Ne mazums papīra lokšņu aprakstīts par Dailes teātri un Eduardu Smiļģi – tā ievadā grāmatai Eduards Smiļģis. Laikabiedru atmiņās, dokumentos, atziņās raksta tās sastādītājs Māris Grēviņš. 1974. gadā izdevniecībā Liesma izdotais izdevums ir unikāla laikmeta liecība, jo tajā izteikušies cilvēki, kas Smiļģi tiešām satikuši, piedzīvojuši teātrī, sapulcēs, redzējuši uz ielas. Tās ir autentiskā īstumā balstītas atmiņas, kas apbur ar detaļu pietuvinājumu un precizitāti, nevis tiražē stafetē pārņemtus klišejiskus izteicienus par Smiļģa vērienu, liesmu un lielumu. 20. novembrī Dailes teātra simtgades sezonā vajadzēja notikt Viestura Kairiša iestudētās Māras Zālītes lugas Smiļģis pirmizrādei. Šobrīd Dailes teātris ir pieņēmis lēmumu, ka izrādes drošības labad nenotiks līdz 29. decembrim. Interesanti, kā šādā situācijā būtu rīkojies Eduards Smiļģis? Šķiram vaļā pirms 46 gadiem sastādīto grāmatu, kuru rotā Smiļģa barokāli krāšņām cilpām izlocītais paraksts.
Labi, ka pietiekoši noārdīts
No vienīgās fotogrāfijas, kurā Smiļģis redzams kā bērns kopā ar savu ģimeni, pretī veras drošs, zinātkārs zēns. Brālis – tramīgs un pārbijies, mazā māsa nevar izšķirties – raudāt vai ne, vecāki sastinguši bezkaislīgi svinīgā izteiksmē. Varam tikai minēt, kā bija sastājušās planētas, ka 1886. gada 23. novembrī Hedvigas un Jāņa ģimenē, kuri abi bija cēlušies no zemniekiem, piedzima tik neikdienišķs puika – īsts meteorīts, kurš vienādi izcils būtu varējis būt arī inženieris, aviācijas profesionālis, mūziķis. Bet – Smiļģis dzīvoja tikai teātrim. Tā par viņu vienā balsī rakstījuši laikabiedri.
Būdams jauns inženieris, viņš 1910. gadā Maskavā apmeklē Maskavas Dailes teātri, kas kļūst par stimulu sava jaunā teātra radīšanai: "Nospraudu sev uzdevumu – radīt teātra izrādi, kurā pilnasinīgi runātu visi skatuves mākslas komponenti, tajā pašā laikā pirmajā vietā saglabājot aktieri." Viņa pacietīgā un klusā mūza Felicita Ertnere, ar kuru kopā tapuši mākslinieciski pilnasinīgākie iestudējumi, raksta: "Aizrautība un nesatricināma pārliecība par tieši tāda veida nepieciešamību, kas tiktu pacelts neizmērojamos augstumos, – šādas vētrainas jūtas pauda katrs Smiļģa vārds, katrs žests. Viņa fantāzijas lidojums parastajam cilvēkam varēja likties gluži neaptverams. Viņa nolūks bija radīt jaunu liela stila spēcīgu teātri."
Felicita Ertnere savās atmiņās Ir jādeg, lai būtu gaišs atceras savu pirmo iespaidu par Eduardu Smiļģi: "Laupītāju virsaitis! Jā, tāds bija mans pirmais iespaids par Eduardu Smiļģi 1920. gada putekļainajās, neapkurinātajās Jaunā Rīgas teātra telpās, kad pirmoreiz ieraudzīju bārdainu melnu milzi pelēkā puskažociņā un garos, dzeltenos zābakos. Mūs iepazīstināja laikā, kad Smiļģis, pārdzīvojis brāzmainas revolūcijas, redzējis kara postu, studējis visdažādākos krievu teātra mākslas strāvojumus, bija atgriezies Rīgā."
Augu dienu teātra pagalmā vārījās milzu katli, kurā tika novārītas bijušo Jaunā Rīgas teātra izrāžu dekorācijas jaunā Dailes teātra vajadzībām.
