Zema kamenes balss, draudzīgi, silti smiekli. Gaišs, dziļš skatiens. Smaids, kas izplešas pa visu seju. Pirmais, kas nāk prātā, iedomājoties par savdabīgo aktrisi Maiju Apini. Dažreiz viņa – kā dejojot – gāja pa Rīgas ielām ar mazu, raibu indiešu mugursomiņu un sevī smaidīja.
Maija Apine teātrī ienāca 1985. gada pavasarī ar Ādolfa Šapiro vadīto eksperimentālo kursu, kas Latvijas konservatorijā tika audzināts it kā savrupus no teātra. Šapiro vēlējās, lai kurss "neizšķīstu teātrī". Lai tas ienāktu kā "patstāvīgs kolektīvs ar savām izrādēm un dotu teātra dzīvei jaunu grūdienu". (Cīņa, 11.01.1985.)
Kurss spilgti sevi pieteica ar diplomdarba izrādi Trešās impērijas bailes un posts. Maiju Apini kritiķi minēja pie spilgtākajiem jaunajiem aktieriem – kopā ar Juri Žagaru, Ingūnu Zemzari un Māri Andersonu. Par lomu Šapiro izrādē Bertolta Brehta Trešās impērijas bailes un posts aktrise saņēma kādreiz Baltijā tik populārā festivāla Baltijas teātru pavasaris balvu. Jaunajai aktrisei uzreiz piedāvā sarežģītas lomas, kurās viņai jāizdzīvo intensīva gara dzīve. Īpaši minama Arhitekta sievas loma Šapiro izrādē Sniegotie kalni (1986). Saspēlē ar Rūdolfu Plēpi abu "slāpētais, iekšupvērstais dramatisms visspilgtāk atklāja radošas personības traģēdiju unificētā pasaulē, inteliģences Golgatu, cilvēces gara Golgatu vispār – jebkurā laikā, jebkurā valstī, jebkurā režīmā" (Guna Zeltiņa. Latvijas teātra vēsture. 80. gadi). Apines dramatiskā stīga vibrēja arī Šapiro iestudētajā Māras Zālītes traģiskajā poēmā Dzīvais ūdens (1988) un Neglītajā pīlēnā (1991).
No 1997. gada, kad Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs ir Alvis Hermanis, Maija Apine bija štata aktrise un nospēlējusi daudz spilgtu lomu, valdzinot arī ar smalku humora izjūtu (Kapusvētki, Zilākalna Marta, Arkādija, Peldošie – ceļojošie). Lai atceramies kaut vai viņas kautri kaislīgo Bufetnieci Revidentā. Auglīga radoša sadarbība aktrisei izveidojās arī ar Viesturu Kairišu izrādēs Tunelis, Margarēta, Tumšie brieži, Idiots u. c.
Atzīmējamas arī Maijas Apines kinolomas filmās Viktorija (1988), Dzīvīte (1989), Baiga vasara (2000), Latvijas Televīzijas seriālā Likteņa līdumnieki, epizodēs – Pa ceļam aizejot (2001), Ķīlnieks (2006) u. c.
Pēdējos gados Maiju Apini vilināja režija, kas ļautu nepastarpinātāk runāt par sev svarīgo. No dziļās intereses par esamības pamatjautājumiem izauga izrādes Boms pret Boru (2011) un Mīļais melis. Ne šovs (2014). Kā likumsakarīgs turpinājums 90. gadu sākumā tapušajai izrādei pēc Hermaņa Heses Ceļojuma uz Austrumzemi. "Laikam katram cilvēkam reiz pienāk brīdis, kad viņš vēlas pacelties augstākā/dziļākā apziņas stadijā un sāk uzdot šādus jautājumus. Šāda izrāde ir risks un neprāts, bet es vienā brīdī sāku domāt, kāpēc teātrī nevarētu atklāti runāt par to, kas mani interesē. Protams, mēs jau to darām visu laiku, bet vienreiz pamēģināt, neslēpojoties aiz tēliem, aiz sižeta, aiz metaforām," Maija Apine saka intervijā Ievai Strukai (Teātra Vēstnesis, 2014, Nr. 4).
Programmatiska aktrisei ir arī monoizrāde Rambuku (Jūns Fose), kuru 2009. gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Romāns Birmanis. Vienas personas sievišķās, vīrišķās un dievišķās puses sarunas par to, kas bijis, ir un būs, notika brīdi pirms robežas šķērsošanas.
Ādolfs Šapiro, sazvanīts Amerikā, divos naktī (pēc Amerikas laika) atrakstīja: "Neatceros, kad pēdējo reizi būtu raudājis. Bet šodien (21. janvārī), saņemot no Alvja Hermaņa ziņu par Maijas Apines nāvi, es raudāju. No notikušā pārestības, netaisnīguma. No pirmā skatiena, no pirmās sarunas ar Maiju nebija ne mazākās šaubu ēnas, ka teātrim ir nepieciešams šāds izcils talants. Nemaz pēc tā netiecoties, viņa kļuva par kursa līderi, teātrī es ar viņu saistīju lielas cerības. Liktenis izveidojās tā, ka mēs kopā strādājām mazāk, nekā būtu gribējies, bet es vienmēr lepojos ar Maiju, lepojos par to neatlaidību, ar kādu viņa meklēja sevi teātrī un dzīvē. Man šobrīd ir ārkārtīgi smagi, jo esmu Hārvardā un nevaru atvadīties no Maijas Apines. Mūsu mīļais kurs! Noliecieties manā vārdā pie viņas kapa, iemetiet sauju zemes un aizdedziet svecīti. Tev, Alvi, paldies par atbalstu Maijai grūtā laikā. Skaidri zinu, ka saglabāsim tik gaišu piemiņu par viņu, cik viņa ir pelnījusi. Kā gan citādi?"
Undīnes Adamaites redakcijā: