Garīguma satvars
Aktrise Olga Dreģe joprojām strādā intensīvi un radoši sparīgi – viņai raksturīgais zemais tembrs skan amplitūdā no patiesa dramatisma līdz draiskai ķiķināšanai.
Teksts Maija Svarinska
Pēc diviem gadiem Olgai Dreģei būs astoņdesmit (dzimusi 1938. gada 1. martā), un viņa joprojām strādā Dailes teātrī. Tieši tā – nevis nīkuļo, tiek pieciesta aiz cieņas vai žēluma, bet strādā, turklāt tik intensīvi un radoši sparīgi, ka par darbu izrādē Iespējamās tikšanās (2015.–2016. gada sezona) ir nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada aktrise. Viņa spēlē vienu no galvenajām lomām – komponistu Hendeli –, un tēlojums ir patiesi izcils.
Vācu dramaturga Paula Barca lugas pamatā ir stāsts par to, ka komponists Georgs Frīdrihs Hendelis, viesodamies Leipcigā, it kā esot uzaicinājis uz vakariņām Johanu Sebastiānu Bahu, lai tērzēšanas laikā pierādītu savam sāncensim mūzikā, ka tā jaunrade ir tikai tukša skaņa. Šo divkauju godkārības laukā Olga Dreģe vada ar īstu meistarību, kuras ierocis ir vai nu mīmika, intonācija, kustība, vai tikai acu izteiksme. Paslepšus vai ar tīši atklātu uzbrukumu viņa "kož" Baham, cik tik spēka, tas ir, cik Hendelim ļauj viņa paša kaisme, attiecīgi – viņas enerģija un azarts. Taču pamazām izsitas laukā ciešanu lāses. Hendelis slēpj, slēpj savu rūgti skaudīgo apjausmu par Baha talanta vērienīgumu, bet, lūk, tā izlaužas uz āru, līdz iestrēgst sāpīgajā acu skatienā. Vienlaikus aktrises spēlē var just arī viņas pašas stāstu.
Dailes teātra klints
Mākslas formas maiņas Olgas Dreģes liktenī nav kļuvušas par šķērsli. Vēl jo vairāk. Atskatoties uz visu aktrises daiļrades ceļu, vispirms gribas uzsvērt, ka viņa ir tāds kā sava teātra kolektīva balsts. Teiksim, rakstot par Ausmu Kantāni, es viņu asociēju ar viesuļvētru, turpretim Olga Dreģe drīzāk ir Dailes teātra klints, kas jau 54 gadus stingri iztur dzīves un jaunrades smagumu, vilšanās un uzvaras gaviles.
Tieši Eduards Smiļģis bija tas, kurš Dailes teātra III studijas eksāmena protokolā par studenti Olgu Dreģi ierakstījis: "Viena no labākajiem." Fakts, kas paskaidro, kāpēc, 1962. gadā mācībām beidzoties, no lielā studistu pulka Olga Dreģe tika paņemta Dailes teātrī. Varbūt maldos, taču man šķiet, ka liela nozīme Olgas Dreģes radošā ceļa izveidē patiesi bijusi tieši viņas garīgajam spēkam. Sākt taču vajadzēja zvaigžņu ēnā (minēšu kaut vai Lilitu Bērziņu, Almu beli, Viju Artmani, Mildu Klētnieci), sezonu pēc sezonas spēlējot masu skatos vai izmēģinot sevi īsās replikās. Jā, protams, tolaik tā bija ierasta iesācēja aktiera prakse, taču Dailes teātrī tā bija īpaši sūra arī trupas apjomīguma dēļ. Te patiešām nācās izlauzties ārā no pūļa.
