai laikā vēl vispār netika veidots. Un skaidri norādījām, ka turpmāk mākslinieciskā vadītāja atalgojums direktorei jāplāno, ņemot vērā LNSO iespējas.
2008. gadā tā laika kultūras ministre Helēna Demakova uz trim gadiem parakstīja līgumu ar LNSO par finansējuma piešķiršanu galvenā diriģenta atalgojumam. K. M. Šišons gluži kā visi citi profesionālo kolektīvu mākslinieciskie vadītāji saņem aptuveni 1500 latu mēnesī, bet tikai par LNSO mākslinieciskā vadītāja finansēšanu ir noslēgts īpašs triju gadu papildu līgums, un visus šos gadus KM ir pildījusi saistības. Par spīti tam, ka Kultūras ministrijas un LNSO finansēšanas līgums varēja tikt pārskatīts, ja tiek samazināts Kultūras ministrijas budžets, nedz šogad, nedz iepriekš Kultūras ministrija no uzņemtajām saistībām nav atteikusies. Ministrija ir uzņēmusies atbildību par iepriekšējo kultūras ministru noslēgtajām saistībām un 2009., 2010., un 2011. gadā papildu budžeta dotācijai ir piešķīrusi finansējumu LNSO mākslinieciskās izaugsmes nodrošināšanai. Tā rezultātā K. M. Šišons ir saņēmis iespaidīgu papildu honorāru, kura apmēru diemžēl liedzot atklāt līguma nosacījumi starp orķestri un mākslinieku.
Ir saprotams, ka K. M. Šišonu uztrauc nākamā gada finansējums, jo Kultūras ministrijas 2008. gada īpašais līgums ir spēkā līdz šī gada beigām, turpretim K. M. Šišona līgums ar LNSO par šo pienākumu veikšanu ir līdz nākamā gada 31. maijam. Protams, tāpat kā par 2011. gada budžetu, arī par 2012. gada finansējumu kultūrai kultūras ministram būs jācīnās. Vienlaikus es pilnībā uzticos LNSO direktores Ilzes Paideres-Staķes profesionalitātei un esmu pārliecināta, ka viņa kā atbildīgā par orķestra darbību izvērtēs LNSO mākslinieciskos ieguvumus un saimnieciskās iespējas turpināt orķestrim piesaistīt māksliniecisko vadītāju un iespējamo sadarbību ar K. M. Šišonu. LNSO pastāvēšanas vēsturē ir bijuši dažādi mākslinieciskās pārvaldes mehānismi gan ar, gan bez mākslinieciskā vadītāja. Tomēr vēlreiz jāuzsver, ka šis lēmums jāpieņem orķestra direktorei I. Paiderei-Staķei, kuras līdzšinējā darbība bijusi atbildīga un profesionāla.