Aktieris Gustavs Žibalts, kurš 1920. gadā atgriezās Latvijā bada un tīfa izmocīts, Dailes teātra sākumu atceras šādi: "Noteiktā rītā visi aicinātie sapulcējās bijušā Jaunā teātra telpās. Tur sanāca daudz cilvēku. Tie bija saradušies Rīgā no visām pasaules malām un pa lielākai daļai viens otru nepazina. Bet visi jutās laimīgi, ka radušās izredzes uz darbu. Apstaigāju skatītāju telpas un uzkāpu arī uz skatuves. Man palika skumji ap sirdi, jo ieraudzīju ļoti bēdīgu ainu. Viss briesmīgi nodzīvots un sapostīts: griestu štukatūra nobirusi, skaistie izgreznojumi sabojāti. Nodomāju: kā gan Smiļģis te uzsāks savu darbu?" Bet tad smaidīdams zālē iesoļojis Dailes teātra jaunais direktors Smiļģis, iepazīstinājis ar radošajiem nodomiem un jaunajām darba metodēm un priecīgs teicis: "Paldies dievam, ka te viss pietiekoši noārdīts! Tagad varam sākt pilnīgi no jauna."
Mērķis bija apgūt formu, izaudzināt garīgu saimi. "Dailes teātra saimei jāizaug par garīgu vienību. Mums jādomā par īstu, labu, latvisku gaumes izkopšanu," deklarēja Smiļģis. Viņš izvirzīja mērķi sagatavot vispusīgi attīstītu aktieri, tāpēc tika nodibināta studija. Patiesībā Smiļģa vēriens sniedzies vēl tālāk – viņš gribējis Latvijā radīt veselu teātra loku pa visu perifēriju. Tas diemžēl nebija iespējams.
Nevienas pelēkas atmiņas
Visi Smiļģi satikušie un piedzīvojušie dažādiem vārdiem apraksta līdzīgo: viņu vilināja mākslas uzdevuma kosmiskie augstumi, piemita traģiskas alkas aptvert neaptveramo – bezgalību laikā, telpā un cilvēka dvēselē.
Neaptveramas fantāzijas cilvēks. Alka visa jaunā. Pērkondārdoša balss. Sīkumi neinteresēja. Enerģija, neatlaidība, mērķtiecība, entuziasms. Mūžīgi trauksmains, kvēli mīlošs mākslu, monumentāls.
"Brīžam man šķiet, ka tevī brīnumaini savienojas Lāčplēša spēks, Spīdolas dziļās un labās, raganiskās dziļuma ilgas un – neņem ļaunā – arī Sprīdīša dabiskā, jautrā vienkāršība," apsveikuma vēstulē Smiļģa 70. dzimšanas dienā rakstīja Jānis Sudrabkalns. "Neviena no šīm atmiņām nav pelēka, miegaina vai nevarīga, visas dzirksteļo, apstaro mani, pieskaras liegi un maigi, sadursta, rada nemieru, dusmas vai līksmi, lāgiem plūst pa dzīslām kā neizturami karsta izkausēta metāla straume, bet gala saskaitē allaž dara laimīgu."
Komplicēta personība – patvaldnieks, diktators, strādāt kopā bija grūti. Un turpat pretī – maigais, dvēselīgais, liriskais, kurš katrā aktierī meklēja "pirmsākumu – tīrās bērna acis". Sapņoja par "zilo plūmīti" un ziedošām ābelēm uz Marsa. Viņa liegās, poētiskās noskaņas varēja pāraugt vienaldzīgā rezignācijā.
Smiļģim esot piemitis suģestējošs oratora talants, kas īpaši ap sevi pulcinājis jaunos, ja ne obligāti gados, tad – sirdī. Arī viņa uzrunas un manifestiem līdzīgās deklarācijas visu ansambli noskaņojušas uz viena viļņa, kur nav vietas sadzīviskai sīkumainībai un sagurumam. Felicita Ertnere atceras sajūtu, ka šķitis neērti pat saņemt algu, ja var strādāt kopā ar Smiļģi kopīgam mērķim.