Olga Dreģe izlauzās. Kaut gan vārds "izlauzties" neatbilst viņas būtībai. Viņa nevis ķepurojas, bet strādā. Vēl precīzāk būtu teikt – kalpo. Tam, kurš no bērnības ir paradis uzticēties lūgšanai, ceļu izgaismo nevis zvaigžņu spožums, bet gara gaisma. Tāpēc viss sasniegtais ir paļāvības pienesums, kalpojot Tam, kurš vada. Man liekas principiāli to uzsvērt, jo Olgas Dreģes talantam piemīt garīguma satvars.
Tas izpaudās jau vienā no viņas pirmajām lielākajām lomām – Agnesē Henrika Ibsena lugā Brands (režisors Arnolds Liniņš; 1975), kurā jautās īpaša personība. Sieviete, kas apdāvināta ar māku patiesi mīlēt, tātad ar spēju upurēties tā labā, kuru mīl. Loma, kas atklāja aktrises radošo iespēju mērogu. Proti, Olga Dreģe Agneses tēlā nospēlēja to īpašo, nebūt ne katram doto spēju – pacelties sev pāri, sasniedzot maksimālu garīgo spēku spriegumu, to spēku koncentrāciju, kas ļauj cilvēkam ieraudzīt citu esības apvārsni.
Garīguma gaišredzība tuvināja Olgu Dreģi arī Majas lomai Pētera Pētersona izrādē Mirdzošais un tumši zilais. Zīmīgi, ka šo lomu uzticēja tieši Olgai Dreģei, jo viņa jau bija pierādījusi, ka prot dziļi iejusties savu varoņu domās un jūtās. Savā būtībā dižciltīga sieviete, kas saprata, ka viņas mīlestība pret Meistaru ir bezcerīga, tomēr nekādi necīnījās, nemēģināja izubagot pretmīlu. Aktrises darbs no tiesas bija ļoti smalks. Melnā tērpta, bālu, iekšējās gaismas apspīdētu seju. Viss viņas stāvs izstaroja dziļu mieru. Maja apzinājās, ka pilnībā sevi ziedojusi mīļotā cilvēka misijai. Tas bija tēls, kas fascinēja ar dvēseles slāpēm pēc mīlestības.
Pilnīgi citāda bija Megija no Braiena Frīla lugas Dejas Lūnasas svētkos (režisors Kārlis Auškāps). Šai lugā mēs redzam kāda Īrijas nostūra iedzīvotājus. Darbība risinās XX gadsimta 30. gados – valstij grūtā laikposmā, kad krīzes dēļ daudzi tiecas to pamest. Vīriešu nav, un saimniecība jāpārvalda sievietēm. Konkrēti lugā tās ir māsas, neprecētas lauku sievas. Darbs no rīta līdz vakaram, dvēselē – izmisums. Olgas Dreģes varone Megija sieviešu pulkā bija viena no vīrišķīgākajām. Smagi zābaki, prastas darba drēbes, mutē iežmiegts smēķis. Šajā piezemētajā sievietē bija grūti atpazīt Olgu Dreģi. Viņa stampāja pa skatuvi bez jebkādas iznesības, ne īsti sieva, ne īsti vīrišķis. Taču, kad atelpas brīdī māsas metās dejā, Megija pārvērtās līdz nepazīšanai. Toties no jauna atpazīstama kļuva Olga Dreģe – nevaldāma, virtuoza kā vilciņš un gracioza. Īsta sieviete.
Pamieloties, pamīlēties un iemīlēt
Īpašs mirdzums piemita aktrises tēlojumam muzikālajās izrādēs. Teātra kritiķe Irēna Lagzdiņa savā monogrāfijā par aktrisi precīzi formulējusi: Olgai Dreģei ir vesels lomu klāsts, ko varētu raksturot kā «izdziedāti likteņi». Piemēram, Zāra Leandere (Gotfrīda Gravstrēma Zāra Leandere, režisors Jānis Streičs).
