Nacionālajā enciklopēdijā teikts, ka Pazudušais dēls ir Blaumaņa pirmais nozīmīgākais dramaturģijas darbs, kas 1893. gadā iestudēts Rīgas Latviešu teātrī: "Bēdu luga Pazudušais dēls bija kvalitatīvi jauna pakāpe latviešu dramaturģijā. Tajā izpaudās R. Blaumaņa prasme konfliktu, raksturu un dialogu veidojumā, panākot dzīves apstākļu attēlojuma precizitāti un psiholoģisku ietilpību." Režisors Reinis Suhanovs Blaumaņa dramaturģijas meistardarbu sauc par programmatisku un Valmieras teātrī to iestudējis jau otro reizi. Režisors uzskata, ka brīdī, kad teātrī ienāk jauni aktieri, šīs lugas izvēle ir likumsakarīga.
Krustiņa loma šajā izrādē tikusi aktierim Krišjānim Strodam. "Blaumanis – tie ir latvieši, mūsu zeme un sēta, mūsu sviedri, mūsu koki. Tie esam mēs! Tieši tāpēc aktieriem un skatītājiem tā ir dramaturģija, kas pieprasa, lai klāt būtu sirds un jūtas. Tas ir svētīgi – gan aktieriem domāt ar sirdi, gan skatītājiem sajust ar sirdi. Tur nav nekā lieka," viņš saka, komentējot atgriešanos pie Blaumaņa katrā paaudzē.
"Manā profesionālajā karjerā nav nācies saskarties ar tādu žanra apzīmējumu kā "bēdu luga". Bet blakus bēdām te ir daudz prieka, lustes, dzīvīguma, emociju. Tāpēc gribas tam spītēties! Paralēli skumjām mans atradums, ko gribas izcelt, ir prieks un nezūdošā cerība, ka varbūt tomēr tas viss beigsies savādāk. Laimīgas beigas? Kolektīvi un individuāli to risinām citādi," noskaņojumu izrādē raksturo K. Strods.
Viņš uzsver Krustiņa godīgumu. "Mēs pieņemam, ka godīgs cilvēks ir tas, kurš visu pastāsta un neko neslēpj. Luga ir par Krustiņa pēdējo dzīves nedēļu. Viņš šo laiku izdzīvo emocionāli, Krustiņš ir nežēlīgs un godīgs. Viņš dara to, kas jādara, lai gan tas ir nežēlīgi. Tāpēc ir jautājums: vai godīgs ir tas, kas dara tā, kā visiem liekas simpātiski? Tas – par situāciju, vai var pacelt roku pret māti," sava tēla peripetijas mēģina skaidrot aktieris. "Gribu par Krustiņu domāt labu. Par to, kas ar viņu bijis pirms tam, varu tikai fantazēt – aizvainots bērns, nesaprasts pusaudzis, dusmīgs jauneklis. Tas viss rezultējas stāstā par Krustiņu. Arī mūsdienās par to var pārliecināties, jo bērni neizbēgami kļūst par vecāku spoguli," saka K. Strods. Izrāde ir arī par to, cik svarīgi ir izrunāties, vispār sarunāties. Tad var arī atliekt to egli, nenostiept klusuma un spīta diegus līdz traģēdijai. Par parādu atdošanu visās nozīmēs – krodziniekam, tēvam, dzīvei, sev.
Tuvākās izrādes – 26., 28. maijā, 13., 15. jūnijā.