"Viņa 1920. gadā dibinātais Dailes teātris bija jauna virziena teātris, kura izrādēs izpaudās 20. gadsimta sākuma modernisma strāvojumi, īpaši – simbolisms un ekspresionisms. Kopā ar saviem līdzgaitniekiem Eduards Smiļģis izveidoja jaunu teātra modeli, kurā bija novatorisks skatuves plānojums un dekorācijas, īpaši tika izkopta aktieru runa un kustības, liela nozīme bija izrāžu gaismu un muzikālajai partitūrai. Par spīti politisko režīmu maiņām, arī padomju okupācijai ar tās prasību pēc sociālistiskā reālisma, Eduardam Smiļģim izdevās saglabāt Dailes teātra estētiskos pamatprincipus. Līdzās Latvijas teātrī tradicionāli izkoptajai reālpsiholoģiskajai skolai Smiļģis attīstīja spēcīgu spēles teātra virzienu. Līdz ar to Eduarda Smiļģa Dailes teātra nozīme pārsniedz viena teātra un dažu desmitgažu robežas," Latvijas kultūras kanonā Smiļģa ieguldījumu teātra mākslā raksturo Maija Uzula-Petrovska.
Rada ugunij
"Ir vēls rudens vakars Maskavā 1918. gadā. Salst. Es un mans studiju biedrs Eižens sēžam savā istabā – viņš mētelī, es – šinelī – un gudrojam, kur dabūt kādus sprunguļus, ar ko izvārīt tēju uz čuguna krāsniņas. Viss liekais sadedzināts, galdam un diviem ķeblīšiem kājas nozāģētas, īsākas jau nu vairs… Pat bēniņos izzāģēti daži spāru balsti – tā turpinot, var sabrukt jumts… Es ieminos Eiženam par kādām varbūtībām, kas līdzinās brīnumiem." Draugs atrūc, ka brīnumi notiekot tikai pasakās. Bet ne jau tad, ja pie durvīm klauvē Smiļģis. Mirklī viņš piedāvā sadedzināt savu koka koferīti, kurā esot tikai komplekts veļas, divi pāri zeķu, kulīte ar suhariem un vēl kaut kādas drazas. Nākamajā dienā nonīkušajiem tautiešiem tiek saorganizēta iespēja kaut kur Maskavas pievārtē izkraut divus lielus vagonus un tikt pie malkas, kas sildīja līdz pat pavasarim.
"Ko gan šis enerģijas pārpilnais vīrs nezināja! Viņa gars bija rada ugunij," – savu atmiņu stāstu pabeidz Ēvalds Valters.
Nereti piedzīvots, ka Smiļģis pats ar zāģi meties iekšā dekorācijās, ja redzamais nav atbildis viņa ideālam, pavēlēdams – "zibeņa ārtrumā". "Uz skatuves viss liekais bez žēlastības ir jāņem nost. Jāatskalda kā skulptoram. Atdaliet to, kas lieks, atstājot tikai nepieciešamo", un "esmu laimīgs, ja varu dzīvot savos trakos sapņos par teātra ideāliem, savās neierobežotās fantāzijās par jauniem teātra veidiem".
Svarīgi uzsvērt, ka Smiļģis nebija tikai ģeniāls sapņotājs. Viņa estētiskie meklējumi rezonēja sava laika radošākajās pasaules teātra tendencēs. 1925. gadā Dailes teātris piedalījās dekoratīvās mākslas izstādē Parīzē, kur eksponēja 15 izrāžu maketus. Francijas valdības vēstneša Journal Officiel 1926. gada 5. janvāra numurā publicēts un uz Latviju atsūtīts oficiāls izvilkums ar piešķirto godalgu sarakstu: Eduardam Smiļģim kā Dailes teātra režisoram – zelta medaļa. Franču režijas autoritāte Andrē Antuāns atraksta Smiļģim personīgi: "Ja es būtu izstādes teatrālās žūrijas pārstāvis, es nešaubīdamies nozīmētu augstāko godalgu Latvijai." Atraksta arī Antuāna līdzgaitnieks Gastons Batī: "Ja Jūs kādreiz atrastu par vajadzīgu atbraukt uz Parīzi un rādīt mūsu publikai dažus savus sasniegumus, es būtu priecīgs Jums palīdzēt un justos laimīgs, ja tas notiktu manā teātrī."