Olgai Dreģei piemīt zems tembrs un balss izteiksmīgums. Viņa teju dzied, teju itin kā dziedot spēlējas. Reizēm dziedājumā skan gan smiekli, gan raudas, gan pārsteigums, gan tāds kā izbīlis un draiska ķiķināšana. Cik rotaļīga bija viņas Alīdes balss iestudējumā Īsa pamācība mīlēšanā, kuram mūziku rakstījis Raimonds Pauls (režisors Kārlis Auškāps)! Olgas Dreģes Alīde fifīgā ietērpā tipināja pretim kā lentītēm un mežģīnēm rotāts lampas abažūrs, un no šī kamoliņa skanēja aicinoša balstiņa, kas sauca pamieloties, pamīlēties un iemīlēt.
Arī izrādē Tobāgo! (Māras Zālītes un Ulda Marhileviča dziesmuspēle, režisors Valdis Liepiņš) Olga Dreģe pārdziedāja visus. Iestudējuma pērle bija Olgas Dreģes tēlotās Grietas dziesma, kuru viņa dziedāja, ejot bojā nevienlīdzīgajā cīniņā ar holandiešu algotņiem, un kuru publika pavadīja ar sajūsmas pilniem aplausiem.
Vēsturē ierakstītā Dagnija
Atsevišķa Olgas Dreģes daiļrades lappuse ir viņas kinolomas. Aktrise ir spēlējusi apmēram 30 filmās un seriālos. Viena no pirmajām izcilajām kinolomām ir Matilde režisora Leonīda Leimaņa filmā Purva bridējs. Šo krogus meitas tēlu aktrise izvērtusi traģiskā personā.
KDi raksta apjoms neļauj apstāties pie visām kinolomām, minēšu tikai vēl vienu aktrises kinolomu, kas paliks vēsturē. Tā ir Dagnija izcilajā Jāņa Streiča filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Viņas varone vienmēr un visur, pat visnegaidītākajā dzīves mirklī skaidri zina, kā ir jārīkojas, kā ir pareizi. Cilvēki, kuri ir apkārt Dagnijai, katru mīļu brīdi nostāda viņu nepatīkamā, pat muļķīgā situācijā. Jāņa Streiča daiļradei raksturīgā ironijas stīga patiesi neatlaidīgi vijas cauri Olgas Dreģes varones emociju gammai. Reālā lauku dzīve rada situācijas, kurās Dagnijai itin kā piemirstas pašas daudzkārt deklarētais inteliģentes statuss. Jāpieliek pūliņi, lai saglabātu pēdējo cieņas kripatiņu apkārtējo acīs. Dagnijas pseidointelekts saplok kā pērnais sniegs. Attīstoties mīlas trijstūra epizodei, cienījamā vēsturniece nolaižas līdz tirgus sievu skandāla līmenim. Taču Dagnija teju krampjaini cenšas saglabāt ne tikai pašcieņu, bet arī stāvokļa saimnieces pozīcijas.
Savā mūžā Olga Dreģe nospēlējusi vairāk nekā 100 lomu. Esmu pārliecināta – būs vēl. Kad vēroju viņu uz skatuves, bieži vien saku sev: kāds tomēr spēks ir šajā cēli staltajā sievietē.
Dzīves vērotāja maska
Smiļģis ar kritisku aci paskatījās uz mani un aizsūtīja pie večiem Vaidelotē. Tā es visu dzīvi esmu spēlējis večus – intervijās daudzkārt atkārtojis Juris Strenga
Teksts Silvija Geikina
Katra cilvēka dzīve ir cilvēka ceļš pie sevis paša, ceļa mēģinājums, takas nojausma. Neviens cilvēks nekad nav bijis pilnīgi un galīgi viņš pats; tomēr katrs tiecas tāds kļūt – viens miglaini, cits skaidrāk, katrs kā spēj. Tā romānā Demians raksta Hermanis Hese.
