Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, kas top uz ABLV Bank kolekcijas pamata, līdzās izteikti laikmetīgām parādībām plaši pārstāvēti mākslas darbi, kas veidoti it kā tradicionālās formās. Tomēr autoru pieeja tajos rāda inovatīvus, laikmetīgus jaunievedumus. Andris Eglītis gleznu ciklā Es gribu būt tur tradicionālā glezniecības žanrā – ainavā – integrējis konceptuāli pamatotus materiāla un tehnikas jaunievedumus. Šo pieeju viņš attīstīja arī turpmāk; mākslinieka darbs vainagojās ar Purvīša balvu 2013. gadā.
Debesu daļa
Starp Dzērbeni un Vecpiebalgu, Taurenes pagastā, atrodas viena no skaistākajām Latvijas vietām un labākajiem skatu punktiem – Zaļkalns. No tā paveras lieliska ainava, skats uz Gaujas ezeriem. Paugura absolūtais augstums ir 237 metri virs jūras līmeņa, relatīvais augstums – 50 metru.
Andris Eglītis bija dzirdējis par šo vietu. Gatavojot izstādi Es gribu būt tur, viņš nolēma vienu darbu veltīt neatņemamai gribēšanas sastāvdaļai – gaidām. Tās tiešā veidā ved mūs uz asociāciju par skolas laika ekskursiju, kurā katrs dalībnieks bez ierunām pakļaujas bezmērķīgai gaidīšanai, kas tradicionāli pavada kolektīvu pārvietošanos. Andris Eglītis uzaicināja savus draugus gleznotājus Jāni Avotiņu, Andu Lāci, Ingu Melderi un Līvu Graudiņu doties izbraukumā uz Zaļkalnu. Tomēr, lai paspilgtinātu pieturas asociāciju, Andrim Eglītim bija jāsāk ar trūkstošā pieturvietas sola darināšanu. Jāpiebilst, ka ilgstoša fiziska gatavošanās gleznošanai ir viena no Andra Eglīša darba procesa sastāvdaļām. Lai atrastu nepieciešamo skatpunktu, viņam reizumis jāizrok bedre, citreiz – jāuzslej skatu tornis. Izstādes Es gribu būt tur sagatavošanas gaitā viņš uzcēla brīvdabas darbnīcu savā Drustu īpašumā.
Pēc satikšanās tuvējā benzīntankā Andris Eglītis un draugi nokļuva plānotajā galamērķī – jau labiekārtotajā Taurenes pagasta pieturā Zaļkalns. Brīdī, kad visi bija izkāpuši no mašīnām un uz sola sāka rindoties līdzpaņemtie piknika sainīši un dzērieni, viņus apstādināja negaidīts dabas sveiciens. Kā pasūtīts solists visu izredzētās ainavas panorāmu šķērsoja virpuļviesulis, kam sekoja lietusgāze. Pateicoties zīmīgajai dabas parādībai, kas ietekmējusi šajā gleznā tverto noskaņu, mēs varam precīzi identificēt sākotnējā, Andra Eglīša gleznā fiksētā, notikuma norises laiku.
Latvijas meteoroloģijas ziņās ir fiksēts, ka 2009. gada 7. jūlijā plkst. 19.55 Zaļkalnā, kilometru uz DA no Taurenes, Vecpiebalgas novadā, ticis novērots virpuļviesulis. Ziņu arhīvā lasāms: "Mākoņi bija ļoti zemu, gaisam griežoties un no zemes paceļoties miglai līdzīgai dūmakai, gāzās koki un viss brakšķēja. Negaisa mākonis, kas izraisīja šo parādību, izveidojās aptuveni 17:00 virs Salaspils un, strauji pieņemoties spēkā, virzījās ZA virzienā. Ap 20:00 bija izveidojušās trīs atsevišķas, lokālas, bet spēcīgas negaisa zonas, kas turpināja virzību ZA virzienā stipra negaisa un lietusgāžu pavadībā."