Kaut jums galva kristu nost
Par Smiļģa temperamentu liecina arī tolaik jauniņās Ventas Vecumnieces atmiņas, kura gājusi cauri t. s. Smiļģa ellītei. Ģenerālmēģinājumā viņai pēkšņi atlīmējies deguns. Drebošu sirdi izlēmusi tomēr mēģināt pagūt aizskriet uz grimētavu un saglābt degunu. "Vēl nebiju pielīmējusi strēmeles augšējo galu, dzirdu mikrofonā Smiļģa dārdošo balsi: "Kur Vecumniece?" Bailēs sastingstu. Manis dēļ apturēts ģenerālmēģinājums! Līdz šim Smiļģis man nebija pievērsis nekādu vērību, un es pirmo reizi dzirdēju savu uzvārdu no viņa mutes dārdam teātrī pa visiem skaļruņiem. Smiļģis likās pārskaities ne pa jokam? Uz savu taisnošanos par misēkli jauniņā aktrise saņēmusi Smiļģa padomu visam mūžam: "Un, kaut jums galva kristu nost, jūs nedrīkstat atstāt skatuvi, kamēr neesmu atļāvis! Ejiet savā vietā! Sāksim no gala!"
Smiļģa temperamentu burtiski sāpīgi piedzīvojusi arī viņa skatuves partnere Alma Ābele, kad mēģinājumā viņas Pērs Gints demonstrējis, kā māmuļai Ozei viņš būtu jāper ar žagariem. "Nemāki sist! Viņš izrauj man vicu no rokām un šauj no visa spēka, kā jau vīrietis, pa manu muguru."
Pats Smiļģītis tikai apakšā
Spožais meteorīts mūža nogalē piedzīvoja skarbu vientulību un vecuma traģiku. Venta Vecumniece atmiņas: 'Te kādu rītu Smiļģis ieradās teātrī it kā jaunāks, uzkopies, krūtis izriezis, savā gadiem ierastajā smiļģiskajā stājā, iekšēji satraukts, bet kluss. Man gribējās pateikt viņam kaut ko, kas viņu iepriecinātu, un es teicu, kā slimnīcās saka nemākulīgi ārsti: "Jūs šodien izskatāties ļoti braši!" Tad viņš iesauca mani savā kabinetā, rūpīgi aizvēra durvis un teica kaut kā pusčukstus, noslēpumaini, ar mazu gandarījuma un arī rūgtuma pieskaņu: "Mani šodien izsauc uz ministriju. Nezinu, kas viņiem vajadzīgs. Redziet, kāds es izskatos – krūtis uz priekšu! Bet tagad paskatieties... (Un viņš sāk atpogāt uzvalku.) Redziet – apakšā veste un te vēl viena. (Viņš atpogāja arī to.) Un te – balts krekls, bet zem tā (viņš atpogāja apkaklīti) – Jānīša siltā sporta jaka un vēl viena jaka, un tā septiņas kārtas, un tikai tur apakšā ir pats Smiļģītis – kauli un āda vairs. Bet es jau neiešu viņiem to ierādīt. Smiļģis radis iet stalti izgāztu krūti!"
Viņš pat mēģināja iesmieties, sevi uzmundrinādams. Bet tas viss bija pārāk traģiski. Es paspiedu viņam vecīgi sakaltušo roku, kas gulēja uz galda, un izskrēju ārā. Biju it kā ar pātagu saņēmusi sitienu pa acīm, un tās tad dega un sūrstēja."
1962. gadā Smiļģi atbrīvoja no paša radītā teātra visai barbariskā stilā – izkarinot pavēsti pie ziņojumu dēļa. Smiļģis šo pavēsti atlikušo dzīvi neskaitāmas reizes atlocītu glabāja žaketes iekškabatā.
Smiļģa bērēs 1966. gada 23. aprīlī, kad ziema vēl negrib atdod vietu pavasarim, aiz zārka gāja nesaskanīgi ģērbies, dīvaini saposies aktieru pūlis. Ērika Ferda izteikusi visu sajūtas: "Paskatieties, kādi mēs visi izskatāmies – saģērbušies kā no dažādām lugām. Pat savā pēdējā gaitā Smiļģis droši vien gribēja, lai cilvēki jūt, ka viņu pavada aktieri."
