Mājas arestā esošā Krievijas kino, teātra un operas režisora Kirila Serebreņņikova darbu tapšanas tehnoloģija ir apbrīnas vērta, un šajā procesā ir jāizceļ arī otra režisora Jevgeņija Kulagina veikums, kurš strādā uz vietas kādā konkrētā Eiropas operteātrī. (Šodien, 8.aprīlī, vēstīts, ka mākslinieks no mājas aresta atbrīvots)
Savulaik politisku iemeslu dēļ (pēc bronzas Aļošas skandāla) Krievijas režisors Dmitrijs Bertmans Tallinā izrādi Vallenbergs iestudēja skaipā, bet Kirila Serebreņņikova gadījumā saziņa notikusi caur advokātu, kurš viņam nogādājis uzfilmēto mēģinājumu ierakstus, savukārt radošā grupa caur advokātu saņēmusi režisora norādījumus.
Kirila Serebreņņikova izrādes tā dēvētās Septītās studijas lietas un mājas aresta dēļ automātiski kļūst par politiskā teātra faktiem. Bet ne tikai tāpēc. Arī iestudējumu saturs ir izteikti politisks. Tāds 2017. gadā bija Engelberta Humperdinka Ansīša un Grietiņas iestudējums Štutgartē, kur varoņi bija Ruandas bērni. Tāds ir Džuzepes Verdi Nabuko jauniestudējums Hamburgā – uzveduma uzmanības centrā ir Sīrijas bēgļu liktenis.
Ciniskie ierēdņi
Izrādes programmā sniegta galveno varoņu biogrāfija (dramaturgs Serdžo Morabito). Piemēram, 1960. gadā dzimušais Nabuko Donoso ir asīriešu partijas līderis. Abigaila ir viņa 1978. gadā dzimusī meita no pirmās laulības, kura vadījusi partijas jaunatnes organizāciju un atbalsta sava tēva aktīvo antiminoritāšu politiku. 1976. gadā dzimušais Zakarija Badavi ir parlamenta loceklis kopš 2000. gada, kurš vada delegāciju sadarbībai ar Panāfrikas parlamentu utt.
Operas četri cēlieni apvienoti divos un pats sākums notiek ANO Drošības padomē. Tā ir ierēdņu pasaule, kurā notiek cīņa par varu. Koris brīžiem ir padarīts par žurnālistu pūli. Nemitīgi par kaut ko informē skrejošo burtu līnija, turklāt lielākoties angliski (atgādinu, ka izrāde notiek Hamburgā). Uz ekrāna rāda ziņu kadrus. Sarkanā bikškostīmā tērpusies Oksanas Dikas atveidotā Abigaila jau no sākuma piesaka savu vietu blakus Dimitrija Platanjasa ducīgajam Nabuko. Tiesa, jau šajā cēlienā jūtams, ka Verdi operas sižets neļaujas īsti iegulties Serebreņņikova izdomātajā veidnē, bet apaļais galds, kas ir dekorācijas centrālais elements, nostāda solistus grūti attaisnojamās mizanscēnās – kad viņiem vajadzētu diskutēt citam ar citu, viņiem nākas griezties vismaz profilā pret publiku.
Ļoti ironiska ir režisora attieksme pret politiku kā šovu. Īpaši tas jaušams 2. cēliena sākumā (operas 3. cēliens), kad, mūzikai vēl nesākoties, žurnālistei neizdodas sākt reportāžu, jo uzrodas divas apkopējas ar skaļi dūcošiem putekļsūcējiem. Savukārt Abigaila, jau pārģērbusies baltā bikškostīmā, pirms smagās sarunas ar tēvu novelk kurpes, kas acīmredzot spiež. Aina tiek novesta līdz absurdam, kad Abigaila laižas dejā ar apsargiem, kuri kā tādas līgavas māsas ķer viņas pamesto puķu pušķi. Režisora nostādne ir pilnīgi skaidra – politika ir mediju apkalpota intrigu pasaule, kuras vienīgais mērķis ir cīņa par varu, bet Dovleta Nurgeldijeva tēlotais Ismails, kurš vēlas būt godīgs, tiek izslēgts no Drošības padomes sastāva.
Svarīgās pauzes
Pretstatā glamūrīgajai politiķu un ierēdņu pasaulei Serebreņņikovs liek bēgļus, un tie ir absolūti konkrēti Sīrijas bēgļi. Kā fotogrāfs izrādes programmā norādīts Sergejs Ponomarjovs, taču nevaru apgalvot, ka visas redzamās bildes ir viņa fotografētas. Izrādes pirmajā cēlienā skatītāji režisora izvēlēto paņēmienu ierauga tikai vienreiz – pēc operas 1. cēliena uz skatuves uznāk Abeds Harsonī, kurš dzied kādu sīriešu dziesmu, fonā mainās uz liela ekrāna projicētie attēli. Tikmēr notiek skatuves pārbūve. Lai arī jau tajā brīdī plakātisks, šis risinājums vēl neliekas pārspīlēts. Taču otrajā cēlienā šādas starpspēles ir trīs, tajās piedalās arī dziedātāja Hana Alkurbaha, turklāt attēlus turpina rādīt arī Vergu kora laikā. Pēdējā intermēdijā uz skatuves sanāk paliels bēgļu koris un, kā nu katrs prot, velk Va, pensiero, ko nesen jau esam dzirdējuši operas kora izpildījumā. Viena no sievietēm uzņēmusies tādu kā priekšdziedātājas lomu, dziedot skaļāk un asi skaldot frāzes.
