Kopš Krimas notikumiem Latvijas kultūrvidē tiek lauzti šķēpi – braukt mūsu māksliniekiem uz Krieviju uzstāties, koncertēt un izstādīties vai nebraukt. Izšķiršanās par vienu vai otru lai paliek katra mākslinieka un kolektīva ziņā. Tikmēr dziedātāju, aktieru un mākslinieku straume pretējā virzienā – no Krievijas uz Latviju – nešķiet izsīkusi.
Viena no kvalitatīvākajām virsotnēm mūsdienu krievu mākslas piedāvājuma afišā ir ikgadējais festivāls Zelta maska Latvijā. Šoreiz tajā ir divas dramatiskās izrādes, divas dejas izrādes un iestudējums bērniem Barmalejs, kura pamatā ir Korneja Čukovska pasaka (izrāde Dailes teātrī 16. oktobrī plkst. 13 un 15). Tā ir Sanktpēterburgas Lielā leļļu teātra izrāde, kurā izmantoti labi pazīstami paņēmieni – kartona figūras, ātri uzšņāpti zīmējumi, nepretenciozi iekārtota vide, kurā var atdzīvoties un notikt jebkas – tikai jāļaujas fantāzijai. Izrāde ir jauneklīga, tajā nav ne kripatas padomju leļļu teātra tradīciju seniluma. Barmalejs ir piemērots arī pavisam maziem bērniem – no triju četru gadu vecuma.
Vienota poēma dejā
Zelta maska Latvijā visus iestudējumus piedāvā ar tulkojumu latviešu valodā, taču publikai, kura nevēlas iespringt uz lingvistiskām niansēm, ir iespēja izvēlēties divas horeogrāfiskas izrādes. Viena no tām ir Sanktpēterburgas Mihaila teātra izrāde, spāņu horeogrāfa, klasiķu Morisa Bežāra un Jirži Kiliāna skolnieka Načo Duato iestudētais balets ar mazliet pretenciozo nosaukumu Daudzpusība. Klusuma un tukšuma formas (izrāde Latvijas Nacionālajā operā 14. oktobrī plkst. 19). Tā ir atzīšanās mīlestībā Baham – komponista mūzikā balstīta horeogrāfisku etīžu virkne, kas nesašķīst labākos/sliktākos fragmentos, bet izskan kā vienota poēma dejā. Mihaila teātra klasiskā baleta dejotāji organiski iemieso laikmetīgās dejas stūraino, brīžiem disharmonisko plastiku. Načo Duato četrus gadus bija Mihaila teātra baleta mākslinieciskais vadītājs un tikai pavisam nesen šķīrās no balto nakšu pilsētas, lai vadītu Berlīnes Valsts baletu.
Cita tipa, lai gan arī laikmetīga kustību izrāde, ir Maskavas Jevgeņija Vahtangova teātra emocionāli ekspresīvā izrāde Anna Kareņina (izrāde Dailes teātrī 15. oktobrī plkst. 19). Režisore un horeogrāfe Anželika Holina sava tautieša lietuviešu režisora Vahtangova teātra vadītāja Rima Tumina aicinājumam iestudēt dejas izrādi ar dramatiskajiem aktieriem atsaukusies jau trīs reizes. Šī sadarbība aizsākusies pirms sešiem gadiem ar izrādi Sieviešu krasts – izsmalcinātu tērpu un sajūtu pilnu nostalģisku iestudējumu par sievietēm, kuras allaž kādu gaida – no kara, no darba, no trimdas.