Toreiz Andris Eglītis uz vietas paguva izdarināt skici, kas vēlāk viņa Drustu brīvdabas darbnīcā pārtapa patstāvīgā lielizmēra darbā.
Glezniecības alķīmija
Gleznojot izstādes Es gribu būt tur darbus, Andris Eglītis aizsāka zemes materiālu izmantošanu glezniecībā. Tobrīd savu izvēli viņš lielā mērā saistīja ar zemes materiālu semantiku. Proti, konkrētajā darbu kopā viņa jaunais glezniecības tehnikas papildinājums (dabas vielu izmantošana) ienāca kā stāsts par aizbēgšanas neiespējamību, jo mēs vienmēr turpinām nest daļu dzimtās vietas sevī un daļa no mums paliek mūsu bērnības mājās, lai kurp mēs dotos.
Vēlāk kādā intervijā Andris Eglītis atzina, ka zemes darbi ir bijusi viena no izpausmēm viņa daiļradē dominējošajai interesei par struktūru. Uzmanības centrā ir īstenība un tās gleznieciskā preparēšana. Šajā interesē iekļaujas gan attēla attiecības ar realitāti, gan realitātes attiecības ar uztveri, uztveres attiecības ar iztēli un dažādu kontekstu attiecības ar īstenību.
Sērijas darbu gleznošanā tika izmantoti dubļi, zeme, smiltis, māls – materiāli, kas bija klātesoši arī attēlā redzamajā vidē. Visai šo darbu sērijai Andris Eglītis papildus iztērēja tikai 100 gramu rūpnieciski ražotās titāna baltās krāsas. Tas nozīmē, ka darba krāsainība bijusi pilnībā atkarīga no reālajā vidē atrodamajiem materiāliem. Šādi mākslinieks varēja mērķtiecīgi tuvoties attēla struktūrai, kurā vienkārši, abstrakti otas pieskārieni audeklam, šajā gadījumā – smilšu vai zemes nospiedumi –, noteiktā veidā salikti, iedarbojas uz cilvēku tā, ka viņš saskata konkrētu realitātes attēlojumu. Savukārt skatīšanās un redzēšanas spēja ir meklējama katra darbu uzlūkotāja individuālajā kultūras pieredzē – domāšanā un zināšanās.
Sporta zāles enerģija
Laikā, kad izstāde Es gribu būt tur notika Cēsu dzelzceļa stacijas noliktavā (no 2009. gada 25. jūlija līdz 25. augustam), Andris Eglītis kādā e-pasta vēstulē rakstīja: "Varbūt vienīgi varu piebilst, ka es gribu būt tur man nav stāsts par to, kur es gribu būt, bet gan par vienu no cilvēka būtiskajiem stāvokļiem vai sajūtām. Tāpat kā, dodoties kādā ceļojumā, nav īsti svarīgi, vai tu esi bijis Ēģiptē, bet gan tas, kas ar tevi tur ir noticis un kas tevī ir mainījies. Citiem vārdiem – tā ir tieksme pēc sakrālas un garīgas pieredzes, kas maina mūs uz augšu. Starp citu (tas gan nav ar pirkstu jāiebaksta), kaut kādā ziņā tādēļ arī tika izmantoti māli utt., lai veidotu paralēli, – būdami zeme un dubļi, tie spēj eksistēt arī citā līmenī, tāpat kā mēs. [..] Vispār šī vasara bija diezgan dīvaina, līdzīgas pieredzes kā ballītē pieturā ar virpuļvētru gadījās visu laiku, tai skaitā arī tas, ka katra no gleznām uzgleznojās vienas dienas laikā."