Jura Strengas ceļu pie sevis paša var sadalīt divos lielos posmos: pirms Branda 1975. gadā un pēc tā. Pirms Branda bija diezgan garš un sarežģīts mācīšanās, sevis veidošanas darbs. Bija skolas gaitas Krimuldas pamatskolā, tad Siguldas vidusskolā, bīstamais ceļš uz skolu ar laivu pāri Gaujai, jo vācieši bija saspridzinājuši tiltu. Bija skaistā Siguldas daba ar noslēpumaino, mistisko, vilinošo gravu, kuru aktieris tik tēlaini aprakstījis savā grāmatā Ir tas, kas nav. Bija mācības Jāzepa Mediņa Mūzikas skolā, tur iegūtais kordiriģenta un mūzikas skolotāja diploms.
Tad straujš ceļa pagrieziens un vēlme kļūt par aktieri. Tikšanās ar Robertu Ligeru, viņa ieteikums Eduardam Smiļģim pieņemt Juri par statistu Dailes teātrī. "Smiļģis ar kritisku aci paskatījās uz mani un aizsūtīja pie večiem Vaidelotē. Tā es visu dzīvi esmu spēlējis večus," intervijās daudzkārt atkārtojis aktieris. Kopš 1958. gada Jura Strengas vienīgā darbavieta ir Dailes teātris.
Vienmēr ar grāmatu rokā
Līdz Henrika Ibsena Branda iestudējumam Juris Strenga spēlēja dažādas raksturlomas. Smieklīgs bija viņa atveidotais spiegs Bretšneiders Jaroslava Hašeka Šveika iestudējumā. Aktieris savas samērā lielās, izteiksmīgās ausis, šķiet, bija padarījis vēl lielākas. Uz priekšu salīcis, vienmēr it kā noklausoties citu sarunas, viņš teatrāli priecājās, kad izdevās sadzirdēt kādu ziņu, un steidzās to paziņot attiecīgiem cilvēkiem. Ar vieglu ironijas devu aktieris iejutās pasaules apceļotāja Filesa Foga lomā iestudējumā 80 dienās apkārt zemeslodei, viņš bija Aklais slavenajā Raiņa Spēlēju, dancoju atjaunojumā. Šajā lomā viņu atzinīgi novērtēja par labo runas kultūru.
60. gadu sākumā Juris Strenga daudz filmējās gan pašmāju, gan Padomju Savienības kinostudijās. Lielākoties tās bija epizodiskas lomas, bieži vācu virsnieki, raksturlomas. Viņš bija nodarbināts gan teātrī, gan kino. Varētu teikt, ka dzīve "sita augstu vilni". Taču, spriežot pēc grāmatas Ir tas, kas nav, pēc vēlākajām intervijām, īsti apmierināts ar dzīvi šajā periodā Juris Strenga, šķiet, nebija.
Viņš ārkārtīgi daudz lasa. Gandrīz vienmēr un visās situācijās aktieris redzams ar kādu grāmatu vai svešvārdu vārdnīcu. Viņš lasa vilcienos, lidmašīnās, tramvajos, stāvot rindās pēc biļetēm un pārtikas produktiem. Jurim Strengam ir viegla galva un talants uz svešvalodām. Pašmācības ceļā viņš apguvis angļu, vācu un poļu valodu. Kopš studiju gadiem Jurim līdzi ir piezīmju grāmatiņa, kurā viņš dokumentē amizantas, komiskas, arī dramatiskas dzīves situācijas un notikumus. Vēlāk šie pieraksti tikuši izmantoti viņa nerakstnieka kopotajos rakstos Ir tas, kas nav. Tā ir asprātīga grāmata par laiku, cilvēkiem, tajā var daudz izlasīt par citiem, diemžēl mazāk – par pašu Juri. Brīžiem šķiet, ka viņš ir uzlicis asprātīga dzīves vērotāja un aprakstītāja masku. Viņa īstā cilvēka un mākslinieka būtība jāmeklē nevis viņa ironiskajos, bieži dzēlīgajos izteikumos par vēsturi, notikumiem, satiktajiem ļaudīm, bet gan viņa lomās un režijas darbā.