Savās pārdomās par Eduardu Smiļģi un Dailes teātra topošo jauniestudējumu dalās seši aktieri, kuri tajā atveidos titullomu
Kārlis Arnolds Avots
Keišs palīdz ar padomu
Uz jautājumu, kāda bijusi viņa reakcija, uzzinot, ka viņš būs viens no sešiem Smiļģiem, klausulē atskan gara un smaga nopūta. "Par šo Kairiša ideju uzzināju jau pirms kāda laika, un mana nopūta atspoguļo manas tā brīža sajūtas. Tas bija reizē smags un pacilājošs, un izaicinājuma pilns uzdevums tik ātri, nezinot vēl visas izrādes konceptu, novērtēt un apzināt Smiļģa mērogu. Vasarā jaunais Dailes teātra aktieris ir filmējies spēlfilmā Mīlulis, un tur koleģiāli ar padomiem, kas varētu palīdzēt, tapinot Smiļģa lomu, palīdzējis Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, kuram grūtais uzdevums – būt Smiļģim Gata Šmita iestudējumā Spēlmanis – jau aiz muguras. Aktieris jaunākajam kolēģim ieteicis vairākus vērtīgus izdevumus – Ritas Rotkales un Agras Straupenieces grāmatu Ar skatienu pāri horizontam (Liesma, 1986) un abu pētnieču jaunāko izdevumu – ES. Smiļģa dzīves ceļš 1886–1966 (Vesta LK, 2017). "Izrādē būšu jaunākais no sešiem Smiļģiem, līdz ar to vairāk pētīju viņa jaunības ideālus, romantisko un sapņaino pusi." Visvairāk Kārli Arnoldu Avotu Smiļģa personībā iedvesmo viņa pārcilvēciskums, spēja notvert visu apkārt notiekošo, vērot cilvēkus, pamanīt dažādus sīkumus. "Grūti pateikt, kā viņš ir izslīdējis cauri visiem laikiem," – jaunajam aktierim Smiļģis ir "milzīga mīkla". Viņu valdzina, cik Smiļģis spējis būt arī poētisks – kā viņš sevi atceras no ieņemšanas brīža un apcer šūnu mistēriju. Ko aktieris Smiļģī īsti nesaprot? "To, ka viņš nav pratis novērtēt sievietes, kas viņam bijušas līdzās. Man Felicitas Ertneres kļuva gandrīz vai žēl. Kā viņš nav sapratis, kāds cilvēks viņam ir līdzās… Bet tā laikam ir ģēnija daba…"
Dainis Grūbe
Uzvilku žaketes un kurpes
"Man tas ir ārkārtīgi liels gods. Biju savā ziņā lepns, kad uzzināju, ka Viesturs Kairišs mani ir izvēlējies par vienu no Smiļģiem," atceras aktieris. Dodoties uz pirmo kopīgo lugas lasīšanu, Dainis Grūbe sapratis, ka nevar ierasties šā tā ikdienas drēbēs. "Es pat uzcirtos – uzvilku žaketi, kreklu, kurpes. Ārkārtīgi liela cieņa pret kungu." Runājot par avotiem, kas viņam palīdzējuši veidot savu lomu, aktieris stāsta, ka visi jau kaut ko bija lasījuši, ir pieejamas grāmatas, raksti. Internetā ir atrodami Smiļģa balss ieraksti, taču jau visai drīz sapratuši, ka atdarināt viņa balsi būtu bīstami. "Un mums jau ir pašiem sava Olga Dreģe!" – viņas uz savas ādas izjustās norādes lomu tapšanā bijušas neatsveramas. Drīz vien atmesta sākotnējā ideja sadalīt sešiem aktieriem Smiļģa galvenās īpašības. Tāpat arī sapratuši, ka atdarināt Smiļģa vērienu ir slidens ceļš. "Ārkārtīgi svarīgi, lai mēs neaizietu parodijā," lomas risku apzinās Dainis Grūbe. "Nedrīkstam uzlikt noteiktus rāmjus, lai arī Smiļģis jau laikam nav nekādos rāmjos turējies." Aktierim atklāt Smiļģi bijis ārkārtīgi interesanti. Nezināma lappuse bijusi viņa kaislīgās attiecības ar sievietēm. "Viens bērns dzima, otrs jau aiz stūra." Paša dabai pretējs un grūtāk izprotams Dainim Grūbem ir Smiļģa "lielais lepnums" – bezkompromisa stūrgalvība un nepiekāpība, pret ko viņa kolēģi – Sosārs, Ertnere, Muncis – bijuši bezspēcīgi. Visam bija jānotiek vai nu tā, kā viņš gribējis, vai nekā. "Šī profesija tomēr ir kompromisu māksla. Mēs, aktieri, raugāmies no tēla iekšienes un varam piedāvāt iet tālāk, pa kreisi vai pa labi," Dainim Grūbem nav pieņemams režijas diktatorisms. Bet Smiļģī visvairāk viņš apbrīno viņa drosmi un vērienu – "drosme mesties iekšā nezināmajā, tās pietrūkst ļoti daudziem šodienas aktieriem".