Andris Eglītis glezno ātri, iekšēji koncentrēti un pats savu paņēmienu raksturo kā viena soļa – alla prima (gleznojums, kas top vienā paņēmienā, seansā) – vai divu triju soļu gājienu (paša autora terminoloģija, ja gleznu beidz divos vai trijos seansos). Andra Eglīša meditatīvais realitātes gleznošanas paņēmiens, ko lielizmēra audeklos pavada sporta zāles cienīgs enerģijas zudums, savulaik dokumentālā formā tika fiksēts Andra Grinberga otrajā filmā Pašportrets. Testaments (2003). Jūras krastā ar statiski uzstādītu kameru divos seansos tika fiksēts Andra Eglīša gleznošanas process.
Jūras krastā novietota balta audekla priekšā uz krēsla sēdēja Andris Grinbergs. Muzikālo pavadījumu spēlēja Inta Grinberga. Šo seansu pamatuzstādījums bija iegleznot Andri Grinbergu atpakaļ dabā – neatgriezeniski integrēt viņu ainavā. Taču pārsteidzošā kārtā tieši gleznotāja dzīšanās pēc fona atbilstības realitātei kļuva par būtiskāko šīs mizanscēnas ieguvumu. Mēģinājumā notvert atmosfēras – smilšu, ūdens un debesu – krāsu skatītājs līdz ar gleznotāju tika ierauts milzīgā iekšējā azartā. Tomēr, tiklīdz kādam varēja rasties ilūzija, ka mērķis tūlīt būs sasniegts, dabā viss jau bija mainījies, un pakaļdzīšanās krāstoņu atbilstībai sākās no gala.
Šie divi Andra Grinberga filmas fragmenti gan toreiz, gan tagad ir uzlūkojami arī kā autonomu performanču dokumentācijas. Savā dziļākajā būtībā tie manifestē gan glezniecības, gan dzīves kā tādas bezjēdzību. Tāpat kā gleznotājs, dzenoties pēc precīzas realitātes fiksācijas, piedzīvo nemitīgu fiasko, mēs tādu piedzīvojam, ja dzenamies tikai pēc dzīves ārējām zīmēm un aizmirstam par būtiskāko – mūsu ikdienas darbību sakrālo nozīmi.
Ikdienas aizgleznošana
Neatkarīgi no izvēlētā medija Andra Eglīša darbu sižeti ir vides kadrējumi – ikdienas mirkļu fiksācijas. Arī tad, ja mākslinieks izvēlas attēlot cilvēkus – savus laikabiedrus –, viņš tver situāciju šķietami neitrāli, bez mēģinājuma subjektivizēt attēlojamo varoni. Tomēr Andris Eglītis ir tiešs savu darbu sižetu dalībnieks, jo viņš lielākoties glezno no dabas – plenērā vai modeļa seansā – un bieži izvēlas jau pieminēto alla prima paņēmienu. Tieša saskarsme ar attēlojamo ir būtisks priekšnoteikums Andra Eglīša darbu tapšanai. Tas veido pamatu, ko viņš pats dēvē par spēju radīt "atklāsmes mirkļus ikdienišķās detaļās".
Andris Eglītis ir ieguvis bakalaura (2003) un maģistra (2005) grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, papildinājies Mančestras Metropolitēna universitātē Lielbritānijā (2002), Iļjas Repina Pēterburgas Valsts mākslas institūtā Krievijā (2004) un Augstākajā tēlotājas mākslas institūtā (HISK) Gentē Beļģijā (2013).
2013. gadā viņš ieguva Purvīša balvu par izstādi Zemes darbi Mūkusalas mākslas salonā (2011). Trīs Andra Eglīša lielformāta gleznas no cikla Es gribu būt tur iekļautas ABLV Bank kolekcijā topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam.
Šovasar Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas kopdarbs – multimediāla mākslas instalācija Armpit/ Paduse, kas tapa ar ABLV Charitable Foundation atbalstu, – ir skatāms Latvijas paviljonā 56. Venēcijas mākslas biennālē. Andra Eglīša gleznas izstādītas arī biennāles paralēlās programmas skatē Ornamentālisms.