Strīda patiesie iemesli
1967. gadā Juris Strenga Dailes teātrī debitēja kā režisors, iestudējot Mati Unta lugu Kāda būsi, mana pasaule?. Pats apgalvo, ka kļūšana par režisoru ir nejaušība. Galvenais režisors Pēteris Pētersons acīmredzot bija ievērojis Jura Strengas analītisko domāšanu, viņa interesi par filozofiju, augsto inteliģences līmeni, muzikalitāti. Pēterim Pētersonam piemita īpaša spēja ieraudzīt otra cilvēka talantu. Viņš Jurī Strengā saskatīja to, ko pats aktieris tobrīd vēl neredzēja vai baidījās redzēt.
Arī nākamo Jura Strengas režijas veikumu Paula Putniņa Kā dalīt Zelta dievieti? atzinīgi novērtēja gan skatītāji, gan kritika. Par vislielāko sasniegumu režisora Jura Strengas darbā tiek uzskatīts Rūdolfa Blaumaņa Indrānu uzvedums 1970. gadā. Tas bija pirmais šīs lugas iestudējums Dailes teātra vēsturē. Faktiski pirmo reizi Indrānu interpretācijas vēsturē tika meklēti veco un jauno Indrānu strīda patiesie iemesli.
Par vēlākajiem Jura Strengas iestudējumiem varam lasīt atzinumu, ka viņa režijas darbos parādās plaisa starp novatorisku ieceri un aktieru spēli, ka viņa uzvedumos spoži spēj atklāties tie aktieri, kuri patstāvīgi veido lomas, ka viņam nav pedagoģiskā talanta un režisors maz spēj palīdzēt aktieriem.
Atturīgais vientuļnieks
Pagrieziena punkts Jura Strengas radošajā dzīvē bija Henrika Ibsena lugas Brands iestudējums 1975. gadā, pēc kura sākās aktiera patiesais triumfs. Līdz Brandam aktieri dēvēja par talantīgu raksturotāju, daudzsološu jauno režisoru, pēc Branda viņš tiek saukts par visu laiku inteliģentāko, intelektuālāko, kulturālāko aktieri, kurš spēj caur precīzu, nostrādātu formu atklāt tikpat precīzas iekšējās norises.
Sākotnēji Brands nemaz nebija paredzēts Jurim Strengam. Ieklausīsimies paša aktiera viedoklī, ko viņš nesen paudis portālā kants.lv: "Loma bija iedalīta Harijam Liepiņam. Ilmārs Blumbergs kopā ar Modri Tenisonu uzstāja, ka dublantam jābūt man. Liniņam nekas tāds nebija ne prātā, un viņš mēģināja galvenokārt ar Hariju Liepiņu. Kārlis Auškāps bija režisora asistents, un mēs sētā mēģinājām otro sastāvu. Tais retajās reizēs, kad Liniņš atnāca, viņš uzsēdās uz intonācijām, tā ka mēs arī tālāk par pirmo ainu ar viņu netikām. Mēs nekoncentrējāmies uz lomu, bet gan nepārtraukti domājām par to, kā tas īsti bija jāpasaka. Es ar visu savu diriģenta muzikālo dzirdi nespēju to visu izrunāt tā, kā Liniņam vajadzēja."
Jura Strengas Brands bija kaismīgs maksimālists, materiālajās rūpēs nogrimušās tautas aicinātājs un saucējs uz garīgo pilnveidošanos. Sevī noslēgts, atturīgs vientuļnieks, kurš nepieļauj nekādus kompromisus un šaubas par izvēlētā mērķa nepieciešamību vai lietderību.
*Izmantoti fragmenti no tekstiem, kuri rakstīti Silvijas Radzobes topošajam projektam 100 izcili latviešu aktieri