Arī šis vēstījums ir nolasāms, un nav šaubu, kurā pusē ir režisors. Tomēr tas ir skaidrs uzreiz un tik masīvā pastiprinājumā aizvirza uzmanības vektoru no sižeta un, sliktākais, Verdi mūzikas. Turklāt taču saprotams, ka triju intermēdiju ieviešana otrajā cēlienā saistīta ar skatuves pārbūvju skaitu, mazāk ar kādu dramaturģijas loģiku.
Muzikāli iestudējums pārliecina – gan orķestris Paolo Karinjāni vadībā, gan Eberharda Frīdriha vadītais koris. No solistiem pārliecinošu iespaidu atstāj grieķu baritons Dimitrijs Platanjass titullomā, kurš konsekventi spēlē drāmu arī tad, kad režisora sacerētā pasaule apkārt ir groteska, un tieši šāds traktējums lomai piešķir apjomu un dramatismu. Dimitrija Platanjasa balss spēj būt valdonīgi skarba un sāpjpilni maiga. Oksana Dika Abigailas lomā uzsver tembrālu asumu, izņemot pēdējo ainu, kad varone jau iedzērusi indi. Rudenī, kad Nabuko Hamburgā skanēs atkal, Abigailas lomā būs dzirdama pazīstamā ukraiņu dīva Ludmila Monastirska.
Fenēnas lomā, arī ietērpta lietišķā kostīmiņā, Žeraldīne Šovē pazūd kopējā ņirbā, lielākoties iezīmējot kaislīgu mīlestību ar Dovlata Nurgeldijeva Ismailu. Ar pamatīgu vokālo jaudu savu vietu izcīna Aleksandrs Vinogradovs Zakarijas lomā.
Pēc Abigailas nāves pasaulē iestājas miers – slīdošajā ziņu lentē parādās virsraksts par globālo sasilšanu. Politiskā dienaskārtība ir mainījusies. Publika, kas pirmizrādē it kā esot arī svilpusi, manis apmeklētajā vakarā uzvedās klusi un drīzāk likās apmulsusi un tāda kā nokaunējusies, veltot solistiem daudz apvaldītākas sajūsmas izpausmes nekā citos iestudējumos, kurus arī izdevās noskatīties Hamburgā.
Kā cimds ar roku
Hamburgas Valsts opera repertuārā saglabā arī nebūt ne režisoriski spilgtus iestudējumus, kuros acīmredzot ir viegli ievadīt solistus, un par tiem savukārt var teikt tikai labāko. Piemēram, baritons Franko Vasallo (starp citu, arī Nabuko lomā), kurš mūsu opernamā viesojies vairākkārt, lika publikai eksplodēt aplausu dārdoņā, izcili, asprātīgi un gan vokālajās pasāžās, gan ātrrunā žilbinoši interpretējot Figaro lomu Seviljas bārddzinī, ko beidzot – 1976. gada iestudējumu! – noņem no repertuāra.
Ne gluži tāda rekordiste, tomēr kopš 2001. gada repertuārā ir arī ļoti neitrāli iestudētā Masku balle, kuras galvenās zvaigznes bija mazliet sasirgušais Ramons Vargass un Karmena Džanatasio. Taču, protams, vislielāko gandarījumu raisīja sajūsminātā skatītāju reakcija, sveicot Manonas Lesko lomā mūsu Kristīni Opolais režisora Filipa Himmelmaņa 2012. gada iestudējumā, kurā darbība notiek de Grijē atmiņās. Spāņu tenors Horhe de Leons gan vairāk centās žilbināt ar savu varējumu, nevis darboties partnerībā, toties Kristīnes Opolais sniegums pārliecināja vokāli un aktieriski, lai arī režijas traktējuma dēļ solistei ir ļoti neizdevīgs 4. cēliens, kad kavalieris faktiski nekustīgi sēž, savukārt Manona riņķo ap viņu, pamazām mirstot.
Operas draugiem ir vērts apgādāties jau ar nākamā gada kalendāru un ar sarkanu zīmuli tajā apvilkt martu, kad Hamburgas opera ir sagatavojusi izrāžu komplektu, kas īpaši var ielīksmot Latvijas kultūrtūristus. (Pagaidām jāpaliek pie zīmuļa, jo biļetes vēl nav tirdzniecībā.) Burtiski vienā nedēļā var ietilpināt Vinčenco Bellīni Normas pirmizrādi ar Marinu Rebeku titullomā, Džakomo Pučīni Tosku ar Kristīni Opolais, kā arī operas režijas huligāna Kaliksto Bjeito iestudēto Džuzepes Verdi Falstafu, kurā galveno lomu dziedās izcilais Ambrodžo Maestri un Alises Fordas lomā varēsim baudīt Maijas Kovaļevskas sniegumu. Vēl šajos datumos ir arī Bjeito iestudētais Verdi Rekviēms, kā arī Plasido Domingo izrāde Simons Bokanegra. Un Hamburgā, atgādināsim, ir arī brīnišķīgā Elbas filharmonija un Thalia Theater. Jābrauc!
Déjà vu
reptilis