Vahtangova teātra aktieru plastiku un dejas izjūtu var tikai apbrīnot, un, lai arī mazliet ilustratīvā dejas stāsta veidošana nav nekas oriģināls (nupat līdzīgā žanrā krievu horeogrāfs un režisors Sergejs Zemļanskis Liepājas teātrī iestudējis Raiņa traģēdiju Indulis un Ārija; līdzīgi ar literatūras klasiku – gan ar profesionāliem dejotājiem – "izdarījušies" Boriss Eifmanis un Alla Sigalova), tomēr Anželikas Holinas iestudējumi allaž patīkami pārsteidz ar horeogrāfiski emocionālā zīmējuma precizitāti un īpašu izsmalcinātību. Liela nozīmē ir tam, ka kostīmus viņas izrādēm darina slavenais lietuviešu tērpu mākslinieks Jozs Statkevičs.
Divu Oņeginu sadursme
Vahtangova teātris festivāla Zelta maska Latvijā afišā pārstāvēts arī ar dramatisko izrādi. Aleksandra Puškina poēmu Jevgeņijs Oņegins uz skatuves pārlicis pats teātra vadītājs Rims Tumins, lietuviešu tēlainās, metaforiskās režijas klasiķis (izrāde Dailes teātrī 13. oktobrī plkst. 19; biļetes pārdotas). Iestudējums mazliet līdzinās Annai Kareņinai – arī Oņegina horeogrāfe ir Anželika Holina, arī Oņeginā skan daudz mūzikas (komponists – ilggadējais Tumina domubiedrs jau no Viļņas Mazā teātra laikiem Fausts Latens) un ir skaisti tērpi (Marija Daņilova). Tiesa, Annas Kareņinas tēlotāja – smalciņā, dvēseli pa pilienam kā asinis ziedojošā Olga Ļermane – Rīgas viesizrādēs tikai dejos un Tatjanu Oņeginā nespēlēs. To darīs bijusī rīdziniece, šerpāka temperamenta aktrise Jevgeņija Kregžde. Savukārt Oņegini izrādē ir veseli divi – izcilā aktiera Sergeja Makovecka jau dzīves nogurdinātais, savu pagātni kā baleta mēģinājumu vērojošais, sasalušais Oņegins un Viktora Dobronravova jauneklīgais dzīves baudītājs.
Skarbs cilvēka portrets
Šodienas kontekstā īpaši intriģējošs šķiet krievu teātrī kulta statusu iemantojušā režisora Jurija Butusova iestudējums pēc Brehta lugas Krietnais cilvēks no Sečuānas Aleksandra Puškina teātrī Maskavā (izrāde Nacionālajā teātrī 16. oktobrī plkst. 19 un Ventspils teātra namā Jūras vārti 18. oktobrī plkst. 17). Atšķirībā no pārējām uz Latviju atvestajām izrādēm, kuras Zelta maskai dažādās kategorijās vien nominētas (ņemot vērā Krievijas teātros topošo izrāžu tūkstošus, jau nominācija ir ievērojams sasniegums), šim iestudējumam balva arī pasniegta – to saņēmusi galvenās jeb dubultlomas tēlotāja Aleksandra Ursuļaka.
Par Jurija Butusova darbu teātra kritiķi nereti rauc degunu kā par kiču, toties aktieri alkst ar viņu strādāt un publika laužas kaut pastāvēt stundām ilgajos, nežēlīgi skaļajos, kliedzoši dārdošajos uzvedumos. Pats režisors apgalvo, ka savās izrādēs nerunā par konkrēto politisko situāciju, bet gan par to, kā vara – jebkura vara – deformē pat viscilvēcīgāko indivīdu. Tomēr gan viņa Makbets, gan Krietnais cilvēks no Sečuānas – skarbs cilvēka portrets, kurš lietas labā spiests slēpt savu labo sirdi aiz sliktā puiša maskas, līdz tā pielīp tā, ka atraut var tikai līdz ar miesu, – apbrīnojami atbilst izvēlēm un dilemmām, kuru priekšā Krievijā nonākuši ne tikai mākslinieki un politiķi.
Festivāls Zelta maska Latvijā
Rīgā un Ventspilī 13.–18.X
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–70
Programma www.goldenmask.lv