Kaspars Dumburs
Bailes ātri pagaisa
No sākuma nezināju, ka spēlēšu un ka būs seši Smiļģi. Man bija žēl. Kad uzzināju, ka es arī būšu, – biju priecīgs. No sākuma bija nedaudz bail. Tas ir diezgan liels izaicinājums, jo Smiļģis ir personība, kuru visi zina un kurai ir pievērsta liela uzmanība. Bailes ātri pagaisa un bija tuvu ierastajām, jo tādas jau ir pirms katras lomas. Mēs esam seši. Tas ir kaut kas jauns – interesanti un sarežģīti. Katrs esam ar savu bagāžu, saviem talantiem. Tāds sešu personību klubiņš. Šobrīd jau jūtu kopēju valodu – kā vienas lomas spēlētāji spējam pieslīpēties un komunicēt. Tas šajā gadījumā ir ļoti svarīgi. Man ļoti patīk ideja par sešiem Smiļģiem, un tas, ka viss ir viens, uz pasaules esam kā viens organisms. Ja mēs katrs attīstītu šo filozofiju, ka visi cilvēki ir vienots organisms, un neatšķeltos tik daudz cits no cita, būtu daudz mazāk konfliktu. Vaicāts, kas viņam palīdz satvert Smiļģa domas un iejusties viņa temperamentā, Kaspars Dumburs atklāj, ka somā visu laiku līdzi nēsā Mudītes Šneideres grāmatu Trejgalv’s, kuru ik pa brīdim pašķirstot. "Mums bija arī galda periods, ļoti daudz runājām. Konsultē arī radinieki. Palīdzīga ir arī režisora erudīcijas bagāža. Informācijas par Smiļģi pietiek," secina aktieris. Visvairāk Smiļģī Kaspars Dumburs apbrīno viņa drosmi uzņemties izaicinājumus un jaunus darbus, arī atbildību par citiem cilvēkiem, kurus viņš ir paņēmis savā komandā. Vai kaut kas šķiet neizprotams, atgrūž? "Uz grēcinieku sola es Smiļģi ne par ko nesēdinātu. Rakstura defekti? Daudz par to domāju… Es viņu patiesībā diezgan labi saprotu.»"
Gints Grāvelis
"Smiļģim" sava Whatsapp grupa
Tas, protams, ir forši un pagodinājums, bet nemēģināju izdalīt šo lomu kā kādu super uber īpašu pasākumu. Forši! Es biju patīkami priecīgi pārsteigts.
Kas palīdzējis iejusties Smiļģa domās un temperamentā? "Nu, tagad jau ir modīgi, ir XXI gadsimts, un izrādei Smiļģis arī bija sava Whatsapp grupa, kurā kolēģi dalījās ar informāciju, kur ko katrs ir dabūjis. Visi to paskatījāmies. Ļoti daudz palīdz režisors." Smiļģa personībā Gints Grāvelis visvairāk apbrīno lielumu jebkurā lietā. Viņš pārnestā un arī tiešā nozīmē ir bijis normāls profesionālis. Viņš nebaidījās nevienā brīdī ne no viena un ne no kā. Par to, kas viņā pašā notika, droši vien vēsture klusēs, un mēs to neuzzināsim. Ir tikai daudz minējumu un pieņēmumu. Viņš uzdrīkstējās pa īstam.
