Dirty Deal Teatro minifestivāls Dirty Drama jau piekto gadu jaunos pašmāju teātra jomas profesionāļus, galvenokārt režisorus un dramaturgus, dažādās meistarklasēs iepazīstina ar Eiropas jaunā teātra tendencēm. Šādu pieeju teātra direktore Anna Sīle pamato ar to, ka vienīgā, potenciālā vide, kurā konkurēt jaunajiem profesionāļiem, ir ārpus Latvijas robežām.
Šogad augusta sākumā notikušajā festivālā meistarklases jaunajiem režisoriem un savas performances skatītājiem piedāvāja Somijā bāzētā Reality Research Center/Realitātes izpētes centra pārstāvis Peko Koskinens. Festivāla laikā viņš tiek nodēvēts par spēļu meistaru, un šis apzīmējums Koskinena darbībai teātrī, šķiet, daudz atbilstošāks par režisoru.
Izdomāta reliģija
Viens no virzieniem, kurā darbojas centrs, saistīts ar performatīvo mākslu apvienojumu ar spēlēm un citām interaktīvām tehnikām. Reality Research Center veidoto projektu forma piemērota apkārtējās vides izpētei, to novērojot, apšaubot un modificējot. Koskinena pārziņā ir tieši tās performatīvo projektu formas, kurās tiek izmantoti dažādi spēļu elementi. Centra veidotos projektus, arī tos, ar kuriem Peko uzstājās Latvijā, gan grūti raksturot kā performances, kur nu vēl izrādes. Pats mākslinieks piekrīt, ka tam, ar ko viņš nodarbojas, grūti piemērot precīzu nosaukumu, tāpēc sarunas laikā lielākoties pinamies starp apzīmējumiem "performance" un "spēle". Šāda neskaidrība gan pašu Koskinenu priecē, jo paver viņam plašu, starpdisciplināru darbības lauku.
Soms studiju laikā apguvis realitātes spēļu dizainu, kas lielā mērā saistīts ar reālu situāciju modificēšanu. Apgūto pieeju mākslinieks izmanto savās performancēs, piemēram, vienā no tām Koskinens un citi "spēles" dalībnieki pavadīja mēnesi, piekopjot izdomātu reliģiju. Latvijā tika izrādīti divi viņa darbi Conversation design/Sarunas dizains un Self design/Pašdizains, kuru pamatā ir Peko saruna ar skatītājiem.
Koskinens norāda, ka viņa darbus mākslas kontekstā iespējams aplūkot vien tāpēc, ka paplašinājusies uztvere par to, kas var notikt teātrī un kā izpaužas performanču māksla. "Pirms 15 gadiem, kad es sāku nodarboties ar spēļu dizainu, to neviens nesaistīja ar mākslām," stāsta Peko, norādot, ka arī pašlaik viņš sevi īsti nesaista ar māksliniekiem, vairāk ar kādu, kurš "viesojas mākslas mājā".
Savos projektos un to formu veidošanā mākslinieks pielieto dažādas pieejas, sākot ar komunikācijas un reklāmas pamatprincipiem un ar spēlēm saistītām filozofiskām idejām, beidzot ar radošuma veicināšanas un pašpalīdzības grāmatu ieteikumiem.
Rotaļas ar skatītāju
Koskinena īstenotās performances prasa teju intīmu skatītāja iesaisti, it īpaši tādos gadījumos kā Self design/Pašdizains, kad, aci pret aci sastopoties ar "spēļu meistaru", skatītājam ir jāatklāj tas, ko viņš sevī vēlētos mainīt. "Teātru aizsāktā, interaktīvā izrāžu forma ir radījusi ļoti sliktu izpratni par interakciju," uzskata Koskinens, piebilstot, ka viņa projektos tiek pielietota pilnīgi cita pieeja komunikācijai ar skatītāju. "Esmu bieži dzirdējis sūdzības, ka skatītāji, kuri izrādēs tiek aicināti uz skatuves, ir ļoti noslēgti, bet, ja rūpīgāk izanalizējam situāciju, nav brīnums, ka viņi nav atvērti tādai komunikācijai, neviens nebūtu." Režisors norāda, ka attiecīgajā situācijā aktieriem ir izteikti dominējoša loma, un skatītājam tiek uzspiests iesaistīties nezināmajā. "Nekādā gadījumā skatītāju nevajadzētu atstāt pilnīgi neapbruņotu," uzsver Peko Koskinens. Viņš norāda, ka teātra apmeklētājiem draudzīga interakcija prasa izrāžu un performanču formas maiņu, tomēr nepieciešams izvērtēt, vai visos gadījumos interakcija vispār ir nepieciešama.
Atšķirībā no klasiskās teātra pieejas Peko radītās spēles neprasa tās dalībniekiem aizvietot savu personību ar citu, bet gan papildināt savu "es" ar dažādiem spēles vadītāja piedāvātiem aspektiem, piemēram, Conversation design/Sarunas dizaina laikā pieņemot jautātāja, stāstnieka vai citu lomu vai radot ap sevi utopisku vidi, kurā uzsvērts kāds no esošās realitātes principiem. "Mūsu apkārtējā vide ir pārāk sarežģīta, lai mēs to spētu pilnībā nojaukt un radīt jaunu," secinājis Koskinens.
Radīto spēļu iesniegšanās realitātē, protams, radot zināmas pārdomas par izmantoto spēles tehniku ietekmi uz dalībniekiem. "Tomēr man šķiet, ka ap spēļu ietekmi uz realitāti valda lielāks satraukums, nekā tam vajadzētu būt," secina Koskinens. "Pētījumi pierāda, ka cilvēki no dažādām lomu spēlēm vairāk iegūst - uzlabojas sociālās interakcijas, komunikācijas, grupu darba prasmes. Protams, ka negatīvas ietekmes risks pastāv, tomēr es neuzskatu, ka to var izraisīt pati spēle kā tāda."
"Mūsu pasaule ļoti stingri balstās sociālās konvencijās un noteikumos," norāda Koskinens, piebilstot, ka tas mūs ierobežo. "Protams, mums ir ļauts domāt savas domas un risināt sarunas, tomēr tām ir jāiekļaujas pieņemtajā sociālajā programmā. Rotaļāšanās ar realitāti ļauj mums saskatīt šīs ierastās struktūras un to ietekmi."