Lauris Dzelzītis
Būt pašam
Nenoliedzami liels gods. Episkuma sajūta – būt klāt tās vietas pirmsākumos, kas mums šodien jau ir ļoti ierasta un pašsaprotama. Saprast, kā Dailes teātris ir radies, kas ir bijis trakais idejas autors – Marsa ābeļu meklētājs. Sakņu izprašana dod lielāku spēku un jēgu šodienai, kur faktiski paiet mūsu dzīve. Šī loma dod iespēju pabūt sava teātra nogriežņa sākumā. Es ceru, ka man pašam vēl nav nogriežņa beigas. Šobrīd, kad vēl rit radošais process, mēs vēl "ķeram" katrs savu Smiļģi. Lielākais ieguldījums ir Māras Zālītes teksts, kura Smiļģi "ķērusi" jau vairākus gadus. Mums atliek tikai tulkot viņu. Katram ir sava izteiktāka Smiļģa rakstura šķautne, nāk klāt arī katra personīgā izpratne. Kairišs mēģināja savākt visu kopumu – sešus trakos večus. Ar katru jau būtu diezgan ko darīt. Nolieksim galvu Kairiša priekšā. Arī par šādu drosmīgu risinājumu. Visapbrīnojamākais Smiļģa personībā man šķiet viņa spēja būt pašam. Ja tu jūti sevī degam uguni, nebaidīties no ārējiem ierobežojumiem – rāmjiem, klišejām, izdomājumiem, pieņēmumiem, kuriem gribot negribot mēs ikdienā pakļaujamies. Būt drosmei un pozitīvajam neprātam, to visu ignorējot, iet līdzi trauksmainajai ugunij sevī. Kalpot idejai. Trakie jau bīda pasauli. Uz jauniem mērķiem varam aiziet, tikai ejot jaunus ceļus. Parasti cilvēki nobīstas, es arī. Otra puse ir tā, ka šādi cilvēki neapzinās, kā viņi salauž citiem dzīvi.
Artūrs Skrastiņš
Īstam līderim nav jābūt labiņam
Beidzot – nodomāju, uzzinājis, ka esmu ticis pie Smiļģa lomas. "Es Smiļģi neesmu piedzīvojis, bet dižos grandus, kas nāca pēc tam, visus esmu piedzīvojis – gan Pētersonu, gan Liniņu, gan Auškāpu, gan Gruzdovu, gan Džilindžeru. Priekš manis Smiļģis ir kaut kas no viņiem visiem. Man ir daudz izjūtu un pieredzes saistībā ar šādiem demiurgiem. Es pazīstu drēbi – jūtu viņus no iekšpuses, jo esmu ar šādiem Smiļģiem daudz kopā strādājis un redzējis viņus darbā un ikdienā. Daudz kas par Smiļģi ir uzrakstīts, un Māra Zālīte ir veikusi pētījumu vairāku gadu garumā, to nevar atrast internetā vai, pavirši meklējot, bibliotēkā. No vienas puses – uzdevums ir ļoti sarežģīts, jo mēs seši ļoti dažādi aktieri spēlējam vienu tēlu. Esam sadalīti pa temperamentiem, un man ir valdonīgais Smiļģis. Man ir ļoti daudz novērojumu gan no Auškāpa, gan Pētersona, gan Liniņa. Man nav nekā, kas viņā atgrūstu. Es ļoti labi saprotu mākslas cilvēka ārprātīgās pretrunas, pat nepieminot padomju laikus un režīmu, kurā, lai tu noturētu savu teātri, savu kolektīvu, bieži vien biji spiests iet pret kolektīvu un izlikties par kolaboracionistu. Kā radniecīgu izjūtu Smiļģa pozīciju – ja par kaut ko dedz, tad, johaidī, – līdz galam! Īstam līderim nav jābūt labiņam. Viņam ir jāvar būt neiecietīgam, egoistiskam un pastāvēt uz savu. Viņam nav jābūt patīkamam cilvēkam. Esmu pārliecināts, ka var būt labs aktieris vai režisors, bet, lai būtu ģeniāls, ir jāspēj atstāt kaut kādas cilvēciskās īpašības otrā plānā. Īsta māksla prasa vērtību noliegšanu, lai varētu radīt jaunas.